"Protams, mani iespaidojusi vectēva personība un tas, cik daudz viņš savā dzīvē paveicis. Arī viņa disciplīna bija ko vērta: ik dienu viņš komponēja no deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā! Protams, nevaru vectēvu salīdzināt ar sevi, jo dzīvoju gluži citādu dzīvi, taču ar gadiem iegūstu aizvien vairāk pārliecības par saviem spēkiem. Tāpēc ļoti ceru, ka reiz varēšu pie sevis teikt - vectēvs varētu lepoties ar to, ko esmu sasniedzis," saka ģeniālā krievu komponista Sergeja Prokofjeva mazdēls, Londonā dzīvojošais komponists, dīdžejs un mūzikas producents Gabriels Prokofjevs, kurš šovasar viesojās Latvijā.

Lielbritānijā dzimušais un augušais mūziķis sākotnēji izglītojies akadēmiskajās tradīcijās, bet tad izlauzies no tām un tagad atklāj jaunas teritorijas, robežšķirtnes un skaniskus brīnumus savā mūzikas izdevniecībā Nonclassical, savukārt jauniešu auditoriju pie klasikas radina savā naktsklubā. Viņš arī kļuvis par vienu no pirmajiem ārvalstu māksliniekiem, kurš uzstājies jaunatklātajā koncertzālē Cēsīs.

Par Latviju līdz šai vasarai Gabriels zinājis visai maz, taču spēcīgu impulsu devuši viņa drauga - krievu altista Maksima Novikova kaismīgie aicinājumi apmeklēt Rīgu. Starp citu, līdzās Gabriela ierakstu studijai Austrumlondonā atrodas veikaliņš, kas pieder cilvēkiem no Latvijas, tāpēc pusdienās nereti viņš baudot latviešu ēdienus un iepazinis arī mūsu slavenās šprotes.

Jautāts, cik stipras ir viņa saites ar Austrumeiropas tradīcijām, mūziķis neslēpj: viņa tēvs, Sergeja Prokofjeva dēls, pēc profesijas  gleznotājs, savulaik pamatīgi cietis no PSRS represijām, arī vecmāmiņa Staļina laikā uz septiņiem gadiem bijusi ieslodzīta Gulagā. Tālab nekādas labās atmiņas par dzīvi padomijā Gabriels bērnībā nav uzklausījis. “Tagad mazliet žēl, ka neesmu apguvis krievu valodu un kultūru,” atzīst Gabriels.

Dziļāku un ciešāku saikni ar vectēva dzimteni un arī mūziku Gabriels sācis izjust tikai pēdējos gados: pērn vairākkārt bijis Krievijā, izjūtot dabiskas simpātijas gan pret kultūru, gan krievu cilvēkiem. Tomēr jūtas ir dalītas.

"Manuprāt, galvenā problēma Krievijā šobrīd šķiet klusēšana - tas, ka pārāk daudz vēstures tiek paslaucīts zem paklāja un noklusēts. Ticu, ka vairums cilvēku pasaulē, tostarp Krievijā, ir labi un krietni, taču tie daži politiķi un biznesmeņi, kuri ir pie varas, situāciju krietni pasliktina. Tomēr tas nav iemesls, lai necienītu kultūru vai visus mestu pār vienu kārti."

Nonclassical ierakstu studijas un Club Night dibinātājs ir mūzikas žanru robežpārkāpējs. Viņa radošā darbība balstās uz rietumu klasiskās mūzikas pamatiem, taču šos ietvarus talantīgais mūziķis drosmīgi lauž un sintezē ar elektronisko mūziku, dažādiem jauniešu vidū populāriem underground mūzikas virzieniem un skaņveides paņēmieniem, radot oriģinālus skaņu celiņus un partitūras.

“Mīlu un cienu savu vectēvu, taču lielākā daļa manu darbu ir gluži citādi. Lai gan esmu spēlējis viņa klavierdarbus un inspirāciju bijis pulka, agrīnā jaunībā aizrāvos ar spēli dažādās rokgrupās, producēju hiphopu un elektronisko mūziku, bet paralēli studēju arī akadēmisko. Un jau tad saskatīju daudz saskarsmes punktu šķietami tik dažādajos mūzikas žanros,” intervijā “Klasikai” stāsta Gabriels Prokofjevs.

Viņš pārliecinājies, ka abas pasaules arvien vairāk satuvinās, jo elektronikā izmantotā pieeja ritmam, faktūrai un tembram paver plašas iespējas arī akadēmismā. "Tomēr pēdējā laikā akadēmiskā mūzika kļuvusi tik sarežģīta un pašanalītiska, ka zaudējusi saikni ar realitāti. Savā mūzikā vēlos to atjaunot," teic Gabriels un sarunā atklāj gan savus iedvesmas avotus, gan to, kā sācis runāt elektroakustikas valodā un kā - dīdžejot. Starp citu, šajā procesā viena otra paradoksa nav trūcis...

Vaicāts, kuras paaudzes mūziķiem viņš dod priekšroku savas mūzikas atskaņošanā, komponists prāto: "Tā īpaši nešķiroju; daudz vairāk mani uztrauc fakts, ka ļoti maz jaunu cilvēku apmeklē akadēmiskos koncertus. Skumji, ja stīgu kvartetu, kurā spēlē divdesmitgadīgi mūziķi, koncertā klausās divas un pat trīs reizes vecāki klausītāji. Tāpēc jaunajiem mūziķiem noteikti jāievilina koncertos savi vienaudži..." 

Kā jauniešus savos tīklos jeb, pareizāk sakot, naktsklubā ievilina pats Gabriels?

"Manā klubā vakaros vispirms stundas garumā uzstājas dīdžejs, kurš spēlē īpatnējus klasiskās un laikmetīgās mūzikas remiksus. Tas rada neparastu gaisotni: sajūta ir kā klubā, bet skanējums nav ierastais. Tad uz minūtēm divdesmit publikas priekšā stājas solists. Kaut arī šī publika ar klasisko mūziku, iespējams, ir "uz jūs", nelielajā klubā uz skatuves redzēt izcilu flautistu vai vijolnieku ir kas īpašs! Tad - atkal dīdžejs. Ar klasiku jauniešus apgrūtināt ilgi nedrīkst: labāk mazāk, bet biežāk!"