"Dzejas rakstīšana bija izaicinājumus, kuru man uzticēja angļu valodas skolotāja Amerikā, katram no studentiem lūdzot uzrakstīt mājasdarbu – vienu dzejolīti. Sēdēju uz grīdas, šķirstīju vārdnīcu un izmisusi domāju – ko vispār nozīmē rakstīt dzeju?! Pratu labi rēķināt, man patika mūzika, bet – dzeja? Kad uzrakstīju pirmo dzejoli, pārņēma absolūta eiforijas sajūta – ka valoda ir kas vairāk. Negribēju vien beigt to darīt. Skolotāja bija priecīga – teica, ka tas jāturpina. Tā nu no savas matemātikas, ekonomikas nonācu brīnumu pasaulē," raidījumā "Grāmatu stāsti" nesen stāstīja dzejniece Elīna Bākule-Veira, kura šogad ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija". Par daudzsološāko pieteikumu Latvijas rakstniecībā atzīts Elīnas dzejas krājums "Zilonis okeāns"...

Dzejas krājuma nosaukums radies īsi pirms došanās uz Austrāliju: "Tas bija, pirms aizbraucu uz Austrāliju. Tā man gadījies ar kaut kādiem pantiņiem, kurus tu lasi pēc tam, bet tajā brīdī, kad tu uzraksti, tu nesaproti, ko esi tur samurgojusi, bet paiet kaut kāds laiks – o, šitā! Tā nozīme atklājas tikai pēc kāda laika. Austrāliju apceļoju kopā ar māsiņu, kura aprūpēja aborigēnus. Ceļojām ar karavānu pa mežonīgajiem rietumiem. Baltie tur mēģina atvainoties par lielo nodarījumu – ceļ  viņiem mājas, izmaksā pabalstus, policija viņus tur nestādina...

Viens gadījums man šķiet ļoti ilustratīvs – mājiņā, ko uzbūvējuši baltie, dīvaina smaka, un visas sienas ar kaut ko nošķiestas.

Apmēram metra augstumā siena balta, bet pārējais kaut kāds tāds... Māsiņa prasa, kas par lietu. Bet tur pie griestiem ventilatori, kas griežas, lai vēsinātu. Viņi nomedījuši ķenguru, piekarinājuši pie tā ventilatora un ideja tāda – lai mušas neapķēzī. Tas ķengurs griežas, visas sienas asinīs, un viņiem ir sunīši. Katram aborigēnam ir sunītis vai divi, kas viņus silda naktīs. Un tik, cik tālu viņi tiek, tik viņi nolaizījuši to sienu un pārējais ir sarecējušas asinis," šausminošo ainu raksturo Elīna.

"Mani vienmēr ļoti spēcīgi uzrunājuši sirreālisti – kaut kas jau tajā visā ir. Bērnībā tu kaut ko lasīji un īsti nezināji, kā to klasificēt un kas tas īsti ir, bet nu kaut kāds tas nervs man ir bijis diezgan sen, ka es nevaru tā mierīgi paņemt un izlasīt. Man liekas, ka es nositu laiku, ka manī tas nekādā veidā nerezonē."

Tāpat dzejniece labprāt iedvesmu smeļ mākslā vai mūzikā. Un, lai gan dzejoļu rakstīšana viņai sagādā lielāku prieku un ir tuvāka radošuma izpausme, arī filmu veidošanā viņa saskata zināmas līdzības: “Kaut kas jau tur ir, kad pēkšņi sajūti – o! Ir tas brīdis, kad man tūlīt pielēks, ko tad tagad tālāk darīt. Protams, ka tas ir pavisam atšķirīgi, jo dzejolītī tu sēdi klusi un neviens tevi netraucē, bet filmā tev ir operators, skaņotāji, gaismotāji. Es visu laiku uztraucos par to, vai viņiem nav auksti, vai viņi ir paēduši, vai nav noguruši. Bet scenārija līmenī kaut kāda līdzība, protams, ir."

Lai gan dzejoļu rakstīšana ne vienu reizi vien sagādājusi grūtības, Elīna uzsver, ka tas nav iemesls apstāties: "Tas man sagādā prieku. Kad visu laiku veltīju rakstīšanai, gāju sviestā, jo tajās dienās, kad nevarēju parakstīt, nebija labi. Kā terapiju es to noteikti nevienam neieteiktu, bet tad, kad rakstās, tad jau, protams, ir forši."

Elīna uzsver – rakstot dzeju, jāspēj palaist brīvībā savu prātu.

"Tev ir tas radošais stāvoklis, kas ir jātulko uz kaut ko konkrētu. Tev prāts vienlaikus jālaiž brīvībā, bet arī kaut kā jāmāk piedabūt sevi pie pildspalvas un uz papīra. Tajā brīdī tevi viss sāk sajūsmināt un tu esi gatavs to iepīt tajā nabaga dzejolītī, kurš tur elšs – liec mani mierā, esmu jau pabeigts. Ir jāmāk šķirot. Man ir bijis, ka rakstu lapu pēc lapas un nevaru beigt. Kad tas ir noticis vairākas reizes, tad saproti, ka īsti tev tāpat nav to visu, kur likt. Savācies un piebremzē, un mēģini kvalitatīvāk – īsāk, skaidrāk. Kaut kāda disciplīna nāk ar laiku."

Tomēr metaforu "palaist brīvībā prātu" var attiecināt arī uz sacerēto dzejoļu lasīšanu: "Man mamma vienmēr saka – paskaidro man šo dzejoli, paskaidro šo. Kad es viņai mēģinu skaidrot, “Ā, nu tagad es saprotu!” Bet vai tagad viņai labāk palika? Vai tāpēc tas dzejolis ieguva? Nē. Tur jau nav tā jāsaprot. Tie, kas gribēs sagaidīt kaut kādu stāstījumu vai tādu valodisko sākumu un beigas kaut kādam manam dvēseles izsaucienam, nu nē – nav tur tā.

Ar to dzejošanu man šķiet tā: būdams jauns, tu esi pilns ar visu ko un tad tevi iebāž skolā un pamazām mēģina iekļaut sabiedrībā. Sākumā esi tāds kluss un kautrīgs, bet pēc tam dod pretī un gāz ārā to, kas tev ir, kļūsti drosmīgs.

Tas ir kā protests jeb sava viedokļa izskandināšana, kas vienā brīdī gluži dabiski apsīkst. Tad tev atkal jāatšūpojas atpakaļ, lai turpinātu. Bet ir tādi cilvēki, kas staigā pa dzīvi un katru dienu artikulēti spēj pastāstīt citiem, kā viņi jūtas un ko viņi domā, bet es pārsvarā sēžu, klusēju un klausos. Nemaz nemācētu noformulēt, ja man prasītu, kā man iet vai ko es domāju. Tas lēnām noformulējas un var atšūpoties atpakaļ…

Reiz strādāju darbā, kas man nepatika, un radās ideja, ka pa visu algu nopirkšu milzīgu kaudzi ar kartupeļiem. Sēdēšu tās kartupeļu čupas galā un zināšu, ka mani neviens nevar traucēt un es pilnībā varu atdoties dzejošanai.

Kad jutīšu, ka kartupeļi iet uz beigām, varēšu sākt. Nezinu, kāpēc kartupeļi, turklāt nemizoti. Tāds praktiskais latvietis," smejoties skaidro māksliniece un neslēpj, ka šobrīd vēl nav atradusi tādu īsto vienīgo vietu, kas spētu rosināt radošos procesus.

Elīna uzaugusi Rīgā, un, kaut arī doma par dzīvi laukos viņai šķiet šķebinoša, lielākā daļa no darbiem tapusi tieši ārpus galvaspilsētas: "Ja analizēju dzejolīšus, kas man ir krājumā, varētu teikt, ka tā esence – aptuveni 70% - ir Vecpiebalgā rakstīti. Esmu augusi Rīgā un lauki man likās šausmīgākā vieta - tur nav asfalta, nevar ar skrituļslidām braukt, un kas tas vispār ir? Bet tad es lēnām iemīlēju. Esmu tur daudz pavadījusi un tagad man ir Rīgā grūti. Var jau būt tāpēc, ka Rīga palikusi nedaudz trokšņaināka. Daudz vairāk mašīnu nekā manā bērnībā. Cik vien varu, mēģinu  izbraukt pie jūras vai uz Gaujas nacionālo parku.”