Decembra sākumā Ventspils teātra namā "Jūras vārti" risinājās Mika Magones rīkotais festivāls "Takts", kas fokusē uzmanību taustiņinstrumentu mūzikā.

Jau otro gadu pēc kārtas Miks uz Ventspili bija atvedis ļoti saistošus māksliniekus, kurus Latvijā līdz tam netikām dzirdējuši un diezin vai vēl kādreiz klātienē dzirdēsim. Viņu vidū bija arī Vikija Čova - kanādiešu izcelsmes mūziķe, kura dzīvo Ņujorkā, sadarbojas ar leģendāro ansambli Bang on a Can un spēlē laikmetīgo mūziku ārkārtīgās devās un ārkārtīgā profesionālā līmenī.

Ventspilī viņa spēlēja stundu ilgu Tristana Periča kompozīciju, kuras atskaņojuma laikā līdz ar Vikiju uz skatuves bija izvietoti 40 skaļruņi. Katrs no tiem spēlēja vienu skaņu atšķirīgā ritmā un dinamikas intensitātē, rezultātā radot tādu tembru un skaņu miriādi, ka klausītāji nonāca gluži citā realitātē.

Pateicoties Mika Magones vēlībai, Edgaram Raginskim bija iespēja pirms koncerta sastapt Vikiju nelielā sarunā turpat "Jūras vārtu" grimētavā.

Edgars Raginskis: Lūkojot informāciju par jums tīmeklī, ar prieku un atvieglojumu secināju, ka arī Amerikas mūziķi, tāpat kā eiropieši, redz lielu robu starp klasisko repertuāru un mūsdienu mūziku.

Vikija Čova: Manuprāt, cilvēki pārsvarā baidās no visa, ne tikai mūzikas, kas atrodas ārpus viņu komforta zonas. Klavierrepertuārs ir tik plašs, šedevru ir tik daudz, ka nav grūti fokusēties vienam laikmetam vai pat vienam komponistam. Kaut arī pēdējā laikā vērojamas pārmaiņas, arī izglītības sistēma tā iekārtota, ka skolā un augstskolā jaunieši lielākoties apgūst klasisko repertuāru. Ir atsevišķas skolas, kur bērni apgūst arī jaunāku mūziku, taču kopumā situācija ir dīvaina. Nav taču skolas, kur apgūtu tikai klasisko rokmūziku. Starp citu, džezā situācija ir līdzīga, arī tur audzēkņi kurn, ka augstskolās māca viena veida mūziku un neiedrošina meklēt ko jaunu. Tu tiec ievirzīts noteiktā gultnē un peldi pa straumi.

– Bet kā jūs pārvarējāt bailes vai nedrošību saistīties ar šaubīgo laikmetīgās mūzikas kustību?

– Bija tā: mācījos klasisko klavierspēli Ņujorkas Džuljarda skolā, tuvojās bakalaura studiju beigas, un es jau jutos diezgan nelaimīga, spēlējot tikai un vienīgi klasiku. Nē, es negribēju pamest muzicēšanu, taču neredzēju veidu, kā izrauties no šī plūduma. Daudzi mani studiju biedri jutās līdzīgi, un kopumā situācija atgādināja konveijera lenti, pa kuru mēs visi puslīdz bezcerīgi slīdējām zināmā virzienā.

Taču kāds mans draugs, topošais komponists, reiz man piedāvāja koncertā nospēlēt viņa skaņdarbu. Tas bija īsts "pēdējā brīža piedāvājums", jo sākotnēji uzrunātais pianists pāris dienas pirms koncerta atteicās uzstāties. Es, 17 gadīga meitene, piekritu, atšķīru notis un ieraudzīju savā priekšā jaunu, neiepazītu pasauli.

Mani vienmēr vadījusi ziņkāre – bērnībā skolotāji man nedeva spēlēt gammas un vingrinājumus, bet izaicināja ar sarežģītiem skaņdarbiem, sak, ņem, spēlē Ravela klavierkoncertu, ņem, spēlē Prokofjevu… Tas varbūt nav labākais veids pianisma attīstīšanai, bet tāds ir mans stāsts, un muzicēšanā mani visvairāk interesē atklāt ko jaunu, pārvarot grūtības.

Tātad, atvēru notis un brīnījos – ko nozīmē šīs zīmes, kā spēlē šo, kāpēc tas nav četrās ceturtdaļās? Ā, man jāspēlē klavieru stīgas? Tas viss man bija jaunums.

– Nezinājāt, ka tā drīkst!

– Jā, tā taču nedrīkst. Bet to var izdarīt! Jā, varbūt ielēcu jaunās mūzikas vilcienā nedaudz pavēlu, taču tāda bija mana pirmā pieredze, un sapratu – jā, tieši to vēlos darīt turpmāk – eksperimentēt un atklāt jaunas teritorijas mūzikā.

Ieniru, tā teikt, baseina dziļajā galā, iedraudzējos ar daudziem jauniem mūziķiem, jo tieši tā varēju sākt spēlēt arvien vairāk sev nepazīstamas mūzikas.

Iestājos Manhetenas Mūsdienu mūzikas skolā, kur tieši tobrīd startēja Laikmetīgās Interpretācijas programma.

– Un jūs kļuvāt par vienu no pionieriem.

– Jā, savā ziņā biju izmēģinājumu trusītis, taču tas bija lieliski, jo kopā ar mani mācījās, manuprāt, mūsdienu labākie jaunās mūzikas interpreti un komponisti, piemēram, Endijs Akiho. Nav tā, ka nesatieku savus Džuljarda biedrus, bet mūzikā esam aizgājuši katrs savu ceļu. Nokāpu no konveijera.

– Kuras bija vērtīgākās iemaņas, kuras guvāt Manhetenas Mūsdienu mūzikas skolā?

– Tā kā visapkārt bija tik daudz jauna, es uzsūcu informāciju kā sūklis. Skola piedāvāja precīzi tik daudz ievadlekciju, cik man bija nepieciešams. Atceros, bija kurss "Uzstāšanās ar elektronisku", bet es biju pilnīga pirmziemniece skaņu aparatūrā, nezināju pat, kā savienot vienu ierīci ar citu. Man tā bija iespēja apgūt pamatus.

– Tad sanāk, ka uzreiz spēlējāt klavieres reizē ar dzīvo elektroniku?

– Sākumā tie bija skaņdarbi ar ierakstītu elektronikas skaņu celiņu. Nevienā nebija dzīvā elektronika…

– Tehniski tas bija seklais baseina gals.

– Jā, tieši tā. Līdzās laikmetīgās mūzikas kanonam tie bija manu draugu un kolēģu radīti skaņdarbi.

Mūsu vidū ir tādi, kuri vienlaikus komponē un spēlē savu mūziku. Es neesmu viņu vidū, es esmu interprets. Toties ātri sapratu, kāda mūzika mani interesē – tie ir darbi, kur tehnoloģija paplašina klavieru skanējumu, rada jaunus tembrus un pārdefinē klavieres.

Sāku meklēt komponistus, kuri strādā šādā veidā, un pamazām apguvu plašu repertuāru.

– Šķiet, Tribekas festivāla laikā kādā intervijā ieminējāties, ka sagatavotas klavieres un paplašinātās spēles tehnikas jūs vairs nesaista, jo tādā manierē komponisti raksta nu jau ilgāk kā gadsimtu, un skanējums dažādu autoru mūzikā pārlieku neatšķiras. Tā vietā jūs par patiesi paplašinātu spēles tehniku uzskatāt klavieru un elektronikas kombināciju. Ciktāl jūs savas karjeras laikā jau esat paplašinājusi savu apvārsni?

– Kā jau jūs teicāt, paplašinātās tehnikas un klavieru sagatavošanas iespējas, manuprāt, ir pilnīgi izsmeltas, tādēļ mūsdienu komponisti ir izaicinājuma priekšā izmantot visu plašo izteiksmes līdzekļu paleti, lai radītu ko jaunu. Tādēļ taču mēs atceramies Listu vai Paganīni, vai Bēthovenu – viņi piedāvāja gluži svaigu skatu uz visiem pazīstamajiem instrumentiem.

Tādēļ pašlaik komponistiem ir jāliek lietā viss – instrumenti, elektronika, sagatavošana, paplašinātās spēles tehnikas. Tas ir kā gatavot ēst – tavā rīcībā ir milzumdaudz sastāvdaļu, tev ir jārīkojas...

– ... un jāpagatavo ēdiens, kas negaršotu briesmīgi… Vai, spēlējot visu šo jauno mūziku, esat apguvusi arī jaunus tehnikas paņēmienus? Baroka, klasicisma un 20.gadsimta tradīcija piedāvā iespēju vispusīgi attīstīt klavierspēli, bet vai ir iespēja doties vēl tālāk?

– Jā, tā patiesi ir. Kad reizēm spēlēju Bahu, Bēthovenu vai Brāmsu, es ievēroju, ka mana spēles tehnika ir mainījusies. Mūsdienās vairs neraksta tā, kā to darīja agrāk. Nav sastopamas arpēdžijas, Albertī basi, pat trioles, būtu interesanti redzēt šos paņēmienus atgriežamies mūsdienu mūzikā.

Jaunais, ko esmu iemācījusies, īstenībā nemaz nav klavierspēles tehnikas. Jāprot daudz vairāk darbību paveikt vienlaicīgi, multitāskot.

To var salīdzināt ar žonglēšanu, īpaši spēlējot kopā ar elektroniku – ir tik daudz aspektu, kam vienlaikus jāpievērš uzmanība. Klavierēm jau viss būs labi, bet nekad nezinu, vai tehnoloģijas nepievils. Sanāk, ka mūsdienu klavierspēles tehnikas vietā esmu apguvusi aparatūras un programmatūras apkopes pamatus.

– Kuru vadu kur iespraust, ko pārstartēt, kādus draiverus pārlādēt un tamlīdzīgi?

– Jā, kaut kas uz to pusi.

Reizēs, kad nespēlēju solo, es uzstājos ar Ņujorkas ansambli Bang on a Can, ko pirms 30 gadiem dibināja komponisti Džūlija Volfe, Deivids Lengs un Maikls Gordons. Dažādās pasaules vietās koncertēju ar viņiem jau septiņus gadus, kuru laikā arīdzan esmu apguvusi daudz ko jaunu.

Redziet, man jāspēlē ne vien klavieres, bet arī digitālie taustiņu instrumenti un jāpārvalda elektronika. Katra koncertvieta, katri taustiņi ir citādi, dažreiz tie nevēlas sarunāties ar manu datoru, notiek dažādi citi brīnumi, kas liek man būt modrai. Klasiskajam mūziķim allaž ir viens un tas pats repertuārs un scenārijs. Laikmetīgajam mūziķim sanāk improvizēt biežāk.

– Kopš esam iepazinuši tādus jaunās mūzikas darbus kā Stīva Raiha Klavieru fāzi, arī laikmetīgajā mūzikā radusies tendence veidot it kā repetitīvās tehnikas atgremojumus, kas lielos daudzumos ir apnicīgi. Vai jums ir kāds mūzikas stils, kas jaunajā mūzikā nav tik interesants vai arī tikko jūs aizvainoju sakot, ka simtais vai tūkstošais Glāsa vai Raiha mūzikas uzlējums ir garlaicīgs?

– Vecmeistari Stīvs Reihs un Filips Glāss noteikti ir visplašāk zināmie laikmetīgās mūzikas autori, kuri raksta klaviermūziku, tomēr nedomāju, ka mūsdienu klaviermūzika kopumā ietu viņu ceļu. Daudzi jaunās paaudzes autori raksta postminimālisma, roka, popa, indī, klasikas un citu stilu kombinācijās, kuras pat nezinu nosaukt. Jā, tā ir sanācis, ka es un mani draugi lielākoties spēlējam minimālismu un postminimālismu, taču neredzu sevi mūžīgi paliekam šajā teritorijā.

Es esmu mūziķe, kura tiecas nepārtraukti mainīties un attīstīties.

Tas, protams, nenozīmē, ka viena stila propagandētāji rīkotos nepareizi vai būtu nosodāmi. Vienkārši ir tik daudz interesantu jaunu komponistu un mūzikas, ka to neizpētīt būtu žēl.

– Kā jūs sagatavojat sevi tik ilgstošai piepūlei kā Tristana Periča stundu ilgajam skaņdarbam? Reiz kopā ar vēl vienu pianistu spēlējām Reiha Klavieru fāzi, un tas bija ārkārtīgi sarežģīti. Kāds ir jūsu izturības noslēpums?

– Tik daudz reižu man šis ir vaicāts, ka jūtu – man beidzot jāatrod pareizā atbilde. Garlaicīgā atbilde ir šāda: spēlēju klavieres kopš 5 gadu vecuma, tas ir kā ilgstoši gatavoties maratonam…

– Bet galu galā mugura no spēlēšanas tāpat sāp…

– Un man šķiet, ka tai arī vajag sāpēt, jo, sasodīts, klavierspēle ir smags darbs, tāpat kā jebkas, ko cilvēks dara metodiski un ik dienas – skriešana, vingrināšanās sporta zālē. Nepieciešama koncentrēšanās, un neapgalvošu, ka tas ir viegli.

Katra uzstāšanās ir citāda, būtiski, kādas ir klavieres, vai iepriekšējā naktī esmu labi izgulējusies, vai neesmu paģiraina.

Es neesmu skrējēja, bet bieži dzirdu no maratonistiem, ka pēc tam, kad ir pārvarēts iekšējais kunkstētājs, kurš liek apstāties, parādās otrā elpa, tu esi kā apreibis un domā – hei, es varu turpināt skriet mūžīgi! Klavierspēlē ir līdzīgi, un tas sniedz gandarījumu.

– Pašlaik jūs dzīvojat Ņujorkā, turpat mājo jūsu ansamblis Bang on a Can, bet, ņemot vērā to, kurš uzvarēja ASV prezidenta vēlēšanās, vai priecājaties, ka esat Kanādas pilsone?

– Šobrīd esmu iekšēju pretrunu plosīta, jo izsenis esmu iekšēji mulsusi par savu identitāti. Redziet, man ir ķīniešu izcelsme, mani vecāki ir no Honkongas. Taču esmu dzimusi un augusi Vankūverā, Kanādā. 17 gadu vecumā, burtiski pāris nedēļas pirms 11. septembra terorakta pārcēlos uz Ņujorku, tātad pusi dzīves esmu pavadījusi abās valstīs. Tā nu ar manu etnisko izcelsmi manī mājo trīs apmulsuma slāņi – kad apciemoju Kanādu, jūtos daļēji kanādiete, daļēji amerikāniete un daļēji – ķīniete.

– Un tā pa īstam mājās – nekur, izņemot pie klavierēm. Bet kā jūs ar to sadzīvojat?

– Jā, man šķiet, ka tieši tāpēc es turpinu uzstāties – visvairāk mājās es jūtos, spēlējot šo instrumentu, esmu to sapratusi. Kaut arī spēlēt klavieres nav viegli, tas prasa daudz laika, enerģijas un apņēmības strādāt vienatnē. Tas ir vientuļš dzīvesveids, bet tad, kad iedomājos pamest klavierspēli, kļūst ļoti skumji, jo galu galā neprotu citādāk funkcionēt un mans melnbaltais draugs mani gaida. Pie klavierēm es jūtos visērtāk, kā jau teicu, spēlēju kopš 5 gadu vecuma un esmu iemācījusies šādi mijiedarboties ar apkārtējo pasauli.

Kad jutos skumji, klavieres vienmēr bija līdzās, vienmēr varēju remdēt sāpes mūzikā, pazaudēt un atrast sevi tajā.

Interesanti, bet pašlaik visa mana koncertdzīve, mani draugi un attiecības mutuļo lielākoties Ņujorkā, un tur es jūtos kā mājās. Es esmu arī kanādiete, bet jūtos nošķirta – neapciemoju Vankūveru pietiekami bieži. Iespējams, kādreiz apceļošu savu dzimteni vairāk, iepazīšu turienes kultūru un mijiedarbošos ar vietējiem māksliniekiem.

Pēdējos gados regulāri pasūtinu skaņdarbus kanādiešu autoriem. Kādu jaunu komponisti satiku Bang on a Can vasaras kursos, mani ieinteresēja viņas mūzika un sapratu: "Jā, gribu, lai Fiona man uzraksta kādu skaņdarbu!" Drīzumā ar vienu perkusionistu spēlēsim Nikolas Lizē veltījumu mūžībā pāragri aizgājušajam Prinsam.

Tomēr reizēm pieķeru sevi pie domas, ka Ņujorka jau nemaz nav tik tālu no Vankūveras…

– Mūsdienās jau nekas vairs nav pārāk tālu, varbūt izņemot Ziemeļkoreju.

– Jā, šobrīd es sēžu Ventspilī, bet rīt atkal vakariņošu Ņujorkā.

– Tāds ir jūsu mijiedarbes veids ar apkārtējo pasauli, un man šķiet, ka tas jums padodas tik dabiski, cik vien iespējams.

– Jā. Nezinu, vai daudzi to pamana, bet es īstenībā esmu ļoti kautrīgs un ikdienas saziņā neveikls cilvēks, tādēļ vai nu klusēju, vai arī pasaku par daudz. Muzicējot es jūtos ērti un droši. Es uztraucos, tomēr nemaz neuztraucos. Klavieres ir mana balss.