Fernando Korona (Murcof): Elektronikas priekšrocība ir klīniska precizitāte

Edgars Raginskis: Sakiet, lūdzu, kurā brīdī jūs sapratāt, ka vēlaties paplašināt savu muzikālās izteiksmes redzeloku un ietiekties akadēmiskās mūzikas teritorijā?

Fernando Korona: Tas ir labs jautājums. Viens no pirmajiem albumiem, kurš mani ietekmēja, bija “Džons Santo spēlē Bahu”, kas līdzinās Vendijas Karlosas Switched on Bach, tajos Baha skaņdarbi aranžēti 70. gadu sintezatoriem. Es tolaik biju ļoti jauns, vēl bērns, un šīs skaņas ieaudās manā apziņā. Pieaugot iepazinu arvien vairāk elektroniskās un arī akadēmiskās mūzikas, sākumā to, kas sarakstīta līdz 20. gadsimtam, bet tad atklāju sev Stravinski, Šēnbergu, Štokhauzenu, un manu prātu pilnīgi uzspridzināja Ksenakis un Ligeti, tā bija kā apgaismība. Tātad klasisko mūziku man neatklāja viens konkrēts komponists, bet gan fakts, ka manā mūziķa pieredzē allaž rokrokā gājusi elektroniskā un klasiskā mūzika. Tādēļ 80. gadu vidū, kad sāku nodarboties ar mūziku, uzreiz sāku lietot arī akadēmisko tradīciju.

ER: Un tomēr – kāda bija tipiska reakcija pret akadēmisko mūziku jūsu mūzikas vidē, un ar “jūsu mūzikas vidi” es varbūt nedaudz stereotipiski domāju elektronikas mūziķus, kuri paši nav akadēmiskie mākslinieki.

FK: Es izaugu Tihuanas apkaimē Meksikā, un, kad atklāju sev akadēmisko mūziku, dzīvoju mazā, ļoti konservatīvā zvejnieku pilsētiņā Klusā okeāna krastā, Baha Kalifornijas štatā. Par šādu mūziku tur interesējāmies tikai mēs, pāris draugu, un, tā kā interneta vēl nebija, mūsu interese nozīmēja reālu pētniecības darbu, bibliotēku un mūzikas veikalu apmeklējumus.

ER: Tad katra informācijas druska jums bija īsts dārgums.

FK: Jā, patiešām dārgums. Tā kā dzīvojām ASV tuvumā, mums ar draugiem bija iespēja apmeklēt Kalifornijas universitātes bibliotēku Sandjego, viņiem bija un ir plaša laikmetīgās mūzikas ierakstu kolekcija. Turienes fonotēkā sēdēju augām dienām, sakrāvis kaudzītē 10 vai par 20 ciešripas, klausījos šos albumus un lasīju pievienoto informāciju. Lučāno Berio, Džačinto Šelsi un citi nozīmīgi atklājumi agrā divdesmitgadnieka vecumā. Nenoliegšu, savā kaislībā jutos izolēts, jo nebija specializēto preses izdevumu vai laikmetīgajai mūzikai veltītu televīzijas raidījumu. Tikai mūsu mazā pasaulīte ar elektronisko un akadēmisko mūziku. Starp citu, ar elektroniskās mūzikas jēdzienu vienmēr saistījies stereotips, ka tā jau tikai tāda deju mūzika vien ir, kaut arī elektronika ir tikai darbarīku kopums, ar ko iespējams darīt, ko vien vēlies.

ER: Vai kādubrīd vēlējāties kļūt arī par kāda akustiskā instrumenta spēlētāju vai akadēmiskās mūzikas komponistu?

FK: Gribēju būt klasiskās jeb akadēmiskās mūzikas komponists, bet tas bija tālu ārpus mūsu ģimenes budžeta iespējām. Meklēju variantus Sandjego un Losandželosā, taču ASV augstākā izglītība ir neprātīgi dārga, un es nevēlējos iejūgties parādos, kurus būtu jāatmaksā visu mūžu. Otra iespēja bija Mehiko Nacionālā mūzikas augstskola, kas ir ļoti laba skola, taču tā bija daudz par tālu no manas dzimtās pilsētas, turklāt mana ģimene nevarēja atļauties apmaksāt manu dzīvošanu Mehiko. Tāpēc nemācījos rakstīt vai analizēt mūziku, bet devos taisnā solī iekšā skaņas izpētē un visu apguvu pašmācības ceļā. Elektroniskie mūzikas instrumenti ļāva man apgūt aranžēšanu un veidot pašam savas skaņas, spēlēties ar faktūrām. Manās rokās izrādījās vesels elektronisko instrumentu orķestris.

ER: Tieši tā – klausoties jūsu sagatavošanos koncertam, man iešāvās prātā, ka jūsu rīcībā ir tas, pēc kā ilgojas teju vai katrs laikmetīgais diriģents – pilnīga kontrole pār katru instrumentu, pār katru parametru. Savā ziņā jūs esat vienlaikus gan izpildītājs, gan diriģents un komponists, tātad pilnīgs 21. gadsimta mūziķis.

FK: Jā, iespējams, tā tiešām ir, ka man ir kontrole pār vissmalkākajām detaļām. Elektronikas priekšrocība ir klīniska precizitāte un vienlaikus iespēja apstrādāt ārējas skaņas, kā mēs arī darām STATEA projektā ar Vanesu Vāgneri. Daudzas manas skaņas ir ļoti tīras un skan precīzi ieplānotajā mirklī, bet arī Vanesa kontrolē atsevišķus elektronikas procesus, un rodas brīnišķīgu nejaušību iespējamība. Daži posmi ir pilnīgi iepriekšnoteikti, ja vien neuzkaras dators, bet citos saspēle ar klavierēm ir gluži spontāna, un apstākļi katru reizi atšķiras – ir cita telpas akustika, cits mikrofonu novietojums.

ER: Vai jums labāk patīk paša sintezētās skaņas vai dzīvā priešnesuma laikā ierakstītie un manipulētie signāli?

FK: Abējādi ir interesanti. Atkarīgs no skaņdarba profila, pie kura tobrīd strādāju. Ir reizes, kad man nepieciešams darboties ar analogajiem vai digitālajiem sintezatoriem, un man, atšķirībā no daudziem citiem, kuri gremdējas nostalģijā pēc analogās aparatūras, patīk abi veidi. Taču mēdzu arī ierakstīt akustiskos instrumentus vai veikt lauka ierakstus, ķert apkārtējās vides skaņas. Ļoti izbaudu šo skaņu tālāku pārveidošanu ar analogu un digitālu rīku palīdzību. Es gūstu prieku no abām pasaulēm.

ER: Un kur slēpjas sadarbības ar Vanesu Vāgneri valdzinājums? Viņa nāk no akadēmiskās pasaules un pārstāv citu tradīciju, taču, kā tikko aprakstījāt, šīs atšķirīgās tradīcijas tomēr ir līdzīgākas, nekā varētu šķist.

FK: Sāksim ar to, ka Vanesa ir apbrīnojama pianiste, un es nekad nespētu paveikt to, ko dara viņa. Man tā ir idejas par divu pasauļu saplūsmi kulminācija dzīvā priekšnesuma apstākļos, Vanesa ir klasiskajā, es – elektroniskajā pasaulē. Man patīk, cik eleganti viņa spēlē, cik jutīgi un ātri reaģē uz maniem impulsiem, vienlaikus viņā nav steigas. Tieši Vanesa man ierosināja sākt STATEA projektu, un ļoti cienu viņas drosmīgo iniciatīvu, man jau tas vien ir pietiekams iemesls sadarboties.