Inga Žilinska uz kultūras centru "Ritums" devās, lai tiktos ar folkloras kopas "Skandinieki" māksliniecisko vadītāju, dziedātāju Julgī Stalti. Kopu, kas aizsāka folkloras kustību Latvijā, 1976. gadā izveidoja un ilgus gadus vadīja viņas vecāki - Helmī un Dainis Stalti.

"Man ir bijusi brīnišķa iespēja izvēlēties piedzimt ģimenē, kurā saplūst līvu un latviešu asinis, līvu un latviešu kultūra un arī pienākums pret abām šīm tautām - lai mūsu senčiem nebūtu kauns par to, kā dzīvojam un veidojam savu nākotni.

Kas ir līvi? - tas ir mūžsens jautājums, kas, laikam ejot, aizvien iegūst kādu jaunu nokrāsu vai interesantu pagriezienu. Šobrīd es teiktu, ka latvieši ir līvu evolūcijas nākamais posms jeb turpinājums. Līvi pirmie skāra šo zemi un lūdza šīszemes dievībām atļauju te apmesties. Jo zeme jau nepieder cilvēkiem. Zeme pieder tām Mātēm un tiem Gariem, kuri šeit dzīvojuši jau stipri pirms mums un piedzimst ar katru zāles stiebru, katru saules staru, katru ūdens pilienu. Mēs nākam viņu telpā. Jautājums – ar kādu dvēseli vai kādu attieksmi mēs nākam? Līvi nāk dot, būt devēji. Un, ja tu esi spējīgs dot, tad arī apkārtējā vide atveras, lai sniegtu tev ko pretī. Saruna ar vidi, ar dievībām, ar senčiem nav publiska izrādīšanās. Tie ir iekšēji pārdzīvojumi un darbības - tāpat kā darbības, kas nav domātas citu acīm. Tomēr citu acis bieži vien pamana šīs darbības. No tā arī cēlušies stāsti par raganām un buriem-dziedniekiem, pie kuriem ļaudis no tālās Grieķijas, Romas un citām Dzintara ceļa valstīm, kurās zināja par šejienes buriem, brauca šurp pēc palīdzības. Tas vien norāda, ka šeit bija ļaudis, kuriem īstajos brīžos atradās īstie vārdi. Un šādi ļaudis ir joprojām. Tas bija sākums – dabas ļaudis, kas jāja uz vilkiem, dzēra lāču mātes pienu un zināja, ka viņi ir cēlušies no Pirmmātes Lācenes. Tā kā latvieši ir līvu nākamais posms, viņiem ir šūpuļdziesma, ko zina visas māmiņas – Aijā, žūžu, lāčabērns… Līviem tādu ir pulka. Pirmmāte Lācene visām somugru tautām ir svarīgākais arhetips. Un ir tik skaisti, ka arī mēs šīs senās zināšanas, apzinoties to vai ne, nododam no paaudzes paaudzē tālāk. Kad piedzimst maziņš lācēns, viņš ir plikiņš kā cilvēciņš. Bet, kad piedzimst cilvēciņš, bieži viņam ir maza pūciņa – kā lāčukam. Tā ka turpat kopā mēs visi esam tai dabas pasaulē.

Pārējās baltu ciltis šurpu atnāca labu tūkstoti pēc otrās līvu cilšu ierašanās - pirmā bija tad, kad sāmi šķērsoja mūsu zemes, ledājiem atkāpjoties. Tātad pirms 12 tūkstošiem gadu. Ne jau visi devās ziemeļbriežiem līdzi. Daļa palika. Un šīs zināšanas, kuras sniedzas pat 12 gadu tūkstošu senā senatnē, ir dzirdamas arī vairākās šūpuļdziesmās un ganu saucienos. To piedziedājumi un dažādie skaņu virknējumi mūsu valodās jau sen vairs neko nenozīmē. Bet sāmu elo jeb elošana vēl pirms 50 gadiem bija dzīva tradīcija Ziemeļvidzemē. „Elo” burtiski nozīmē ziemeļbriežu ganāmpulku. Bet igauņiem – „rīta gaismu”, brīdi, kad lopi ir jālaiž ganos. Šādas nianses mums ikdienā varbūt paiet garām - aiz nezināšanas, paviršības un bieži vien aiz tā, ka neesam klausījušies tēvā un māte, un vecmāmiņā, un vectētiņā, aiz tā, ka daudzas paaudzes mums ir izrautas - ikkatrā dzimtā: gan Sibīrija, gan kari, gan aizrādījumi un nosodījumi, gan klaušu laiki, kad kādam varbūt šķita, ka nevajag stāstīt par savējo, jo tas cits - tas tālais un svešādais taču ir daudz labāks. Un kas tad notiek mūsdienās? Viss, kas no ārzemēm, ir tik skaists un tik vērtīgs, bet savējais – to par velti var pakaļ mest, kurš tad to ņems… Taču tā ir vislielākā kļūda, jo visvērtīgākais ir savējais.

Mans vecaistēvs, mamma un mammas brālis dziedāja korī „Līvlist”. Un mans tēvs ieraudzīja mammu smieklīgā reizē, kad viņas draudzene bija piepinusi viņai garas bizes, un, ieraudzījis šādu blondu, garmatainu skaistuli, tēvs, protams, viņu ļoti iemīlēja un arī pievienojās „Līvlistam”, pats būdams no Vidzemes līviem. Mājās vēl joprojām stāv viņa kristāmzīme, kura skaidri un gaiši rakstīts: tēvs - no abām pusēm līvs, māte - no tēva puses. Manas mammas mamma ir no Vidzemes līviem, bet mammas tēvam abi vecāki ir līvi. Mamma ir no Kurzemes - no Kolkas, tēvs - no Rūjienas. Divi ziemeļnieki, katrs no sava Latvijas gala, satikās Rīgā. Viņu dzinulis, un sākumpunkts bija šī līvu sabiedrība, kur gan dziedāja, pamatā - tautas dziesmu apdares, gan izspēlēja dažādus tautas materiālus teatrālā formā. Tas arī bija pamats runām par nākotni un to, kas manus vecākus vienmēr ir turējis pie dzīvības un cīņas spara - ka brīvai tautai ir jādzīvo brīvā zemē. Tieši kultūra ir tā, kas ļaudīm to atgādina. Folkloras rekonstrukcijas kustība 20.gadsimta otrajā pusē Igaunijā un Lietuvā sākās stipri agrāk. Vecāki stāstīja, ka, reiz aizbraukuši uz Igauniju, redzējuši - cilvēki sēž ap ugunskuru un stundām ilgi dzied savas senās, garās rituālās dziesmas, ieiedami dziļā transā un runādami ar savu senču gariem. Viņi arī sprieduši par lietām, par kurām Latvijā neviens tolaik nerunāja. Pēc atgriešanās mājās, vecākiem radās apzināšanās, cik bagāti ir mūsu kultūras pūri, un interese turpināt to vētīšanu.

Sākumā „Skandinieki” dziedāja karavīru dziesmas, brauca no novada uz novadu, katrā vietā sagatavojot tieši šī novada programmu un sakot – ļaudis, lūk, tās ir jūsu dziesmas, jums tās jādzied! Ir prieks, ka viņu darbošanās rezultātā radās milzīgā folkloras kustība, ka folklora lēnām ienāca izglītībā, un nedrīkst aizmirst tik nozīmīgo brīvības cīņu. Sapratnei, ka kultūrai ir jābūt saviem nesējiem un jābūt savai brīvai valstij, bija ļoti liela nozīme.

Kad vecāki brauca uz dažādiem semināriem, arī paši tajos lasot lekcijas, es vienmēr biju līdzi. Līdz ar to skološana tradīcijā bija neiztrūkstoša. Pavisam maziņa būdama, brauci vecākiem līdzi arī pie teicējiem. Būtiski ir arī tas, ka, kopš es sevi atceros, esmu dzīvojusi Saules ciklā - ar visiem ģimeņu godiem, Saules godiem un ar sapratni - kāpēc. Jaukākais šai kultūras laukā ir tas, ka tu nevari teikt, ka kaut ko zini. Jo ik uz katra nākamā soļa vai stūra tu atrodi kādu atslēdziņu, kas atslēdz kaut ko pilnīgi citādā gaismā! Tas ir tik skaists, nepārtraukts ceļojums gan dziļumā, gan plašumā, gan spējā pakāpeniski nobrucināt ļoti daudzas robežas, arī telpiskas robežas, saprotot lietas, kas ir vispārcilvēciskas. Tas, kā tās parādās dažādās kultūrās, kā tās dažās kultūrās tiek iznīcinātas un nomainītas ar kādiem citiem priekšstatiem – tas ir ļoti interesanti. Salīdzinot tu aizvien vairāk saproti sevi, savu kultūru, savus līdzcilvēkus. Un tas ir skaists ceļš - Būt Vienmēr Ceļā.

Nav jau tik daudz to grāmatu, kurās ir publicētas no teicējiem pierakstītās dziesmas. Bet ne vienmēr tās dziesmas tu atrod uzreiz. Bieži vien skaties uz to dziesmu gadu no gada un to nejūti, nesaproti - tā nav tava dziesma. Un tad pienāk brīdis, kad pēkšņi saproti, kā to dziedāt, kāpēc tā dziedama, un tā kļūst par tavu mīļāko dziesmu. Līdz nākamajai mīļākajai dziesmai, kas, protams, seko. Tas ir ļoti skaists atklāšanas ceļš. Tāpēc jau saka - dārgumu lādes, kultūras dārgumu lādes. Kad tu kādu no tiem dārgumiem izlolo, tev ir sajūta, ka esi iekāris sev kaklā kādu fantastisku pērli, ar ko nu dižoties. Šajā gadījumā – kādu no zināšanām, kādu no dziesmām, kādu no ritu sapratnes, kā kāds dancis dancojams vai kāds jauks gabals spēlējams.”

Viens ceļš, kā Julgī savas zināšanas nodod tālāk, ir caur „Skandiniekiem”. Bet ir arī citi. „Tās ir brīvās skolas. Arī Drustu Tautskolu „99 balti zirgi” vada bijušais „skandinieks” Ojārs Rode . Ikšķiles Brīvā skola, ”Brīvā Māras skola” Jaunmārupē un brīnišķīgais bērnudārziņš „Pūcīte” ir vietas, kur strādāju - gan dziesmās, gan dejās, gan mūzikā, gan tradīcijās, gan gadskārtu godos, gan sarunās.”

„Kāpēc tu mācījies Igaunijā? Vai tur līvu kultūra ir daudz stingrāk saglabājusies?”

„ Nē. Līvu kultūras areāls īstenībā ir tikai un vienīgi Latvija. Līvi nav dzīvojuši kādā citā valstī. Arī Igaunijas dienvidos ne. Igaunijas teritorijā, protams, ir sastopami līvi un līvu pēcteči, bet viņu ir tikpat daudz, cik latviešu pēcteču, kas ir pārprecējušies pāri robežai. Bet uz Igauniju es aizbraucu mācīties tautas mūziku. Jo tajā laikā Latvijā nebija iespējas mācīties tradicionālo mūziku, improvizēšanas prieku un sapratni, kā dzirdēt teicēju, nokopēt viņa dziedājumu un tad nodziedāt pašam, vairs nekopējot, bet zinot tradīciju, likumus un likumsakarības. Tāpat instrumentus spēlējot – ar sapratni, cik bieži un kas improvizējams. Tas bija arī liels smadzeņu mežģis, jo Igaunija man parādīja, cik mūsdienīga var būt tautas mūzika un folklora. Bet ir ļoti svarīgi nepazaudēt senatnes vērtību un nesajaukt to kopā ar mūsdienīgu preci. Katrai lietai ir sava vieta. Ja tu nezini neko par likumiem un informācija tev nāk, kā smejos, tikai no kosmosa, rodas tāds substrāts, kas ir kā modernas indiāņu spalvas, kuras nēsā kāds baltais iebraucējs, sakot, ka tagad viņš dziedās vienu indiāņu dziesmu, mēs visi pašūposim rociņas un padziedāsim līdzi. Bet, ja tu pajautā, cik ilgi viņš ir dzīvojis indiāņu sabiedrībā vai cik daudz viņš ir skolojies šajās zināšanās, pirms pie viņa ir atnākusi šī dziesma, viņš saka – nē, tā vienkārši mani atrada! Un tad tu saproti, ka ir lietas, kas atrod cilvēkus. Bet tas ir milzu darbs, līdz lietas atrod cilvēkus.

Katram žanram ir jābūt savā nišā. Nav tā, ka viens ir labāks, bet cits - sliktāks. Tas arī ir liels pārbaudījums - būt gan vienā, gan otrā . Taču jauna mūzika ar senu dvesmu var rasties tikai tad, ja tev ir tā senā dvesma. Vienalga - etnoroks, etnodžezs vai etnopops. Un tieši šis aspekts mani ļoti uzrunā. Tāpēc arī man desmit gadus bija grupa „Tuļļi Lum” Igaunijā. Mēs spēlējām visās pasaules valstīs - daudz ceļojām, koncertējām, man dziedot senas līvu dziesmas „modernā kažociņā” jeb džeza, roka un funky stilos. Es taču dziedāju līvu valodā, un nekur nebija auditorijas, kura mani saprastu perfekti. Tieši pretēji. Toties stāsts par katru dziesmu un sajūta, kas iekodēta katrā dziesmā, ļoti daudzus uzrunāja. Lielākais gandarījums bija tad, kad cilvēki raudādami nāca pretī, sakot: „Es sapratu, kā man visu laiku ir trūcis: piederības sajūtas. Savai dzimtai, savai tautai, savai telpai. Es tagad zinu, ko sākt meklēt!” Kad atrodi, kā tev iekšā skan, bieži vien radi arī savu mūziku. Šo to es radu kopā ar grupu „Tai-tai” un nupat radās interesants darbs kopā ar ropažniekiem, kuri veidoja savu Ropažu puses tradicionālās kultūras disku. Un nevaru te nepieminēt līvus, jo senais Ropažu nosaukums ir Roudōpois – „dzelzs puisis”. Materiālu par Ropažiem un par Vidzemi vispār, arī – latviešu folkloras materiālu, ir diezgan maz. Es gribēju saprast, kā man iekšēji skan Vidzeme. Un tad es paņēmu rokā igauņu zinātnieka Karla Pajusalu dzejas grāmatu, kuru viņš ir rakstījis Salacas līvu mēlē - būtībā jau rekonstruētā valodā. Bet tā ir ļoti skaista, moderna dzeja par senatni. Tajā ir dziļums. Dzejoli „Korb” es ieliku savā Vidzemes dziesmā.”

„Tu pārzini līvu valodu. Bet vai līvu mēli māci arī saviem bērniem?”

„Par pārzināšanu to nesauktu, bet, kad biju maziņa, vecaistēvs ar mani runāja tikai līvu valodā. Runāt es varu. Ikdienas vārdiņus „uz veselību!” vai vārdiņus, lai sasveicinātos un pateiktos, mēs lietojam līvu mēlē. Bet trūkst daudzu ikdienišķu jaunvārdu, kas būtu jāveido. Taču esam diezgan liela kompānija, kurā cenšamies sarunāties tikai līvu valodā. Zonne-Zumbergu ģimenei feisbukā ir līvu valodas lapiņa, kurā ik dienu tiek parādīts viens vārds līvu valodā. Tātad - dota iespēja to iemācīties. Nesen bija publicēts vārds „kī” - zalktis. Smējos, ka daudzi šo vārdu zina, pateicoties manai mazākajai meitiņai, jo viņu sauc Anna Kī - Zalkšu Anniņa. Vidējās meitiņas Lelū vārds poētiski nozīmē - Ziemeļu dziesma jeb šos senos saucienus. Bet vecākajam dēlam devu sava vecātēva vārdu Kārlis Oskars. Lai viņš būtu karalisks vīrietis. Saviem bērniem jau tu novēli vislabāko!”

Jau desmito gadu būdama „Skandinieku” vadītāja, Julgī teic: „Nupat esam tādi, par kādiem mani vecāki jau izsenis runāja: paaudzes ir kopā, mantošana ir dzīva, un ģimenes modelis ir ļoti svarīgs. Un ir liels prieks, ka mūsu ir pulka - no pavisam maziem bērniņiem līdz stingra vecuma ļaudīm, un visas paaudzes vieno milzīga mīlestība pret savu tautas kultūru. Šogad „Skandiniekiem” – 40 gadi. Un kopā ar visiem bērniem šobrīd uz skatuves mūsu arī varētu būt visi 40. Bet varam arī būt pa diviem, pa trim, pa pieciem. Un tas ir visvērtīgākais – mēģināt audzināt daudzus vadošus saucējus, domājošus vilcējus, darošus locītājus!”

Uz Ingas vēlējumu „lai „Skandiniekiem” vēl daudzi skanīgi gadi, bet tev – daudz vērtīgu ideju!”, Julgī Stalte atbild ar aicinājumu šogad tikties koncertos, kuros „Skandinieki” skandēs Kokles grāmatu bet, tuvojoties 11. novembrim, - 40 gadu godos Rīgas Mākslas telpā.