Šoreiz "Klasika" aicina doties neparastā ceļojumā pie leļļu mākslinieces Veronikas Djominas-Lurjē, kuras dzīvoklī steigu nepazīst, jo vietā, kur uz tevi raugās neskaitāmi acu pāri un par laika ritu atgādina vien sena pulksteņa tikšķi, tas vienkārši nav iespējams...

Tā ir gluži cita pasaule, kur ikdiena tiek atstāta aiz durvīm un pārsteigumu netrūkst. Pirmās lelles ciemiņus sagaida jau priekšnamā, eleganti tējas ceremonijas meistari satupuši virtuves dīvāniņā, bet dzīvojamā istaba atgādina brīnumainu muzeju, kurā goda vieta ierādīta mākslinieces darinātajām lellēm - katrai ar savu raksturu, dzīvesstāstu un dvēseli, ar neatkārtojamiem sejas vaistiem, filigrāniem izšuvumiem rotātu, greznu tērpu, pērlītēm nosētām papēžu kurpītēm vai elegantiem zābaciņiem kājās. Tā patiesi ir pasaka, kur lelles sastingušas vien tāpēc, lai cilvēka acis neierauga viņu slepeno dzīvi...

No medicīnas - pie lellēm

Veronika ir profesionāla mediķe. Kā radusies viņas interese par lellēm? "Pie lellēm nonācu aptuveni pirms desmit gadiem. Tas drīzāk ir mans hobijs, jo mans apzinīgais mūžs vienmēr bijis saistīts ar teātra pasauli, tuklāt arī mana meita ir baletdejotāja.  Skatuves dzīve, dekorācijas, kostīmi un mana lielā mīlestība pret Venēciju mani noveda pie šī eksperimenta. Mani vienmēr suģestējis roku darbs un lietas, kurām piemīt dvēsele. Turklāt Latvijā dažādi rokdarbi ir sena jo sena tradīcija. Pakāpeniski man kļuva interesanti: vai arī es varētu paveikt ko līdzīgu, izmantojot senās tehnoloģijas?"

Veronika pārliecinājusies, ka šodien ir daudz materiālu, ar kuriem iespējams strādāt ātri, tomēr viņa izvēlējusies no senās Venēcijas nākušo papjē mašē tehniku, izmantojot nevis veikalos nopērkamo gatavo masu, bet papīra gabaliņus.

"Starp citu, tulkojumā no franču valodas papjē mašē nozīmē – sakošļāts papīrs! Venēcijas meistari arī bija pirmie kritiķi, kuri novērtēja manus darbus. Man bija ļoti patīkami dzirdēt, ka manas lelles ir kā īsti muzeja eksponāti un tās augstu novērtē itāļu meistari, kuri arī strādā šajā tehnikā. Ar to ļoti lepojos."

Veronika sākusi ar maskām. "Droši vien neesmu tik laba ārste, cik būtu bijusi lieliska piegriezēja, modelētāja. Tagad ar sava hobija starpniecību varu sevi realizēt kā modelētāja, kā kurpnieks, kā cepuru meistars. Lellēm rociņas darinu no auduma, lai tās būtu mīkstas. Nevaru tās saukt par manekeniem, jo tās dzīvo un piepilda visu telpu. Man ir arī amatnieku kameras izsniegta apliecība, kas apliecina, ka esmu papjē mašē tehnikā strādājoša leļļu meistare. Tas ir sintētisks mākslas veids, kas sevī apvieno ļoti daudz: kostīmi, cepures, dažādi nieciņi, vēl šis un tas, un rezultātā no nekā, no absolūti neiedomājamām lietām rodas tēls, kas pēc tam dzīvo pats savu dzīvi, dodas kopā ar jums ceļojumos, dzer tēju, ienāk jūsu guļamistabā... Piedevām katram no viņiem ir dvēsele un savs stāsts. Un pēc tam, kad lelle gatava, es ļauju, lai tā dodas lielajā dzīvē, vai arī paturu to sev."

Vienkāršas papjē mašē tehnikā veidotas lelles bija gan Francijā, gan Itālijā, bet kā tracionāla tehnika tā radusies tieši Venēcijā un viņi ar to ļoti lepojas.

Dzimšanas process

Vispirms no īpaša plastilīna Veronika izveido lellītes seju. Pēc tam, izmantojot speciālu līmi, tā tiek aplīmēta ar sīkiem, sīkiem  papīra gabaliņiem. Nepieciešams uzklāt 15-20 kārtu! Pēc tam visam kārtīgi jānožūst, un tikai tad izveidoto seju var uzmanīgi noņemt no sagataves. Seko gruntēšana, slīpēšana… "Domāju, ka mākslinieki, kuri lelles radītu pārdošanai, tā nedarītu," prāto Veronika. Viņa atzīst - līdz šim neesot dzirdējusi, ka Latvijā vēl kāds strādātu tāpat kā viņa. Tas ir ļoti grūti un arīdzan - ļoti ilgi. "Darba process daļēji atkarīgs arī no laika apstākļiem – ja laiks ir sauss un saulains, materiāli labāk žūst. Uz radiatoriem likt nedrīkst, jo plastilīns tādējādi zaudēs izveidoto formu. Dažreiz paiet pat nedēļa un pat mēnesis, bet Veronikai nav, kur steigties.

"Man bija viegli sākt no nekā – uzzīmēt, izveidot, jo man ir ļoti spēcīgas saknes: manos rados ir ļoti daudz radošu personību. Iespējams, pateicoties gēniem, varu radīt arī tad, ja neesmu ieguvusi speciālu izglītību."

Skumjais Marko un 19. gadsimta kāzu kleita

Lūk, klauns Marko. Mazliet noskumis. "Tā ir viena no pirmajām lellēm, kad vienkārši gribēju paskatīties - varēšu, nevarēšu. Marko tērps un no audzuma gabaliņiem, kurus atradu mājās. Vēlāk jau piemeklēju īpašus audumus. Mani pazīst visos audumu veikalos. Pārdevējas jau zina, ka varu nopirkt piecus centimetrus auduma, dažreiz 10 vai 20. Kad esmu ienākusi veikalā, pārdevējas jau saprot, ko man piedāvāt. Saņemot jaunās audumu kolekcijas, viņas man zvana. Tāpat savām lellēm izmantoju ļoti daudz antikvariātos atrastus dārgumus.

Senākais audums, ko esmu izmantojusi, ir 1890. gada kāzu kleitas gabaliņš. To man atdāvināja Ļubova Aleksandrovna. Mēs abas joprojām draudzējamies un viņa bija priecīga, ka tagad šie, vecmāmuļai reiz piederējušo tērpu audumu un mežģīņu gabaliņi vairs neatrodas vecās lādēs, bet nokļūst tur, kur nepieciešams, iegūst jaunu elpu, jo izmantot pielietojumu dažādiem gabaliņiem nav vienkārši.

Paskatieties, šis metāliskais diegs, izšuvumi un pīnes – tās ir absolūti unikālas un tapušas 20. gadsimta divdesmitajos gados, kad dažādi izšuvumi bija modē. Tagad tie atkal atgriežas, bet materiāli ir jau citi, jo ir jaunas tehnoloģijas: pat pērlītes tagad ir savādākas."

Vārdi un likteņi

Katrai Veronikas darinātajai lelei ir ne tikai savs vārds, bet arī dzīvesstāsts. "Man ir īpašs katalogs, kurā iegrāmatoju, kādus audumus konkrētās lelles tērpam esmu izmantojusi. Katrai ir savs dzimšanas datums, īpašs apraksts. Leļļu radīšanu nebiju iecerējusi kā darbu, kā naudas pelnīšanas avotu. Es vienkārši tās veidoju."

Veronikas Djominas-Lurjē mājās šobrīd ir ap diviem simtiem leļļu. Dažas pēc ilgām pārdomām devušās uz jaunu mājvietu, jo pa retam mākslinieci uzmeklē kaislīgi privātkolekcināri. Dažas īpaši darinātas lelles tiek atdāvinātas. Varam ticēt vai neticēt, bet Veronikas Djominas-Lurjē lelles ir spējušas mainīt cilvēku dzīves, atkal satuvinot pirms tam aizvainojuma māktus tuviniekus.

Ir lelles, no kurām Veronika pēc pārdomu brīža ir ar mieru šķirties, bet šķiet, ka daudz vairāk ir tādu, kurām būs lemts palikt kopā ar savu radītāju. Un ne jau tāpēc, ka jaunais īpašnieks nebūtu labs cilvēks vai piedāvātais honorārs šķistu par mazu.

Gluži vienkārši viņa nespēj daļu no savas sirds atdot kādam citam, jo viņas lelles ir dzīvas – ar savu vārdu un likteni, un viņām šāda nodevība var sāpēt...

Leļļu orķestris, Džonijs Deps un mesjē Puaro 

Uz viesistabas dīvāna novietots vai vesels orķestris  - vijolnieki (viņi muzicē ar Veronijas darinātiem instrumentiem), čellisti, klarnetisti, saksofonisti – tas ir veltījums Rīgas ielās spēlējošajiem māksliniekiem.

Ir arī lelles, kuras veltītas dažādiem saldumiem vai dzērieniem – krēms brulē, ābolu pīrāgs, moka. Tā kā Veronika no sirds izbauda lietainu laiku, tad šādi laika apstākļi tikuši pie savas lelles, gluži tāpat kā Četri vēji un aristokrātiski stalta, īstām pērlēm, pērlītēm un kristāliņiem rotāta Ziema, Sarkanā karaliene mirdzina rubīnus un sudrabu, Dzintariņš priecājas par īstiem dzintara gabalieņiem rotātu cepuri, bet Bezmiegam piemīt dažādas sejas…

Uz soliņa apsēdušās divas īstās kažokādās tērptas aristokrātes, bet pie plaukta, kurpītēs kā mazās gondoliņās, stāv Venēcija. Māksliniece stāsta, ka, gluži kā slavenā pilsēta, arī šī lelle ik pa laikam ir jāatjauno. Bet pie durvīm ar atslēgu saišķi rokā sēž nopietna izskata karalisko noslēpumu glabātājs.

Uz jautājumu, vai kādai lellei piemīt arī reāla cilvēka vaibsti, Veronija Djomina-Lurjē atbild noliedzoši: viņai tas nešķietot pareizi. Vienīgais izņēmums – pēc īpaša pasūtījuma veidotais Karību jūras pirāts  - Džonijs Deps ar zobenu pie sāniem, un Erkils Puaro.

Brīnumi un neredzamās ballītes

"Mani vienmēr interesējis, kā varētu izskatīties, piemēram, ābolu pīrāgs. Redziet, šai lellītei maisiņā ir arī mazi ābolīši. Mani nodarbina, kādi varētu izskatīties tabakas dūmi vai mākonītis. Esmu arī veidojusi lelles arī dažādu laikmetu tērpos. Rau, tur ir baroks, tālāk - spāņu manierisma tērps. Var, protams, veidot konkrēta laikmeta drānās ietērptu lelli, bet tas ir garlaicīgi. Es drīzāk savus darbus sauktu par fantāzijlellēm. Lūk, Londona.

Ar katru lelli saistīta kāda leģenda un brīnumi. Londonai ir īsts veco laiku pulkstenis, kurš pirms tam nekad nebija gājis un par kuru meistari man teica, ka nav vērts to labot, jo pulkstenis tāpat nedarbosies. Tā nu nolēmu pulksteni atdot lellei. Tajā brīdī, kad pulksteni pieliku lellei, tas pēkšņi sāka darboties!

Dažkārt, kad atgriežos mājās pēc ilgāka laika, man ir sajūta, ka te kāds bijis. Nedomāju, ka notikusi teleportēšanās, bet tas, ka telpā notikusi kāda ballīte, - tas gan."

Viens nu gan: Veronikas leļļu kolekcijā biedējošus un ļaunus tēlus neatrast. Tēlos mājo pozitīva enerģija, un tie visi ir ļoti spilgti un labestīgi. "Nemīlu lelles, kuras atveido negatīvas emocijas. Ir autori, kuri uzskata, ka nav svarīgi, kādas emocijas tevi pārņēmušas, ieraugot mākslas darbu - tikpat labi tas var būt arī šoks. Taču man tuvs viss pozitīvais."

Autordarbi ar māksliniecisku vērtību

Veronikas veidotās lelles ir autordarbi ar māksliniecisku vērtību. "Izstādēs, kad speciālisti veido manu leļļu aprakstus, viņi raksta, ka tā ir jaukta autortehnika – tekstils un papjē mašē. Es neveidoju rokas no tā paša materiāla no kā galvu, jo gribu, lai lelle būtu dzīva, lai to varētu gan nosēdināt, gan likt tai stāvēt, lai tā nesastingtu vienā vienīgā pozā, tādējādi kļūstot jau par manekenu. Arī apģērbu visām lellēm nevar mainīt, jo, ja tas būtu galvenais, tad jau tās kļūtu par vienkāršām rotaļlietām...

Jau pati tehnika, kuru izmantoju, nepieļauj atkārtošanos un vienādu leļļu izgatavošanu. Ik reizi, ņemot no plastilīna sagataves gatavo lelles galvu, tā izjūk. Mākslinieki, kuri strādā ar porcelānu, strādā savādāk. Viņi var veidot neskaitāmus atlējumus. Šajā dzīvoklī viss ir tikai vienā ekspemplārā.

Dažkārt jaunas lellītes tēls Veronikas iztēlē rodas no kāda nieciņa, piemēram – auduma gabaliņa. Citreiz dzimst tēls, kuram pēc tam viņa piemeklē visu vajadzīgo. Ir lietas, kas iegūst savu otro, trešo, divdesmito dzīvi. "Man ļoti patīk staigāt un vērot – gan cilvēkus, gan dabas parādības."

Un atkal mūzika

Daudzas jo daudzas lelles saistītas ar mūziku: kālab tā? "Tā ir mana dzīve. Es pati dziļākajā būtībā jūtos kā mūziķe: spēlēju gan klavieres, gan ģitāru. Tāpat daudz klausos mūziku. Man ir liela opermūzikas kolekcija, pie manis ciemos nāk Aleksandrs Antoņenko ar savu pedagoģi, Olga Jakovļeva… Tāpat līdzās allaž ir baleta pasaule. Tajā visā esmu pat vairāk nekā savā medicīnā. Es esmu liela fantazētāja. Man patīk to darīt," atzīstas māksliniece. Viņas viesi zina, ka pie Veronikas viņi nokļūst citā realitātē, mainās viņu apziņa. Varbūt pat sākas cita dzīve. Mainās viss – no pasaules uztveres līdz noskaņojumam. Lai cik drūmā noskaņojumā arī kāds neatnāktu, šeit, pie Veronikas, viss mainās.

Daudzas Veronikas darinātās lelles šobrīd atrodas privātkolekcijās visā pasaulē. "Manas lelles dzīvo pie venēciešiem, Kanādā, Parīzē. Ja runājam par tuvākajiem kaimiņiem, tad arī Lietuvā, kur ir senas leļļu mākslas tradīcijas," stāsta Veronika. Protams, viņas lelles var aplūkot arī dažādās izstādēs, bet pret tām Veronikai ir dalītas jūtas: "Šādu izstāžu organizēšana ir ļoti sarežģīta. Noteikti nepieciešamas vitrīnas. Agrāk, kad lelles atdevu izstādes rīkotājiem, lai viņi paši tās izvieto, bieži atpakaļ tās dabūju tādā stāvoklī, ka daudzas nācās restaurēt, bet dažas pat veidot no jauna.

Cilvēki ir ļoti emocionāli, viņiem gribas pieskarties, pataustīt, tāpēc sapratu, ka vajadzīgas vitrīnas. Muzejā bija atbilstoša temperatūra. Apstākļi ir svarīgi, jo, ja būs pārāk liels mitrums, lellei tas nenāks par labu. Tas tomēr ir papīrs. Nokļūstot lietū, lelle pēc izmirks.

Lai gan šādā tehnikā veidotas lelles ir teju mūžīgas, tās grūti sabojāt. Tomēr pati par sevi papjē mašē masa ir drupena."

Jautāta, cik kaprīzas mēdz būt Veronikas lelles, māksliniece teic - par spīti aristokrātiskajam izskatam, tās savus saimniekus pārlieki nenodarbina. Tīrot dzīvokli vien nākas tās pārvietot (tas nenākas viegli, jo brīvu vietu nav!), un ar mīkstu otu jānoslauka no apģērba putekļi. Un šādi apstākļi nāk tikai par labu, jo lelles vizuāli kļūst aizvien senatnīgākas un noslēpumainākas. Tādas, kuras kā dzimtas mantojums tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

"Daudzi mākslinieki īpaši pūlas, lai padarītu audumus vizuāli vecākus. Man tas nav nepieciešams, jo, pirmkārt, es jau izmantoju senus audumus un mežģīnes, un, otrkārt, uzskatu, ka laiks ir brīnišķīgs mākslinieks. Tas pats izdarīs visu, kas nepieciešams."

Īstuma šarms

Pārsteidzoši, bet Veronikai nav skolnieku. Ir cilvēki, kas ik pa laikam ar viņu sazinās, lai noskaidrotu, piemēram, kā uztaisīt lietussargu. "Kā gan šeit kaut ko var iemācīt? Ja gribi apgūt skulptūru veidošanu, jādodas pie skulptora, kas iemācīs veidot, bet lelles?  Darboties papjē mašē tehnikā – to var, bet tālāk? Kā iemācīt lelli apģērbt? Cilvēkam var iemācīt spēlēt kādu mūzikas instrumentu, attīstīt dzirdi, ja tā ir, bet lelles radīšana – tas, manuprāt, nāk no iekšpuses, sajūtām. Ja cilvēks jūt formu, stilu, jūt dvēseli, tad viņš spēs radīt lelli arī bez mākslas akadēmijas izglītības. Es visu apguvu pašmācības ceļā. Man ļoti patika un patīk lasīt. Turklāt man ir vajadzīga grāmata, lai sajustu tās smaržu un varētu pāršķirt lapas.

Diemžēl mēs šobrīd liedzam sev daudz patiesu, īstu lietu. Cik jauki ir no skaistas krūzes nesteidzīgi iedzert kafiju, nevis skrienot un no plastmasas glāzes. Es saprotu, ka trūkst laika, bet vajag uz brīdi apstāties, citādi mēs attālināmies no kaut kā svarīga un patiesi vērtīga...

Uz cilvēkiem, kuri apguvuši ko tādu, ko es pati neprotu, skatos kā uz dieviem. Es dievinu jaunus cilvēkus, kurus var sastapt Kalnciema kvartāla tirdziņā. Varu tur staigāt un priecāties. Piemēram, šalles ar Lielvārdes jostas rakstu... Es to visu neprātīgi mīlu un no redzētā esmu sajūsmā! Man neeksistē laiks. Mēs esam pastāvīgā skrējienā. Saprotu, ka situācija kļuvusi smagāka, daudz jāstrādā, bet cilvēki ir strādājuši visos laikos, tomēr neaizmirstot svarīgo. Vēstures rakstīja ar roku, nevis datorā, skatījās labestīgas filmas, satikās.

Kad modes vēsturniekam Aleksandram Vasiļjevam lūdza padomu, kā iemācīties skaisti ģērbties, viņš atbildēja: "Ja tavai vecmāmiņai un mammai nebija gaumes, tad diez vai tā būs arī tev."

Dievs mani nav apdalījis, jo manai vecvecmāmiņai, vecmāmiņai un mammai bija lieliska gaume, tāpēc droši vien varu radīt ko tādu, ko citi nevar. Un mani priecē, ka manis radītās lietas uzlabo cilvēkiem noskaņojumu. Mana darba lielākais novērtējums ir venēciešu teiktais, ka manas lelles ir muzeju darbi, kuru cena un vērtība nav nosakāma."

Karuselis

Dažiem no priekšmetiem, kas mājvietu raduši Veronikas ikdienā, ir sakrāla nozīme jau no bērnības. "Nezinu, ar ko tas saistīts, iespējams - vainīga jau atkal mana fantāzija. Tāds, piemēram, ir arī ar roku griežamies karuselis, kuru var redzēt Kalnciema kvartālā. Man vizināšanās karuselī šķiet kā nonākšana citā pasaulē. Es ticēju, ka, griežoties karuselī, piepildās vēlēšanās. Varbūt tāpēc, ka esmu fantazētāja, tā arī notika. Mana lellīte Karuselis ir ļoti labestīga. Var uzrakstīt savu vēlēšanos un iebāzt viņai kabatiņā un tā piepildīsies. Mani sajūsmina ar roku darbināmas lietas – leijerkastes, kafijas dzirnaviņas, karuseļi, šūpoles, sveces – tos uztveru kā pārpasaulīgus. Ja man vajadzēs izvēlēties starp datoru un antikvariātā atrastām kafijas dzirnaviņām, bet bez domāšanas izvēlēšos tās."

Smalkās kurpītes

Nevienai no Veronikas lellēm nav nebūtisku sīkumu. Katrs nieciņš rūpīgi piemeklēts un atradis īsto vietu, savu īsto lelli. Turklāt lelles nav smagas! Lai gan bieži leļļu tērpi sniedzas līdz zemei un leļļu pēdiņas ir skatieniem apslēptas, Veronija Djomina-Lurjē viņām radījusi izsmalcinātus apavus.

"Parasti mani eņģeļi iztiek bez apaviem. Viņiem taču jālido un kurpes varētu tikai traucēt! Parasti apavus taisu no ādas. Lietainam laikam virs zābakiem uzvilktas arī galošas..."

Japānā ir ticējums: jo bagātāka līgava, jo viņai vairāk leļļu. Kad tika bombardēta Hirosima un Nagasaki, pirmais, ko cilvēki glāba, bija lelles. "Es pati nekad īpaši neesmu spēlējusies ar lellēm. Man vairāk patika dzīvnieki. Vēl joprojām dažkārt nespēju atturēties, neiegādājoties kādu no Tedija lācīšiem, jo viņš burtiski man to lūdz. Viņu man jau vesela kolekcija. Nezinu, kāpēc to daru un kur viņus likšu, bet, ja reiz parādījies, tad laikam kādreiz noderēs. Lietām es redzu dvēseli."

Leļļu kaprīzes

Tomēr tas nenozīmē, ka lelles vienumēr pakļaujas savai radītājai. Dažkārt tās dara, kas pašām ienāk prātā. "Lelle ar smaržu flakonu uz galvas – Kenzo – bija iecerēta kā Pjero. Es ļoti mīlu šo tēlu un varētu to taisīt vai katru dienu.

Tas bija īsts konflikts – es pierunāju, krāsoju, bet lelle neparko negribēja vilkt manis iecerēto apģērbu, atteicās no manis izfantazētās sejas izteiksmes… Beigu beigās man nācās to nolikt malā, līdz kādu dienu paskatījos un teicu: labi, tad būs tā, kā tu vēlies. Un acumirklī viss notika, tapa Kenzo.

Vai arī Baltā vijole - lelle, kurai es pilnīgi noteikti uzkrāsoju sarkanas lūpas. Pēc laika tās pazuda. Domāju - labi, acīmredzot kaut kāda ķīmiska reakcija. Izmantoju citu krāsu, bet pēc laika – tas pats. Un blakus ir lelles, kurām izmantoti tieši tie paši materiāli, un kuru lūpas ir sarkanas. Bet Baltā vijole nemitīgi pretojas un dara pa savam..."