Latvijā ir ap 300 ērģeļu, un lielākā daļa no tām vairāk vai mazāk skanošas.

Un ļoti daudz ir tādu, kurām balsi atgūt palīdzējis ērģeļu būvētājs un restaurators Alvis Melbārdis, kurš šim arodam ir uzticīgs jau teju 30 gadu. Viņa labo darbu sarakstā ir instrumenti visos Latvijas novados: Daugavpilī un Cēsīs, Liepājā un Valkā, Rīgā, Lazdonā, Mērsragā, šogad arī Sātos, Skrīveros un Alsungā. Arī Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģeles — vienīgās pasaulē, kuras sevī glabā 18. gadsimta slavenā ērģeļbūvētāja Heinriha Andreasa Konciusa meistarotās stabules.

Kopā ar Ilzi Medni šonedēļ apciemojam Alvi Melbārdi viņa darbnīcā Maskavas priekšpilsētā, kur līdzās viņam strādā kolēģi, prasmīgi mēbeļu restaurētāji. Lai gan īstenībā Alvja darbistaba ir visur, kur atrodas ērģeles. Visbiežāk tās ir baznīcas.

Kad saņemtas ziņas par ērģelēm, kurām nepieciešama "ātrā palīdzība", pirmajā reizē notiek instrumenta apskatīšana, problēmu apzināšana. Tad seko domāšanas process, kā un ko vislabāk darīt.

"Latvijas apstākļos pilna ērģeļu restaurācija notiek reti; visbiežāk jānovērš atsevišķas problēmas," stāsta meistars.

Lai gan ērģelēm ir plēšas un tās "elpo", viņš noliedz, ka ērģeļu meistara profesijā saskatāma kāda līdzība ar ārstu. "Bet — jā, tas ir interesanti, ka jau no seniem laikiem baznīctēvi ērģeles mīlējuši salīdzināt ar cilvēku. Tomēr līdzību ir maz."

Alvis Melbārdis uzsver, ka ērģelēm piemīt ļoti daudz vērtību: pirmkārt, tas ir mūzikas instruments, taču ir arī citas vērtības. Lielākoties ērģeles ir arī mākslas un kultūrvēstures objekts, īpaši baznīcās.

Ērģeļmeistara ikdienas darbā netrūkst atklājumu: "Piemēram, Sātos, kur šogad strādāju, secināju, ka ērģelēm ir dīvainas klaviatūras. Kad sākām strādāt, atklājām, ka tās ir stipri vien vecākas par pašām ērģelēm un nāk no 18. gadsimta sākuma. Iespējams, tās savulaik bijušas iebūvētas klavesīnā vai klavihordā."

Alvis Melbārdis piekrīt, ka Latvijā sastopamās ērģeles ir ļoti dažādas. "Rīgā, kas 19. un 20. gadsimta mijā bija ļoti bagāta pilsēta, gandrīz visi instrumenti tapuši 19. gadsimta beigās, tāpēc Rīgas ērģeļu ainava ir diezgan vienveidīga. Divi interesantākie un vecākie instrumenti ir sliktā stāvoklī: tie atrodas Reformātu baznīcā un Vecmīlgrāvī. Savukārt laukos ainava krietni raibāka.

Ļoti interesanta ērģeļgrupa atrodama Latgalē. "Dēvēju tās par Latgales baroku, jo tās tapušas 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā. Taču diemžēl neviens no instrumentiem faktiski nav spēlējams. Problēma arī tā, ka šie instrumenti ir ļoti specifiski; to skanējums bijis vismaz pustoni vai pat toni augstāks, nekā mūsdienās," zina stāstīt Alvis Melbārdis.

Vai varam teikt, ka visām Latvijas ērģelēm raksturīgas līdzīgas problēmas? "Kopīgas iezīmes ir. Gandrīz visi instrumenti atrodas baznīcās. Ņemot vērā, ka tās savulaik tikušas nepietiekoši uzturētas, ērģelēm galveno skādi noradījis klimats — mitrums, aukstums."

Taču īpaši meistaram sirds sāp par Reformātu baznīcas ērģeļu skarbo likteni. "Tā patiesi ir visīstākā bēdu ieleja, turklāt stāsts nav par ērģelēm vien. Vēl šobrīd baznīcai nav savas draudzes, un tas lielā mērā ietekmē arī šīs vietas likteni.

Reformātu baznīcas ērģeļu vēsture ir traka: kad poļi savulaik to sāka restaurēt, ērģeles tika pārvestas uz Poliju. Kad nāca pārmaiņu laiks, instruments tika nogādāts Alksnāju ielas namā un atstāts. Kad bomžu apsēstajai mājai draudēja avārijas stāvoklis, gājām skatīties, kas notiek ar ērģelēm: instruments stāvēja nožēlojamā vietā, istabā, kur grīdas vietā rēgojās caurums.

Ērģeļu firma tās nonesa lejā, vējlādes un plēšas atstāja pie Reformātu baznīcas durvīm, bet pārējās detaļas sanesa augšstāvā. Tad izrādījās, ka telpu kādam ievajadzējies, un visa bagātība sabāzta balkonā," sašutumu neslēpj ērģeļmeistars.

Sarunā Alvis arī stāsta par informācijas apmaiņu ar ārvalstu kolēģiem, gan zināšanu bagāžas uzkrāšanu, un uzsver, ka šodien lieti noder internets: tajā pašā Youtube var lieliski iepazīt ērģeļbūvētāja aroda knifus.

Bet vai pašam Alvim Melbārdim ir sekotāji, kurus viņš varētu saukt par saviem mācekļiem? Šobrīd tādi viņam divi — Viesturs un Mārcis. "Interese jau ir, bet šis arods nav tāds, ko var iemācīties dažu nedēļu laikā. Paiet gadi," nopūšas meistars.

Uz vaicājumu, kas ir ērģeļu būvētāja un restauratora gandarījums, Alvja vietā atbild kolēģi, kuri smejas, ka šī profesija esot kā diagnoze. Šajā brīdī Alvis aizprātojas, ka galdniecība reizēm esot pat skaistāks amats: ērģeļmeistaram jārēķinās gan ar putekļiem, gan aukstumu.

Un vēl Alvis atklāj, ka ar prieku restaurējot arī citus, ērģelēm radniecīgus instrumentus — piemēram, harmonijus, un nesen atjaunotas vēsturiskās klavieres Jūgendstila muzejam.