"Zināšanas nedara jūs laimīgu, taču jūs vienalga tiecaties pēc tām. Te ir pretruna," saka diriģents Žolts Naģs (Zsolt Nagy, Ungārija / Francija), kurš jau divreiz bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra viesis.

Nu pienākusi trešā reize: jau nākampiektdien, 30. janvārī, Lielajā ģildē viņš diriģēs Bartoka, Bēthovena un Dvoržāka mūzikas programmu. Žoltu Naģu sastopam "Klasikas" viesistabā - sarunā, kuras ieraksts tapis pirms diviem gadiem un kurā it nekas nav novecojis.

Šīs dažādās skolas...

Vaicāts, vai viņš pārstāv kādu īpašu diriģēšanas skolu, maestro iegrimst pārdomās: "Neesmu par to īpaši domājis... Grūti pateikt. Varbūt drīzāk - vīziju, priekšstatu. Esmu ungārs, un 20. gadsimtā bijis ievērojams daudzums izcilu ungāru diriģentu - kaut vai Šolti, Armandi un vēl citi. Ja tā ir skola, tad - jā, es ceru, ka pārstāvu to. Teiksim tā: aktuāla ir nevis ungāru diriģēšanas skola, bet gan ungāru vispārējā mūzikas skola, un tā balstīta uz kamermūziku."

Kas ir šīs ungāru muzikālās domāšanas īpatnība? "Varbūt pa ne ungāru, bet Viduseiropas skaniskā filozofija - ka mūzikas celtne tiek būvēta no viena pamatpunkta, viena ķieģela, savā ziņā - tas ir Sīzifa darbs: no maza uzbūvēt lielu.

Krievi vai amerikāņi dara citādi: viņiem ir liela māja, un, ja atliek laika, varbūt kāds ieskatīsies arī pamatos. Tas nav ne labi, ne slikti, tie vienkārši ir pilnīgi atšķirīgi uzskati par dzīvi.

Nav nejaušība, ka mūzikas vēsturē ir Vīnes skola un Jaunā Vīnes skola, kas rīkojas ar mazām skaniskām vienībām, precīzām detaļām. Vīne - tas ir ne tikai Hains, Mocarts un Bēthovens; tas ir arī Mālers un Lists. Komponisti, kas nāk no šī loka, nekad neatgriežas pie vienreiz paveiktā, un tas pats attiecas arī uz interpretiem - viņi nekad nespēlē vienu un to pašu divreiz. To var attiecināt arī uz mani."

Īpaša loma Naģa mākslinieciskā redzējuma attīstībā pieder Pēteram Etvešam. Ko īsti viņš iemācījies no viņa, būdams tā asistents? "Daudz, ļoti daudz... Bija viens koncerts, ko jaunībā dzirdēju - Etvešs kopā ar Hamburgas Radio orķestri atskaņoja Lučāno Berio darbu Coro. Pirmo reizi dzīvē klausījos koncertu, kur viss bija perfekts kā skaņu ierakstā! Sapratu - jā, perfekcija IR iespējama..."

Izšķirošā - artikulācija

Kad vēlāk Naģs piedalījies Etveša rīkotajos meistarkursos, no izcilā maestro iemācījies svarīgu lietu: ka vissvarīgākā informācija atrodama partitūrā... "Kad jūs visu labi pārzināt, jūs esat brīvs.

No Etveša visupirms iemācījos pašu svarīgāko - mūzikas klausīšanās kultūru: kas svarīgs un kas mazāk svarīgs. Iemācījos arī augstāko precizitāti, kas iet rokrokā ar augstāko brīvību. Ja jums ir pareiza artikulācija, būs pareizs arī viss pārējais - ritms, dinamika; jums būs MŪZIKA.

Manuprāt, mēs pastāvīgi zaudējam publiku, jo zaudējam artikulāciju... Artikulācija ir valoda. Un manā uztverē mūzika ir valoda, cenšos iespējami daudz strādāt pie artikulācijas."

Kritiskais skats uz sevi un pasauli

Viņš ir visnotaļ kritisks pret pasauli un pret sevi: "Man nepatīk īsti sar ar citiem diriģentiem, jo tad bieži nākas vaicāt: vai jūs esat izlasījis partitūru? Vai varat iedomāties "Hamleta" izrādi, kur aktieris maina autora tekstu? Bet mūziķi maina tekstu bez problēmām, vienā mierā! Manuprāt, šī problēma sākas jau bērnībā. Jo mazajam māksliniekam jautā: "Kā tu to jūti?" - tā vietā, lai pajautātu, kā tur īsti ir! Mani neinteresē mūziķu sajūtas - tas ir amats! Ir jājūt klausītājiem, bet mūsu uzdevums - būt profesionāļiem."

Savā nostājā Naģs ir strikts: "Vāgners mums patīk ne jau tāpēc, ka viņš bija lielisks cilvēks - patiesībā viņš bija neciešams, īsts antisemīts, draudzēties nespējīgs egoists, bet.. viņš bija ģēnijs. Mums, mūziķiem, jāprot cilvēku nošķirt no profesionāļa."

Kritiski vērtējot lietas un parādības, nav viegli dzīvot. "Jā, bet esmu arī pozitīvs - esmu pārliecināts, ka nav nekā tāda, ko nevarētu uzlabot. Viss atkarīgs no laika un vēlēšanās. Katrs var izvēlēties attieksmi, ar kādu dzīvot.

Vai ticam visam, ko dzirdam ziņu pārraidēs? Cik daudz tur ir melu, cik daudz dezinformācijas... Bet vai tāpēc iesim kārties? Nē! Visa cilvēces vēsture ir pierādījums atziņai, ka zināšanas nedara jūs laimīgus.

Taču, par spīti tam, jūs lasāt, mācāties un vienlaikus vēlaties būt laimīgi. Tas ir neiespējami! Un tomēr - esmu laimīgs cilvēks... Daru to, kas man patīk. Kā viesdiriģents nāku un eju. Un, ja kaut kas ir ne pārāk labi, zinu, ka pēc dažām dienām viss būs cauri!"

Aizkavēšanās 19. gadsimtā

Savas pārdomas diriģentam ir arī par mūzikas izglītību. "Mūzikas audzināšanas jomā esam palikuši 19. gadsimta līmenī: viss uzsvars tiek likts uz ego. Esam aizkavējušies par kādiem 150 gadiem, un iemesls ir tas pats - "ko es jūtu". Bet jūtas nāk un iet kā mākoņi. Pamēģiniet noķert mākoni - nekas neiznāks!

Jebkurā jomā ir tā: ja vēlies ko fiksēt, jāzina pamatlikumi. Diemžēl interpretācijas jomā mūsdienās var tikt diezgan tālu bez pamatzināšanām. Ar Etvešu savulaik runājām, ka mūsu jomā ir trīs specialitātes, kurās tu mierīgi vari būt šarlatāns: dziedātājs, komponists un diriģents. Pārējās specialitātēs tas nav iespējams, jo pēdējais muļķis dzirdēs, māki vai nemāki spēlēt klavieres..."

Ir kāds superslavens tenors, kurš nemāk nodziedāt kvintu. Vēl kāds cits slavens tenors raisa neizpratni, kā viņš vispār spēj vilkt dzīvību, dziedot bez jebkādām tehniskām iemaņām. Nerunāšu nemaz par komponistiem, kas sacer mūziku, bet pēc tam, to klausoties, nespēj sadzirdēt, kas skan pareizi, un kas - greizi.

Mani kaitina, ja komponists mēģinājumā nejūt, ka steigšus kaut kas jāmaina. Dažreiz varu ko palīdzēt, bet dažreiz - nē, jo viss ir slikts jau  no paša sākuma. Domāju, ka varu par to spriest, jo savā mūžā esmu diriģējis tuvu pie tūkstoš jaundarbu un man ir priekšstats par to, kas ir laba un kas - slikta partitūra. Bet esmu pārliecināts, ka ikviens skaņdarbs vienu reizi ir jānospēlē. Dažkārt gan ir nesaprotami, kāpēc tas būtu jādara arī otru reizi..."

Kuri labākie?

Tāpat sarunā meistars aizraujoši analizē laikmetīgās mūzikas iestudēšanas ābeci, salīdzina dažādas interpretācijas un pauž savas pārdomas gan par iepriekšējo gadu, gan mūsdienu diriģentiem, savu teikto rezumējot tā: "Nejauksim panākumus un kvalitāti!" Tāpat uzzinām par viņa plašajām zināšanām mākslas vēstures kontekstā.

Bet kā ar labākā orķestra noteikšanu? "Orķestris ir organisms, kas nepārtraukti mainās.

Orķestris ir tik labs, cik labs tā vājākais mūziķis.

Es skaidri zinu, kuri orķestri nav labākie, bet tie, kuri ir labākie, uzreiz nevarēšu atbildēt. Mūsu darbu brīnišķīgu dara tas, kas maināmies. Vienu dienu labāki ir Vīnes filharmoniķi, citu dienu - Amsterdamas Concertgebouw. Arī Berlīnes filharmoniķi ne vienmēr ir izcili. Viņi gan to negribēs dzirdēt, jo viņiem ārkārtīgi svarīgs ir viņu ego, bet tā ir balta patiesība," nosmej maestro.

Kā ar paša diriģenta karjeras vēlmēm? "Man darba ir gana un nav nepieciešamas karjeras uzvaras. Arī naudas ziņā neesmu īpaši izvēlīgs.

Svarīgākais ir ceļš. Mums jāiet savs ceļš un jādara savs darbs, cik labi vien iespējams.

Būt par diriģentu nozīmē izvēlēties labāko risinājumu - katru nedēļu, katru projektu. Protams, ir jāattīsta sevi, sasniedzot arvien labāku līmeni. Esmu laimīgs, ja kaut viena takts skan tā, kā esmu iedomājies. Ir viegli darīt mani laimīgu."

Vizītkarte

Žolts Naģs studējis diriģēšanu Budapeštas Ferenca Lista akadēmijā, kur viņa skolotājs bija Ištvāns Pārkajs. Tālākas studijas pie Pētera Etveša ļāva Naģam kļūt par Etveša asistentu Karlsrūes Mūzikas augstskolas Jaunās mūzikas institūtā un piedalīties daudzos citos projektos, citstarp kļūt par viespasniedzēju Starptautiskajā Etveša institūtā Štutgartē (1995), Ķelnē (1997) un Ēdenkobenē (1998, 2005, 2009).

Kopš 1987. gada Naģs ir aktīvs operu un koncertu diriģents. Kopš 1992. gada viņš vada dažādus orķestra projektus un pasniedz meistarklases diriģentiem vairākās Eiropas konservatorijās. 1999. gadā Naģs kļūst par kamermūzikas ansambļa Israel Contemporary Players galveno diriģentu un muzikālo konsultantu. Prasīgais un visaugstāko profesionalitāti paģērošais maestro kopš 2002. gada pasniedz diriģēšanu Parīzes Nacionālajā Augstākajā mūzikas un deju konservatorijā.

Žolts Naģs bieži koncertē Vācijā, diriģējot tādus orķestrus kā Berlīnes Vācu simfoniskais orķestris, Berlīnes simfoniskais orķestris, Ķelnes Radio simfoniskais orķestris, Štutgartes Radio simfoniskais orķestris, kā arī uzstājoties ar vācu laikmetīgās mūzikas ansambļiem ensemble recherche un musikFabrik. Viņš diriģē Apvienotajā Karalistē, Austrijā, Francijā, Itālijā, Norvēģijā, Šveicē u. c., kā arī Izraēlā, Brazīlijā, Dienvidkorejā u. c.

Žolts Naģs vadījis vairāk nekā 800 skaņdarbu pirmatskaņojumus, radio un CD ierakstus. Saņēmis speciālbalvu par izciliem Izraēlas laikmetīgās mūzikas atskaņojumiem.

Latvijas klausītājs Žolta Naģa sniegumu ar LNSO vērtējis 2012. gada septembrī programmā “Prokofjevs un Stravinskis” un jaunās mūzikas festivāla “Arēna” koncertā 2011. gada oktobrī.