Šonedēļ raidījuma "Mākslinieka darbistabā" viešņa ir literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, kuras ikdiena ir cieši saistīta gan ar Raini, gan Aspaziju. Un ne jau tikai šogad.

Cik moderni šogad ir pievērsties Rainim un Aspazija un lepni teikt: "Es lasu Raini"? "Šis gads patiesi ir ļoti īpašs: tas, kā tas sācies, kā ieskrējies, šķietami liek noticēt, ka mūsu tauta un sabiedrība nudien bez Raiņa un Aspazijas nespēj dzīvot. Ja tā tas būtu arī ikdienā, mēs, nedaudzie rainisti jeb Raiņa pētnieki, varētu gavilēt... Taču pa īstam moderni tas būtu tad, ja arī vidējais latvietis būtu labi sagatavots šai tematikai; ja būtu skaidras nostādnes, ko īsti Rainis un Aspazija nozīmē mūsu kultūrā.

Ažiotāža ir laba lieta, jo vienmēr jau no forsēšanas paliek arī kaut kāds sausais atlikums, taču gribētos, lai šis gads iezīmētu konsekventas nostādnes, vērtējumus, viedokļus, kā tad īsti Raiņa un Aspazijas personības var ietekmēt šodienas procesus mūsdienu sabiedrībā.

Ja arī ārpus viņu jubilejas gada būtu plašāka viņu personību un darba apguve arī citu mākslu kontekstā, viss būtu ļoti labi. Jācer, ka iestudējumi teātros, viņu darbu lasījumi, kino programmas ar komentāriem, konferences dos zināmu pozicionējumu un interpretāciju, kas sniegs nopietnu izpratni par Raini un Aspaziju. Pirmais viņu jubilejas gada mēnesis ļāvis sastapties ne tikai ar labo un pozitīvo: jūtu arī diezgan lielu paviršību, sasteigtību, tam visam piemīt neliela ārišķība."

Jautāta, vai savā ikdienā nenākas uzklausīt arī nesapratnes pilnus jautājumus par to, ko gan jaunu vēl var atrast Raiņa un Aspazijas daiļradē un dzīvē, Gundega Grīnuma smejas: "Tas ir neizbēgami! Tas man jādzird katrā auditorijā, un tad gan es smaidu. Kāds slavens Gētes pētnieks izteicies, ka Gēte ir kā okeāns ar ļoti daudziem līčiem. Cik tad līču viens pētnieks savā mūžā var izpētīt? Savas spējas neuzskatu par tik augstām un kvalitatīvām, lai varētu apgalvot, ka spēju pilnībā saprast Raiņa un Aspazijas koptēlu, un kur nu vēl viņu dzīves un sadzīves nianses, praktiskās lietas... Tikai pētnieki sapratīs, ko nozīmē pārzināt, uztausīt jaunās tēmas, perfekti orientēties Raiņa un Aspazijas apjomīgajos arhīvos, lasīt viņu rokrakstus..."

Spēt atšifrēt Raiņa rokrakstu - tāds bijis Gundegas uzstādījums sev pašai jau agrā jaunībā. "Atceros, ka pārsteidzu savu darbaudzinātāju, paziņodama, ka ātrāk necelšos no galda, kamēr nebūšu atšifrējusi vienu no Raiņa rokraksta paraugiem. Bija grūti. Bet pēc kādas stundas viņa rakstītais "atvērās". Vēl līdz šai dienai man patīk lasīt rokrakstus. Starp citu, joprojām Raiņa kopotajos rakstos ir daudz neatšifrētu lietu."

Vienlaikus Gundega Grīnuma atzīst: "Apgalvot, ka absolūti visam, katrai rindiņai, ko viņi savulaik rakstījuši, piemīt liela nepārejoša vērtība, būtu pārsteidzīgi. Būsim reālisti: valoda noveco,  tajā ir daudz arhaisku uzslāņojumu, kurus šodien vairs īsti nevaram uztvert. Starp citu, pēcatmodas laikā Rainis nebūt nebija tik aktuāls kā atmodas periodā. Ar Aspaziju ir šāda problēma: dzejniecei tipiskais sapņainais romantisms viņas laikā bija novatorisms, bija neparasti arī viņas spēcīgie, dinamiskie, temperamentīgie lugu tēli. Jā, tolaik tas bija kas jauns, un sabiedrība tam jūtīgi rezonēja, taču šodien viņas retoriskā patētika un literārie izteiksmes līdzekļi, tāpat kā idejiskais saturs, vairs īsti neuzrunā. Tāpat gan noticis arī ar citiem literārajiem stiliem: sentimentālismu, romantismu, klasicismu, sociālo reālismu. Vai mūsdienu jaunatne ir romantiska, spēj uztvert viņas smalkā lirisma nianses? Biežāk tas viss šķiet kā ne no šīs pasaules."

Sarunas gaitā Gundega Grīnuma atceras pati savus skolas gadus, kad mīlēti klasiķi un kā viņu savaldzinājis Rainis un Aspazija, kā arī atklāj savas darba metodes, uzrunājot jauniešu auditoriju.

Raiņa lietās erudītā pētniece intervijas gaitā atzīst: "Neuzskatu, ka Rainis būtu jāizmanto kā paraugs, nebūt ne. Un vispār manās acīs viņš nav tāds elks, kurš nav novelkams no pjedestāla. Lai gan... Vienā raidījumā jau ieminējos, vai mums nebūtu jāsāk Rainis atkal pamazām apģērbt. Jo tā bilde peldkostīmā, kas parāda Raiņa lielisko stāju, labo kompleksiju un spēju sevi pozicionēt, nu jau tiek pārāk tiražēta. Ar laiku tas var apnikt, vai ne?"

Gundega Grīnuma zina stāstīt arī daudzas sadzīviskas lietas no Raiņa dzīves: viņš labi peldējis, diendienā vingrojis, lieliski jājis ar tēva koptajiem zirgiem. "Tajā ziņā jābrīnās par viņa pāragro nāvi. Ļoti iespējams, ka ilgmūžības teorijas, ko viņš tik rūpīgi studēja, vienlaikus viņa veselībai arī kaitēja. Kaut vai strādājot karstajā saulē un ne visai pareizi ēdot. Dakteris Jēkabs Nīmanis savulaik Rainim pārmetis, ka gan viņa, gan Aspazijas "virtuves koncepts" ir galīgi greizs. Tāpat arī miega līdzekļi, no kuriem bijusi atkarīga Aspazija."

Raidījuma turpinājumā Gundega Grīnuma pastāsta vēl virkni interesantu un plašāk nezināmu faktu par Raiņa un Aspazijas dzīvi, darbību, sadzīvi un ikdienu, kas abus mūsu literatūras ģēnijus ļauj ieraudzīt gluži citādus... Tāpat Gundega apgāž dažādus stereotipus un velta skarbus vārdus nevajadzīgai abu izcilo rakstnieku vulgarizēšanai.

Kas šodien uzskatāma par Raiņa un Aspazijas darbu lielāko vērtību? "Laimīgi ir tie latvieši, kuri atrod paši savu ceļu pie Raiņa un Aspazijas. Laimīgs ir tas, kurš uztausta to līniju un impulsu, kas uzšķiļ interesi. Jo tā garīgā enerģētika, kas iestrādāta Raiņa un Aspazijas darbos, ir galvenā vērtība, ko jebkurš no mums var iegūt. Tikai ir nepieciešama zināma intelektuāla un emocionāla piepūle, lai šo impulsu izjustu."