Bērnībā viņa gribēja kļūt ceļotāja. Tāda, kas atklāj senas, aizmirstas civilizācijas un neatklātas kultūras pēdas.

Lai gan ceļotāja viņa tā arī nav kļuvusi, savu ņipro jaunatklājējas garu tik un tā īsteno par visiem simt procentiem. Tā ir Inga Tropa – viena no trīsdesmitgadīgo paaudzes spilgtākajām un savdabīgākajām personībām latviešu teātra mākslā. Viņa ir aktrise Jaunajā Rīgas teātrī, režisē teātri gan pieaugušajiem, gan bērniem, un viņas jaunāko izrādi teātrī "TT" pamanījuši gan "Spēlmaņu nakts", gan "Kilograms kultūras" žūrijas eksperti. Kamēr sacensības te vēl tikai priekšā, ar Ingu tiekamies dzīvoklī Miera ielā. Aizvējā. Šī ir izrādes telpa, kur iemitinājušās “Dāmas”.

Kā aktieris izvēlas paplašināt savu radošo ampluā līdz režijai? "Viss noticis rotļājoties – man vismaz pašai tā sķiet," prāto Inga. Ne mirkli necenšos sevi ielikt rāmjos. Aktrise, režisore – man pašai tas pat nav svarīgi. Jo svarīga ir tieši radošā darbošanās.

Viss sākās ar to, ka "rotaļājoties" nejaušības dēļ aizgāju līzi draugam uz režijas atlases eksāmeniem Kultūras akadēmijā. Lieki piebilst, ka tobrīd par režiju nezināju itin neko, taču mani uzņēma, un tā viss sākās.

Tad sapratu, ka mani neuzņēma ar domu, ka no manis varētu izaudzināt lielo režisori. Arī Māra Ķimele 4. kursa izskaņā man sacīja, ka viņi, pedagogi, jau pirmajjā pusgadā pamanījuši, ka manī mīt interese par abām jomām, ka eju abos virzienos, un abos kaut kas arī sanāk. Un tā arī daru šodien – eju abos virzienos, man patīk, ka ir nemitīgas pārmaiņas, ka varu nemitīgi būt jaunā mainībā, skatpunktā, mijiedarbībā. Tāpat kā dejā - te tu esi vadošais, te kādam seko. Tas līdzsvaro mani un dzīvi ap mani. Man tā ir priecīgāk un laimīgāk dzīvot. Un ir sajūta, ka man te jābūt."

Bet kas Ingai kalpo par atgūšanās un miera avotu pēc intensīva darba posma? Kā viņa remdē radošās sāpes un sasprindzinājumu? "Pirmkārt – tā ir daba. Kad beidzas mani maratoni, pēc iespējas ātrāk vajag nokļūt dabā. Tam nav jābūt kam īpašam – kaut Pierīgas mežā vai parkā ir labi. Bez steigas, stresa, ar atvērtām acīm, ausīm un sirdi atkal saprast realitāti. Pēc tām durtiņām, ko iestudējuma procesā esmu atvērusi, un labirintiem, kurus izgājusi, mazpamazām ieplūstot realitātē, veru tās duvis ciet, līdz nonāku līdz savam kodolam. Palīdz arī fiziskās aktivitātes – kaut vai nakts vidū sakārtot māju!

Esmu ļoti slinka, tāpēc viss, kas saistās ar sevis savešanu kārtībā, man nepadodas. Un tad es sev saku tā: vai kādam no tā, ja sajukšu prātā, būs kāds labums?

Tad nu meklēju. Dziedu, meditēju, dejoju.”

Kā skan Ingas ieteikums citiem - kā atraisīt cita veida skatu uz realitāti, lai ieraudzītu krāsas? "Jāmaina skatpunts, jāsāk darīt lietas savādāk. Ja negribi, neviens tavā vietā nesagribēs. Nezinu, no kurienes manī tas, ka manī nekad nav miera – lai justos tik apmierināta, ka nodomātu: lūk, šis mirklis jau nu varētu apstāties.

Šovasar pat – bijām Amerikā, uzkāpu kalnā, ir fantastisks skats, bet man gribas vēl tālāk. Atkal ceļu, atkal grūtības. Es nevaru apstāties, mani nes tālāk.

Un varbūt, ka nemaz nevajag.”