Šoreiz saruna par un ap grāmatām, jo viesojamies tulkotājas Daces Meieres darbistabā.

Vai tulkotājs ir pietuvināts mākslas pasaulei? "Teiktu, ka ir. Lai gan man pašai sevi patīk dēvēt par amatniecības pasaulei piederīgu personu. Jo amatnieks ir neatkarīgs, viņam nav ne kunga, ne saimnieka, viņš ir piederīgs kādai tradīcijai un turas pie kāda parauga, manā gadījumā - teksta oriģināla, un tad pēc labākās sirdsapziņas dara savu darbu un uz katra sava podiņa parakstās. Un ir atbildīgs par to," saka Dace.

Lai kļūtu par tulkotāju, svarīgi ir daudzi faktori. "Pirmkārt, jābūt lielam lasītājam - bērnībā šķita, ka visa pasaule dara visu iespējamo, lai traucētu man lasīt. Darīju visu, lai nebūtu jāiet uz skolu un varētu mierīgi, netraucēti lasīt," stāsta Dace un atklāj, ka tolaik lasījusi gan pasakas no "Brīnumzemes" sērijas, gan Darela grāmatas, izdevumus par mitoloģiju un arheoloģiju, visus iespējamos kopotos rakstus no vecāku bibliotēkas. "Biju tāds visēdājs..."

Tas nozīmē, ka bērnībā Dace Meiere daudz "slimojusi"? "Nu, vienmēr pa rokai taču bija karsta tēja, kurā var ielikt termometru..."

Tāpēc nolēmusi: nav ko šmaukties, visu dzīvi tā nevarēs, un, lai varētu legāli lasīt, jāatrod atbilstošs darbs. "Turklāt tāds, lai nevajadzētu iet ārā no mājas, lai nebūtu jāpiedzīvo tās šausmas, ka agri jāceļas un jādara tas, ko liek kāds cits. Tulkotājs ir brīvs cilvēks, pats sev kungs. Gribi - strādā, gribi - nestrādā. Protams, ir termiņi, bet man ir aizdomas, ka lielākā daļa tulkotāju tos kavē. Un tad reizēm ir bail, ka mani nodos taksidermistam un izstādīs citiem par biedinājumu. Pēdējā laikā man izdodas nepārsniegt mēnesi, bet zinu leģendas par tiem, kuri kavē gadu un vairāk..."

Dace tulko no spāņu, itāļu un lietuviešu valodas, un, lai gan pēc izglītības viņa ir lietuviešu filoloģe, vistuvākā viņas sirdij ir itāļu mēle.

"Kopš laika gala man paticis mācīties valodas. Tas ir tāds bērnišķīgs prieks darīt ko pilnīgi jaunu. Ir milzīgs kaifs jaunā valodā saprast pirmās lietas, pateikt pirmos vārdus..."

Tomēr, lai cik vieglpārīgi arī neskanētu Daces teiktais, tulkotāja darbam ir savi āķīši: "Neviens tulkotājs jau netulko burtiski - ir jāzina viss, kas ir aiz teksta, konkrētās valodas konteksts, ko bieži nav iespējams pārskatīt. Arī mana trīsvalodīgā saimniecība ir par plašu - ir grūti pārskatīt, kas notiek šajās kultūrās - kino, literatūrā, politikā. Itāļu kontekstu pārzinu, bet ar spāņu valodas telpu vēl ir grūti."

Šajā ziņā lieliski noder internets: "Tas ir pilns gan ar slengu, gan žargonu, turklāt mūsdienu literatūrā jau vienmēr ir iespēja pajautāt pašam autoram."

Kāda ir Daces Meieres tulkošanas virtuve? "Svarīgākais rīks tulkošanai ir... mūzika. Man viss sākas ar austiņu uzlikšanu. Nav vēlams, ja kāds tuvojas: varu mest arī ar vārdnīcu, lai gan tās diemžēl šobrīd ir elektroniskajā formātā..."

Visgrūtāk, taču arī visaizraujošāk ir strādāt ar Umberto Eko grāmatām. Un vēl Dace smejas, ka ļoti jāuzmanās no "meierismiem" - viņas ģimenē lietotajiem īpašajiem vārdiem, lai tie nejauši neiesprūk kādā tradicionālā tekstā. Un ir pilnīgi normāli ar vienu teikumu noķēpāties veselu dienu.

"Labprāt lasu to tulkotāju darbus, kurus nevis apskaužu, bet apbrīnoju. Esam bariņš kolēģu, kuri draudzējas un mūs saista savstarpēja cieņa, man ļoti patīk lasīt viņu tekstus un apbrīnot - cik viņiem labi iznācis."

Dace pārliecinājusies, ka slikta tulkotāja pazīme ir tā, ka vārdi ir iztulkoti pareizi, bet teikumu struktūra palikusi no oriģinālvalodas. Tāpēc bez redaktora un korektora neiztikt, jo tulkotājs var nepamanīt savas kļūdas. 

Izrādās, ka arī tulkotājiem, tāpat kā autoriem, ir savi fanklubi. "Turklāt tulkotāja profesija ir viens no tiem retajiem amatiem, kur var redzēt sava darba augļus, jo mūsdienu profesijas visbiežāk ir tādas, kurā tu strādā, strādā, bet tavs veikums pazūd lielākā procesā. Bet tulkotājs redz savus darbus plauktiņā, var paglaudīt grāmatu muguriņas, turklāt ir atgriezeniskā saite - gan profesionāļu atzinumi, gan lasītāju vērtējums."

Visvairāk Dace tulkojusi jau minēto Umberto Eko - šis autors bijis arī izšķirošais viņas karjerā: "Ja savā jaunības trakumā nebūtu iztulkojusi "Rozes vārdu", iespējams, nebūtu kļuvusi profesionāla tulkotāja. Jā, viņš palīdzējis izkarot vietu savā jomā." Vēl viņai daudz nācies tulkot Alesandro Bariko, bet mīļākie autori šobrīd ir Kristina Sabaļauskaite un Sandro Veronēzi.

Citstarpā viņa izteic visai provokatorisku frāzi: "Tulkotājs ir pelēkais kardināls. Tas nabaga lasītājs domā, ka lasa autoru, bet īstenībā jau lasa viltojumu... Mēs, tulkotāji, esam tādi paši viltotāji kā gleznu atdarinātāji, tikai mēs skaidrāk par parastajiem lasītājiem apzināmies, ka neko iztulkot nemaz nav iespējams. Tā visa ir krāpšana..."