Gleznotāju Ingu Brūveri pazīstam kā domu telpas atainotāju vizuāli skaistos audeklos un pēdējos gados – kā autori lineārām, grafiskām lielformāta kompozīcijām, kas rosina domāt un diskutēt. 15 gadus viņa ir arī aizrautīga izstāžu kuratore, un 14. aprīlī ar Ingas ciešu līdzdalību sāksies starptautisks laikmetīgās mākslas notikums - Rīgas Fotogrāfijas biennāle.

Ingas darbistaba jau ilgus gadus atrodas Latvijas Mākslinieku savienības namā 11. Novembra krastmalā. Pie sienām, uz molberta ir gleznas, bet datoru gan nemana: "Jā, te ir mana darbnīca jau ilgāku laiku, šeit notiek mans radošais process. Reizēm ņemu līdzi arī datoru, bet lielākoties ar to strādāju mājās."

Pa darbnīcas logu paveras ekskluzīvs skats - Daugavas viļņi ņirbina saules atspulgu, pāri Dzelzceļa tiltam dimdina vilcieni... "Pie darbnīcas šajā namā tiku gandrīz pirms 20 gadiem - toreiz šī skaitījās ekskluzīva vieta, pie darbnīcas varēja tikt tikai konkursa kārtā.

Labi atceros, kā Aija Zariņa, viesojoties pie manis, teica - nu, kā tu vari te pastrādāt, tāds skats pa logu: upe, tilts, vilciens - es gan te tikai gulētu un skatītos...

Es to pat vairs nepamanu, ja strādāju. Tad notiek ieiešana sevī un darbs ar sevi," pasmaida māksliniece.

Ar izstāžu kūrēšanu Inga darbojas jau 15 gadus un atzīst - zināmā mērā tas ir tas pats radošais process. "Līdz ar to, ka mani interesē konceptuālas, intelektuālas lietas, kūrēšanas process mani ļoti apmierina, jo rīki, ar kuriem darbojos, ir citu mākslinieku darbi. Konteksti, radošais process ir tieši tāds pats.

Daudziem radies kļūdains iespaids, ka intelekts ir kaut kas vēss, nepieejams, bez emocijām. Tieši otrādi!

Te lietas kārtojas likumsakarīgi, kontekstuāli." Tātad mākslinieks un disciplīna gluži vis nav divas dažādas lietas? "Noteikti ne! Disciplīna iet rokrokā ar jebkuru profesiju un profesionālismu. Jau 1991. gadā, kad Latvijas Mākslas akadēmijas un Brēmenes Mākslas institūta apmaiņas programmas ietvaros viesojos Vācijā, mani pārsteidza, cik mākslinieki var būt organizēti, atbildīgi par savu darbu, kā viņi organizēja savu laiku. Tas tiešām ir jautājums par profesionalitāti. Ja jums ir liela slodze un aktīva darbība, jūs tā nevarat - ak, to es izdarīšu rīt, bet to - parīt. Nē. Rīt un parīt būs darāmas jau citas lietas." 

Viņas darbībai nenoliedzami tuva ir minimālisma un konceptuālisma estētika. Māksliniece allaž akcentējusi idejas prioritāti savās gleznās. "Šis mākslas veids nav teorētisks vai teoriju ilustrējošs. Tas ir intuitīvs, saistīts ar visiem domāšanas procesa modeļiem (..). Idejām nav jābūt sarežģītām, vairums veiksmīgo ideju ir smieklīgi vienkāršas. (..) Idejas atrod intuīcija," - nu gluži kā par Ingu Brūveri rakstījis konceptuālisma apoloģēts Sols Levits. Kopš 2003. gada personālizstādes "Kaleidoskops" kritika Ingas Brūveres vārdu saista ar meistarību atveidot ilūzijas nesatricināmo trauslumu...

"Jā, man patīk minimālisms, un ļoti netīk apaugt ar lietām un mantām, kam nav ilglaicīgas nozīmes.

Tikko ar lietām un priekšmetiem esmu apaugusi par daudz, ir sajūta, ka man nav vietas, kur radīt.

Tāpēc mēģinu atbrīvoties no lietām, kas gada laikā ap mani apaugušas."

Pēdējos četrus gadus Inga vairāk darbojas kā kuratore. Vispirms bija Rīgas Fotomēneša dibināšana, tad - biennāles dibināšana. Nu jau Ingai jāsāk atkal aktīvi domāt pašai par savu mākslu, jo viņai piedāvā sarīkot izstādi vienā no Šanhajas galerijām, savukārt Latvijas Mākslas muzejā gaidāma viņas personālizstāde. "Jāsāk aktīvi atgriezties pie savas mākslas. Tad gan darbistabā izskatīsies savādāk," pasmaida Inga. "Kad kūrēju kādu lielu starptautisku izstādi, mani fascinē un pārsteidz iespēju dažādība, mākslinieku domāšanas veida daudzveidība - ka reizēm no vienkāršas idejas var izveidot konceptuāli interesantu darbu ar laikmetīgu vēstījumu. Gandarījums ir liels - pēc sarunām ar ārvalstu māksliniekiem paliek tik labs garastāvoklis, un tad es domāju, cik gan cilvēka garīgās, intelektuālās spējas ir iedvesmojošas..."

Reiz bērnībā, kad Inga Brūvere vēl nemaz neplānoja kļūt par mākslinieci un izstāžu kuratori, kādā klavierspēles nodarbībā skolotāja viņai nospēlēja priekšā skaņdarbu un uzdeva sakramentālu jautājumu: "Ko tu redzēji?" Tobrīd Inga nobrīnījās par šādu neloģisku jautājumu, jo skolotāja taču spēlēja, nevis kaut ko viņai rādīja. Laikam mainoties, Inga Brūvere pamazām mācījusies mūziku redzēt un saprast. Par viņas mūzikas gaumi uzzinājām 2013. gada 17. aprīļa raidījumā "Mana mūzika", bet šajā intervijā Inga saka: "Man patīk strādāt pie mūzikas.

Bērnībā septiņus gadus apmeklēju klavierstundas, un esmu izaugusi par egoisti, kas prot baudīt mūziku. Koncerti un opera, kurp mammiņa mani veda ļoti aktīvi, darīja savu, un uzskatu, ka tos protu baudīt.

Man nepatīk fona mūzika, nejauša mūzika, kas skan, piemēram, radio - es rūpīgi izvēlos, ko klausīties darba procesā."

Vēl viena Ingas aizraušanās ir grāmatas. "Abas dzimtas - gan no tēva, gan mātes puses - bija pārņemtas ar literatūru. Cara laikā bija normāli, ja cilvēki runāja vismaz trijās valodās un lasīja oriģinālā. Es bibliotēkas pat neapmeklēju, jo viss bija mājās. Šobrīd gan grāmatu lasīšanai nav tik dauz laika, cik gribētos," stāsta māksliniece, kuras lielā sirdslieta, protams, ir arī fotomāksla.

"Aktīvās intereses sākums bija 2012. gada janvāris, un viss sākās ar Rīgas Fotomēnesi.

Fotogrāfija mani vairāk interesē kā intelektuāls un konceptuāls domāšanas veids, nevis amata prasme vai medijs.

Protams, attēlam mūsu dzīvē šodien ir ļoti liela nozīme; tas maina cilvēka domāšanu, un tieši caur attēlu šobrīd visizteiktāk var runāt par cilvēka domāšanas veida maiņu. Fotomēneša mērķis bija radīt projektu, kas aizpildītu tukšumu, kas tolaik bija starp mākslu un fotogrāfiju. Biennālē uzstādījums tas pats - mūs interesē intelektuālā, konceptuālā, eksperimentālā fotogrāfija."

Visu mūžu Ingas dzīve bijusi tik aktīva, ka atvaļinājumam tā īsti pat laika nav bijis. Ikviens brauciens ārpus valsts parasti saistīts arī ar darba lietām. "Taču pirms diviem gadiem izdevās vienu nedēļu paņemt īstu atvaļinājumu, padzīvojot uz jahtas. Tad arī sapratu, ka atpūta, neko nedarot - baudot tikai sauli, svaigu gaisu, jūru, ēdienus, dzērienus, labu kompāniju -,  var būt tik ļoti veselīga un dot tādu enerģiju... Tā viena nedēļa bija tāda, it kā atvaļinājumā būtu bijusi gadu! Secināju, ka tas tomēr ir nepieciešams - ik pa laikam atslēgties no visiem darbiem un pabaudīt dzīvi," sajūsmināta atceras māksliniece.

"Kad darbs ir pabeigts, mani tas vairs neinteresē," teic Inga. "Kamēr mēģinu atrast un radīt to, ko vēlos, jā, ar darbu esmu pārņemta. Bet, kad viss realizējies un redzu, ka darbs ir gatavs, tajā pašā brīdī mana interese par to zūd. Bieži bijis tā, ka uz savu darbu izstādi skatos it kā no malas, jo darbi vairs nav ar mani saauguši. Recenzijas, raksti? Tos skatu no profesionālā viedokļa, nepersonificējot ar sevi.

Mākslinieks, radot darbu, nevar un nedrīkst domāt par to, ko kurš teiks vai kā tas darbs izskatīsies līdzās citiem - manuprāt, tam nav nekāds sakars ar mākslu.

Kad radāt mākslu, jūs koncentrējaties uz to, ko vēlaties izteikt. Ar mākslu ir tā - cik jūs tajā ieliekat, to arī dabūjat atpakaļ. Šajā ziņā māksla ir nežēlīga - jūs nevarat tai veltīt piecdesmit procentu sava laika un cerēt, ka dabūsit atpakaļ simtprocentīgu rezultātu. Nē. Tā nebūs..."