Šoreiz raidījums "Mākslinieka darbistabā" tapis Vīnē, kur jau septiņus gadus dzīvo viena no labākajām latviešu čellistēm Marta Sudraba. No šiem septiņiem jau turpat četrus gadus viņa saistīta ar Vīnes filharmoniķiem.

Sarunā ar Intu Pīrāgu uzzinām, kāds ir Martas statuss šajā kolektīvā, ar kuriem diriģentiem viņai vislabāk patīk muzicēt, par draugiem, ģimeni un arī kolēģiem. Tikšanās ar Martu vienā no Vīnes omulīgajiem krodziņiem notika 29. marta vakarā, kad Vīnes Valsts opera gatavojās vakara izrādei.

Pēc horoskopa būdama Auns, Marta allaž bijusi ļoti mērķtiecīga. Tiesa gan, līdzās šai vērtīgajai īpašībai viņā mītot arī sava tiesa stūrgalvības: “Un tā nu gan nav nekāda vieglā lieta… Pie tās esmu daudz strādājusi, un nu jau esmu mazliet nomierinājusies. Jo lietas, kuras esmu ļoti vēlējusies, pie manis nav atnākušas, skrienot ar galvu sienā, bet gan tāpat vien…”

Kaut pati smejas, ka dzimusi Rīgā un uzaugusi komunismā, Marta Vīni vienmēr mīlējusi: “Te apvienojas šķietami nesavienojamas lietas: izteikts novatorisms, spilgta kultūra, skaistas ēkas un izteikta senatne. Mūziķiem Vīne ir fantastisku iespēju pilsēta: ir plašas iespējas spēlēt, satikt labus diriģentus, izcilus mūziķus. Daudz labu lietu notiek muzejos, koncertos, operā."

Ceļā uz Vīni Marta Sudraba saskata likteņa pirkstu: “Mirklī, kad kamerorķestrī Kremerata Baltica biju nospēlējusi 13 gadus, sāku domāt: un kas tālāk? Varbūt vajadzētu ko mainīt. Jo Kremerata Baltica tomēr ir jauniešu orķestris, kurā nevar spēlēt mūžīgi. Tagad priecājos par savu lēmumu mainīt vietu un apstākļus.”

Iesākumā Vīnē viņa divus gadus studējusi. “Saņemot nošu paciņu, kas sešu nedēļu laikā bija jāapgūst, lai ierastos uz noklausīšanos Vīnes filharmoniķos, raudāju. Šķita, kas tas nav iespējams. Sākumā laikam savu lomu nospēlēja zināms naivums, bet vēlāk sapratu: to, kas vēlas šeit muzicēt, ir ļoti, ļoti daudz… Tā ir lieliska iespēja spēlēt ar labākajiem diriģentiem, vislabākajās koncertzālēs. Darba ir ļoti, ļoti daudz, dienā nereti jāspēlē desmit stundas, bet katrai lietai ir sava cena.”

Neraugoties uz to, ka Marta Sudraba šobrīd nav iekļauta orķestra pamatsastāvā, bet – tāpat kā sportā – “rezervistos”, tik un tā strādāt kopā iznāk visai daudz – teju katru vakaru. Kādas īpašības ir svarīgas, muzicējot tāda ranga orķestrī kā Vīnes filharmoniķi? “Tāpat kā daudzos orķestros, arī šeit būtisks ir profesionālisms, attieksme pret dabu, precizitāte, attieksme pret kolēģiem, izpalīdzēšana, ikdienas sīkumi, kas labi raksturo cilvēku.”

Runājot par vīniešu attieksmi pret svešzemniekiem, Marta ikdienā pārliecinājusies: “Nevari būt austrietis, slikti spēlēt un cerēt, ka tevi paņems. Sevi jāpierāda arī profesionālajā līmenī. Kā savulaik teica mana mīļākā skolotāja Ilze Rugēvica – jābūt 10 galvastiesu pārākai, lai tevi neviens aiz kājām nevarētu novilkt lejā.”

Martas vīrs ir austrietis no Zalcburgas, Hugo Volfa kvarteta pirmais vijolnieks. Kaut arī Marta sadarbojas ar šo kvartetu, viņa atzīst, ka abi vienprātīgi izvairoties no šāda “ģimenes biznesa”, turklāt šobrīd lielāks akcents likts uz spēli Vīnes filharmoniķos.

Vēl sarunā Marta stāsta par Latvijas Nacionālajā operā pavadīto bērnību, par bijušajiem un esošajiem draugiem, par tuvākajiem radošajiem plāniem un arī par Vīnes valšiem, kurus nav nemaz tik viegli spēlēt.

Marta Sudraba intervijā "Klasikai" stāsta arī par diriģentiem, ar kuriem vislabāk saspēlēties. Viņu vidū - Andris Nelsons. “Vīnes filharmonijā viņu ļoti mīl! Andris nekad neuzvedas kā varens mūziķis, drīzāk kā liels bērns; viņš ir tik ļoti sirsnīgs. Pie orķestra viņš nenāk kā liela pasaules zvaigzne, bet ar cilvēkiem spēlējās kā ar bērniem. Un viņi atsaucas! Tā ir tāda ķīmija, ko nevar iemācīties. Tas nāk no tīras sirds. Un mūziķi viņa vadībā spēlē par 120 procentiem.”

Šobrīd Vīnē studē arī Martas dēls Kristaps, un viņa no sirds priecājas, ka beidzot abi dzīvo vienā pilsētā.  “Neesmu disciplinēts cilvēks, drīzāk dzīve piespiedusi. Kristaps piedzima, kad man bija 18 gadu, un toreiz nepaņēmu pat akadēmisko gadu: atpūtos tikai trīs nedēļas, taču toreiz tas šķita pašsaprotami.”