Šoreiz "Klasika" aicina doties uz Ikšķili, lai tiktos ar grafiķi, grāmatu mākslinieku un padagogu Valdi Villerušu.

Te kopā ar dzīvesbiedri, mākslas pedagoģi Dagmāru Villerušu, ar kuru kopā Valdi saveduši studiju gadi Mākslas akadēmijā, iekārtota omulīga, ar grāmatām un mākslas darbiem piepildīta dzīvesvieta.

Ikdienā Valdis Villerušs skolo jaunos grafiķus Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī strādā pie grāmatu noformēšanas. Pagājušajā gadā viņa mākslinieciskajā vadībā klajā nāca Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” jaunākais izdevums ar Latvijas mākslinieku ilustrācijām. Bet, līdzdarbojoties ar citiem speciālistiem, viņš piedalījies arī pastāvīgās ekspozīcijas “Grāmata Latvijā” iekārtošanā Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās. Turklāt profesors ir arī rakstu autors par grāmatu mākslu sējumos “Latvijas Mākslas vēsture”.

Taču dzīve piespēlē arī citu ampluā: Valdis nospēlējis galveno lomu īsmetrāžas filmā “Dārznieks”, kas pagājušajā gadā saņēma balvu “Lielais Kristaps”. Savukārt pavasarī varēsim doties uz Jelgavu, kur Svētās Trīsvienības baznīcas tornī būs skatāmas mākslinieka veidotās asamblāžas, kas ir ar plakni saistīta objektu māksla...

Baiba Nurža: Jūsu darbības loks ir visnotaļ plašs un piesātināts – pedagoģija, grāmatu noformēšana, jūsu paša kā mākslinieka darbošanās. Kāda ir jūsu ikdiena?

Valdis Villerušs: Jāsaka, ka tā ir haotiska... Jo nav gandrīz nekāda stabila laika vai posma, kad es darītu ko vienu, jo man vairāk vai mazāk iznāk nepārtraukti darīt kaut ko pamīšus – te vienu lietu, te otru lietu... Tagad pat – man priekšā ir materiāli par Rozentālu. Bija jāuzraksta rakstiņš par Rozentāla grāmatu mākslu, jo “Neputns” izdos albumu. Es to uzrakstīju. Tad man no izdevniecības atsūtīja veselu kaudzi attēlu, kuriem jāliek paraksti un jāprecizē, no kurienes tie ņemti, un kas tas tāds īsti ir. Tad ir akadēmijas darbs, kam jāgatavojas, no Ikšķiles jābrauc uz Rīgu.

Tad ir rakstīšana. Ar to man ir ļoti lielas grūtības. Es vispār nekad dzīvē nebiju domājis, ka rakstīšu!

Savā laikā mani Nacionālajā bibliotēkā Aleksejs Apīnis ievilka, jo es interesējos par grāmatas mākslas jautājumiem. Mēs runājāmies, un viņš interesējās, varbūt es varētu uzrakstīt nelielu pārskatu par grāmatu mākslu. It kā iesāku, un… iznāca turpināt. Un tagad vēl pēdējā laikā arī Eduards Kļaviņš aicina. Nupat bija par Rozentālu un turpinājums Mākslas vēstures sējumiem. Un es ik pa laikam sev nozvēru, ka nu gan vairs nerakstīšu neko, bet nekas no tā neiznāk. Vienmēr tas kaut kā turpinās…

Līdz ar to, ka akadēmijā pasniedzu un rakstu arī par grāmatām, vajag būt lietas kursā. Tad vēl pašam ir personīgas intereses – te pie mājas kaut kas jāizdara. Reizēm vakaros mīlu paskatīties televīzijā kādu koncertu.

Piemēram, tagad pat, svētdien vai sestdien, biju noriktējies uz strādāšanu. Bet izrādās, ka Krievija raida: Bostonas orķestris plus Nelsons diriģē, Kaufmanis dzied kopā ar mūsu Opolais. Tas koncerts tik labs bija, ka pārtraucu visu – patiesībā pat neiesāku visu to darīšanu –, noklausījos.

Domāju, jāpārslēdz kas cits – uzliku uz Mezzo. Bet tur – "Pajaci", arī ļoti laba izrāde. Un tā nu dzīve tāda – pilnīgi haotiska!

Tātad mūzikai ir liela nozīme jūsu dzīvē?

Tā ir organiska sastāvdaļa! Manā ģimenē nav bijuši aktīvi mūziķi. Māte kādreiz bērnībā ļoti daudz dziedāja. Māsa arī interesējās. Nu, jā, un tad vēl rados viens mūziķis pēc otra – Māris Villerušs, Romāns Villerušs, kurš vijoļspēli bija absolvējis konservatorijā. Abi jau miruši. Tad ir cita māsīca – Aija Skudriņa, tagad Atte.

Kā vispār sanāca, ka izvēlējāties iet mākslinieka dzīves ceļu? Varbūt vecākos bija kāda radoša dzirksts, kas jūs skāra, vai kā savādāk?

Nē, mani neviens nemudināja. Vecāki šajā ziņā bija absolūti demokrātiski, viņi nespieda. Sapratu, ka viņi spēja novērtēt jebkuru izvēlēto profesiju, lai kāda tā arī būtu. Bet interese par mākslu vecākiem bija. Arī māsai un brālim bija interese. Kā jau sacīju, māsa par mūziku, mākslu un literatūru ļoti interesējās. Skatoties dzimtā no mātes puses, tur ir teātra cilvēki - Teodors Podnieks. Brālēns vai otrās pakāpes brālēns Veits – tāds aktieris kādreiz bija slavens. Tad Arnolds Kalniņš, kurš spēlēja Jaunatnes teātrī. No tēva puses visi mūziķi nāk. Mārim tēvs bija pasniedzējs Mediņskolā, un tā tālāk – tur vesela rinda. Bet man neko nespieda. Mājās bija arī vizuālās mākslas grāmatas, kuras šķirstīju. Tajā vidē iznāca tuvas attiecības ar māksliniekiem. Šeit blakus ar manas vecmāmiņas zemi robežojās grafiķa Oļģerta Ābelītes zeme. Aiz viņa mājas – Jāņa Kugas māja, un Jānis bija maniem vecākiem tuvu pazīstams – mana māsa pat pozēja Brigaderes pasakām kopā ar viņa paša meitām.. Viens no maniem skolotājiem bija Reinholds Kasparsons, kas te, Ikšķilē, brauca gleznot pēc kara uz Kugas mājas darbnīcu. Tāda skolotāja man īsti nav bijis, bet Oļģerts Ābelīte gan bija. Es ar viņu iepazinos kā puika, kad viņš atbrauca uz Ikšķili.

Skolā man lika zīmēt kaut kādas sienas avīzes, burtus rakstīt un tamlīdzīgas lietas. Nevarētu teikt, ka man tas ļoti patika, bet nu – ja uzdeva, pildīju.

Visās skolās esmu bijis tāds palaidnīgs, un man vispār žēl to skolotāju, kuri man pasniedza, jo tā mana izturēšanās...

Bet tajā laikā skolotāji bija absolūti saprotoši – pieņēma, ko es darīju. Man pat kaut kur ir saglabājusies viena dienasgrāmata no 3. vidusskolas, kur raksta: “Valdis atsakās mācīties krievu valodu!” Tur bija klases audzinātāja Detlava, arī tāda savdabīga, ļoti kolorīta persona. Viņa īpaši neinteresējās par mākslu, bet ar tādiem mākslinieciskiem līdzekļiem runāja ar mums.

Man saglabājusies viena dzēšlapa, uz kuras viņa nezin kādēļ uzrakstījusi: “Un sapņotāji zem koka lejā bez bēdu dus ar smaidu sejā.” Tas laikam tādēļ, ka es biju slinks…

Matemātiku es nemācījos, bet viņa kaut kā mani vienmēr izvilka… Un tad, kad nāca 11. klase, viņa teica, ka varbūt man vajadzētu iet uz arhitektiem, ka matemātikā viņa varot palīdzēt, ja kādas problēmas būs. Ar zīmēšanu es pats galā tikšot, un es tā vienu brīdi iedomājos – jā, varbūt! Bet tad es apskatījos, ka uzņemšanas eksāmenos ir zīmēšana. Es tā nopietni neko nebiju zīmējis, tāpēc aizgāju pie Kasparsona, kurš kaut ko ierādīja un uzdeva padarīt, un man iepatikās! Redzēju arī, kā Oļģerts Ābelīte strādā. Diezgan bieži ar viņu tikos. Tā ka rezultātā pēkšņi mainīju domas – nospriedu, ka varētu iet uz Mākslas akadēmiju.

Ja mēs par tām manām mākslas sākuma gaitām runājam, kaut kāds impulss vai ierādīšana minimāla bija no Reinholda Kasparsona, tad Oļģerts Ābelīte. Bet viņš neko nerādīja, viņš kādreiz deva tādus padomus – kā vajadzētu. Vai arī viņš pastāstīja, kā savā laikā viņš ir mācījies – kā pie Sutas Tautas augstskolā bija, un citas izglītības viņam nebija.

Un Aleksandrs Junkers, vecais, man iedeva kaut kādus instrumentus, grebšanas, kokgrebumam, ar ko es sākumā nodarbojos. Pie viņa bija ārkārtīgi tāda gleznieciska, artistiska atmosfēra. To vietu, kur viņš dzīvoja, sauca par miskasti, bet nevis sliktā nozīmē. Tur bija ārprātīgs haoss bieži vien.

Viņš dzīvoja uz Stabu ielas, pie Tērbatas ielas gandrīz. Pie viņa varēja iet vienalga kurā diennakts laikā, viņš labprāt uzņēma. Tur arī apgrozījās sabiedrība. Tur Pauls Duškins bija, Ģērmaņi, Artūrs Ņikitins un Boriss Bērziņš. Tur arī tas Jetis jeb viņa dēls tur dzīvoja.

Tas bija pavasaris. Es izdomāju, ka iešu uz akadēmiju. Aizeju tur, skatos – jāzīmē akts un portrets, bet es neesmu zīmējis nevienu aktu vai portretu! Es sapratu, ka tur nav ko mēģināt. Un tad atkal aizgāju pie citas paziņas un kaimiņa šeit pat – Ikšķilē dzīvoja pa vasarām – gleznotājs Jānis Ērglis. Viņš bija lietišķās mākslas vidusskolas direktors ilgu laiku. Es viņam teicu: “Ko lai dara? Es gribētu akadēmijā stāties, man vajag kaut kā pamācīties.” Viņš teica: “Nu ko es varu palīdzēt?” Bija tā, ka skroderos kurss nebija nokomplektējies – visi tie uzņemšanas eksāmeni jau bija bijuši. “Nāc uz skroderiem!”

Pirmajā semestrī mēs pogcaurumus šuvām un kaut kādus atlokus uzvalkiem, un piegriezām.

Es jau kaut cik tur gāju, bet otrajā pusgadā es gāju tikai... Patiesībā lielākoties pie citiem, vecākiem kursiem zīmēt un gleznot. Un es gāju tad pirms akadēmijas vienīgo pirmo reizi aktu uzzīmēt tur. Un jā, kaut ko tur gleznoju. Pienāca skates, pusgada beigas un, protams, salika visās tajās skroderu būšanās divniekus. Tad Ērglis jau nebija vairāk direktors – tad bija Žūriņš direktors – un viņš izsauca mani pie sevis un prasīja, kas būs: “Ko darīsi? Tevi jāmet ārā – viss ir nesekmīgi!”

Es teicu, ka mēģināšu iet uz akadēmiju. Žūriņš teica - ja netiekot iekšā, lai nākot atpakaļ. Bet es tiku. Ar pirmo reizi.

Mums bija ļoti labs kurss akadēmijā. Tur bija mans bērnības draugs Rūsiņš Rozīte, viņš sen miris. Te dzīvoja kādreiz viņa vecvecāki – mājas bija Ikšķilē. Mūs vienīgi izšķīra, kad ņēma armijā. Mūs trīs paņēma armijā, un tad palika Krieviņu Vizma, Baņuta Ancāne, Georgs Smelters arī palika.

Tas bija vispār tāds ļoti interesants gads! Pirms tam bija no Maskavas uz akadēmiju atnākusi ziņa, ka Mākslas akadēmiju likvidēs un tas būs Rūpnieciskās mākslas institūts. Indulis Zariņš pēc tam stāstīja, ka Svemps esot nospriedis – labi, lai tad tie maskavieši taisa to akadēmiju ciet, bet mēs varam nodibināt pedagoģijas nodaļu, un pedagoģijas nodaļā tad mēs varam mācīt gleznotājus. Un tajā mācību procesā iznāca tāda sagadīšanās, kas radikāli ietekmēja vismaz mani un vairākus manus kursa biedrus, draugus – tas, ka no lietišķās skolas kā pasniedzēji reizē tajā gadā atnāca Imants Vecozols un Vilis Ozols, un Dagmārai, kas mācījās Rozentāļos, atnāca Indulis Zariņš un Iltners. Tie sanāca kopā, un bija jau it kā pazīstami. Tur vispār nebija tādas atšķirības starp pasniedzējiem un studentiem. Tiem, kas savstarpēji draudzējās.

Vienīgi Indulis Zariņš mēdza teikt: “Labi, tagad mēs esam uz tu, bet akadēmijā tad uz jūs.”

Viņš dzeju pārzināja. Man liekas, ka viņš mācījās no galvas, jo viņš skaitīja vecfrančus, un Ādamsonu, Majakovski un Jeseņinu krievu valodā – viņš bija bijis izsūtījumā un krievu valodā labi runāja. Viņam bija labi kontakti ar Maskavas māksliniekiem. No vienas puses viņš staigāja kādreiz ar cigareti un melniem pirkstiņiem, tāds nedaudz iereibis.

(Sarunā iesaistās Dagmāra: Darbnīcā profesors bija ar cigareti zobos. Bet tajā pašā laikā Zariņš mācīja arī uzvesties studentiem. Ja tu nepieklājīgi kaut kādā veidā izturējies, tad viņš teica: “Jaunā dāma, jūs nemākat uzvesties!” Tas viss tika pieņems – mēs mācījāmies no tā, ka ir jālasa grāmatas un pieklājīgi jāuzvedas, un, protams, arī labi jāzīmē un jāglezno.)

Maija Tabaka pievērsa viņam uzmanību, ka viņam bikšu priekša nav aizpogāta, tad viņš pēc tam atnāca ar konjaka pudeli, cik es atceros.

Es, piemēram, atceros vienu praksi. Tas bija Brocēnos laikam, tā saucamais francūžu kurss, kas ir Imants Lancmanis un citi. Viņi bija nedaudz vecāki, bet es vienu mēnesi laikam pie viņiem dzīvoju tajā puišu istabā. Tas kurss arī bija tāds ļoti savdabīgs, ļoti atšķirīgi. Imants Lancmanis ar Leopoldu Kļaviņu braukāja uz muižām un baznīcām pa to prakses laiku. Kaut ko fotografēja, uzmērīja vai ko tur darīja.

Pudāns, man liekas, pa dienu gulēja. Ja pasniedzēja nāca modināt, tad it kā viņš pamodās.

Pasniedzēji redzēja, ka viņš ir uz divām kājām, tad viņš iegāja atpakaļ, un, kad visi bija aizgājuši, viņš aizslēdza no iekšpuses durvis, tā ka neviens netiek iekšā. Gulēja līdz vakaram un gāja tad vēdzeles ķert kaut kur. Tad mēs gājām ar kājām no Brocēniem uz Saldu, restorānā kaut kādas vakariņas paēst, jo uz vietas īsti nebija kur.

Imants Lancmanis Kuldīgā bija dabūjis dažas vecas plates, krievu romances, bija patafons, un tad bezgalīgi daudz reizes lika tādu romanci – začem začem ļubiķ, začem začem stradaķ, hoču ja voļnoj biķ un tā tālāk.

Tāda čerkstoša tā mūzika. Man šķiet, Imantam droši vien tā plate vēl joprojām ir.

Atceros tādas prakses, kad vienam otram studentam nopirka gandrīz visu. Pie zvejniekiem Salacgrīvā.

Zvejnieki bija bagāti, turklāt ļoti draudzīgi izturējās pret studentiem. It sevišķi viņiem meitenes patika... Pēc vienas prakses meitenes tā sadraudzējās ar zvejniekiem, ka zvejnieku sievas bija pieprasījušas, ka tagad vairākus gadus Mākslas akadēmijas studenti nedrīkst braukt uz Salcgrīvu.

Ja mēs salīdzinām tos laikus un tagadni, tad akadēmija bija viena liela bohēma. Tur bija tā, ka katru dienu varēja būt kāds bohēmas stūrītis 3. stāvā, 2. stāvā un 1. stāvā. Visi tie cilvēki bijā ļoti interesanti! Tā paaudze, kas ir virs manis, nu teiksim, kas skolotāji bija, tie ļoti cienīja savus pasniedzējus. Tur bija Ubāns un Melderis, un tādi, un ar cieņu izturējās un stāstīja visus notikumus, kas ir bijis akadēmijā un kas viņiem ir stāstīts. Un mēs, jaunākie, izturējāmies ar lielu cieņu un zinājām visus tos vecākās paaudzes pasniedzējus un arī tās savas paaudzes.

Tad studenti nestrādāja. Nebija iedomājams, ka varētu strādāt tādu regulāru darbu kaut kur dienas laikā. Es pieņemu, ka kaut kur kāds gadījās, bet bija visādi gadījuma rakstura darbi Akadēmijā deva materiālus, nevajadzēja pirkt, deva papīrus, krāsas. Viss bija milzīgos daudzumos. Audeklus deva. Patiesībā to mācību procesu varēja baudīt. Tajā pašā laikā zināmā mērā tāda bezrūpība bija. Patiesībā tagad tā bohēma, kas kādreiz bija, tā ir pilnīgi iznīkusi, akadēmijā visi ir ļoti aizņemti, ļoti lietišķi tādi.

Vairumam klausītāju varētu būt nojausma par to, kā top grāmata. Bet man šķiet, ka Latvijas mākslas vidē mazāk pazīstama ir cita jūsu darbības joma – asamblāžu veidošana. Pastāstiet nedaudz, kas ir asamblāža, un kā jūs pie tās nonācāt un palikāt.

To ir sarežģīti izstāstīt precīzi, tā vairāk tāda intuitīva izjūta laikam ir.

Manu uzmanību saista priekšmeti, seni priekšmeti. Ne tik daudz tāpēc, ka seni - lai gan, protams, seniem priekšmetiem arī ir savdabīga forma -, bet tādēļ, ka šiem priekšmetiem nāk līdzi stāsts.

Es to stāstu parasti nezinu. Var iedomāties, kā tas varētu būt, vai kas aiz tā slēpjas. Viena no tām lietas, kas mani no šī viedokļa interesē – tās ir vecas, bojātas, defektainas grāmatas – žurku sagrauztas, ļoti saplīsušas, ļoti nolietotas grāmatas. Tepat blakus man uz galda ir – “Baznīcas, skolas un sētas grāmata”. Tā grāmata ir saglabājusies priekš tā laika – 18. gs. beigas – labā kārtībā. Viņa bijusi droši vien kādā zemnieku sētā, daudz lietota, lasīta. Un šeit pa vidu ir katehisms, no kura mācījās bērni tajā laikā lasīt. Var iedomāties, kā te ir lijušas asaras! Ka tās lapas ir izdilušas, tā kā apgrauztas... Piemēram, te uzreiz var tādu priekšstatu, tādu iztēli radīt ar kaut kādu tēlu.

Man vispār patīk tāds, kur summējas kopā vairākas jušanas, nevis kaut kas ļoti tiešs. Tas arī saistībā ar mūziku.

Mēs bijām Virzas “Billītēs”, tur bija kaut kādas svinības. Mēs bijām uzlūgti. Vasaras laikā tās svinības notika. Tur lieli koki, veca saimniecība, lielas liepas vai ozoli, zem tā klāti galdi, tur sēž un runājas cilvēki. Mēs tur bijām, arī Ivars un Helēna. Mēs, kādi četri vai seši cilvēki, izgājām tur kādu līkumu, pļava tur bija, un labības lauks ar taku. Mēs tur gājām, un tagad mēs atgriežamies atpakaļ uz tām mājām, bet nevis no pagalma, bet no otras puses. Pie tās mājas blakus ir liela veranda.. Citi aiziet pie tiem galdiem runāties.

Dzirdu, ka skan kaut kāda mūzika. Domāju - jāpaskatās, kas tur ir. Ieeju verandā. Tur liels galds, uz tā ir aizgriezti kliņģeri, kaut kādas vēl plātsmaizes. Smaržo pēc cepta kliņģera, bet blakus tāda asas sausās atejas smarža. Un skan pilnīgi nenoskaņotas klavieres. Bet ļoti skaista noskaņa rodas!

Aizeju un skatos – Valdis Jancis sēž pie liela flīģeļa, kas ir nu tāds nesakopts, un spēlē Šopēnu. Tas uzreiz radīja tādu priekšstatu, kā tas varētu būt 19. gs., piemēram, mācītājmuižā, kaut kur laukos – kur ir klavieres, kur ir diezgan liela tā ēka, tā dzīvošana ir liela, kur kaut kādi svētki ir. Tāda vīzija rodas no tā kliņģera, klavieres skaņām nenoskaņotām. Un tā man ir ļoti daudz.

Pie sienas arī viena asamblāža.

Nē, tur ir divas, viena un otra, tās ir atsevišķi skatāmas, bet es esmu tikai salicis kopā. Tās ir paletes. Tā es arī viņu nosaucu. Tā ir tāda, kur es esmu griezis papīrus. Tā ir gleznotāja palete. Un tā ir tāda, ko es arī saņēmu mantojumā, uz kuras krāsas jauc. Tā kā principā varētu teikt, kā tā ir palete vai kaut kas ļoti radniecīgs. Un tā otra asamblāža ir vienkārši tāda kombinācija. Tādas formas savstarpējas, salikums.

Jums ir ļoti daudz grāmatu. Vai pašam arī iznāk tās palasīt?

Romānus nē. Es paskatos, pārbraucu pāri kādreiz, palasu kādreiz pa kādam dzejolim. Nupat es nopirku “Satori” žurnālu un palasīju. Tur nebija tie apjomi lielie – tas tieši kā man.

Man vispār nepatīk lielas formas. Piemēram, Rubenss man ir par lielu.

Arī kaut kādas lielas formas mūzikā – simfonijas, tās arī par lielu. Man patīk tādi mazāki gabali, arī literatūrā.