Savulaik Dārziņskolā mācījās trīs māsiņas Mikijanskas: pianistes Zita un Dina, kā arī vijolniece Zane. Tikām viņu māmiņa tajā pašā Dārziņskolā strādāja par ritmikas koncertmeistari. Šobrīd turpat Kalnciema ielā 10/12 par klavierskolotāju Rīgas Doma kora skolā strādā Madaras un Daumanta māmiņa Dina. Un, kamēr Daumants ģimenē turpina pianistu līniju, Madara jau triju gadu vecumā paziņojusi, ka spēlēšot vijoli, un līdz šim brīdim ne mirkli nav nožēlojusi…

Abu jauniešu izglītošanās ceļi veduši gan uz Dārziņskolu, gan Saldu, gan atkal atpakaļ uz Rīgu. Šobrīd abi mācās Latvijas Mūzikas akadēmijā, taču nākamgad ERASMUS apmaiņas programmas ietvaros dosies studēt uz Ingezundas Mūzikas augstkolu Zviedrijā.

Plašāku publikas uzmanību Latvijā abi jaunieši iekaroja 2014. gadā ar lieliski nospēlētu koncertu Rīgas Latviešu biedrības namā, turklāt Daumants Ineses Galantes konkursā togad pamanījās iegūt pirmo vietu. Un tā paša gada rudenī Madaras un Daumanta duets uzmirdzēja arī "Klasikas” rīkotajā kamermūzikas koncertā Latvijas Radio 1. studijā.

Reiz čakli un veiksmīgi startējuši dažnedažādos konkursos, abi mūziķi nesen atzinuši: svarīgākais ir nevis sportiskā sacenšanās, bet gan tikšanās ar citiem mūziķiem, savstarpējā saskarsme un bagātināšanās - ne tikai no mūzikas, bet arī mākslas iespaidiem. Viņus vairāk interesē, cik paši izauguši savā muzikālajā ceļā, un tas, lai spēlētu pēc iespējas vairāk, vienkārši iepriecinot cilvēkus ar mūziku.

Starp citu, līdzās vijolspēlei Madaru aizrauj arī klavierspēle, kultūras un mūzikas vēsture, zīmēšana un basketbols, bet Daumanta brīvā laika intereses ir ģeogrāfija, vēsture un svešvalodas.

Saruna ar Madaru un Daumantu Liepiņiem risinās JVLMA ikgadējā, jau 24. konkursa "Labākais studentu kameransamblis” iespaidā (tas notika 8. martā). Jau atkal brāļa un māsas duets tajā parādījis spilgtu māksliniecisku sniegumu, atskaņojot Tālivalža Ķeniņa Pirmo sonāti vijolei un klavierēm. Tika iegūta arī iespēja šo sonāti ierakstīt Latvijas Radio studijā, tālab sarunas sākumā – par pašu sonāti un to, kas rada vēlmi to spēlēt vēl un vēl, kā arī par ieraksta procesu.

Kāda telpa ir vislabākā, lai veiksmīgi muzicētu? "Vispiemērotākā man šķiet koncertzāle, kur ir labs flīģelis, laba akustika," teic Daumants. "Katrā ziņā – man vislabākā ir telpa, kas ir maksimāli tuva koncertsituācijai.” Savukārt Madara prāto: "Dažreiz veselīgi paspēlēt arī telpā, kurā ir slikta akustika. Lai dabūtu labu vijoles toni, īpaši jāmāk pieskarties ar lociņu stīgai - lai nerastos blakus švīkstoņa, tāpat pirkstu pieskārienu var labi dzirdēt. Sliktā akustikā dzird visus sīkumus! Ja par koncertiem, tad man patīk spēlēt telpās, kur publika nav pavisam cieši klāt un izpildītāji nav vienā līmenī ar klausītājiem – lai ir maza skatuvīte…”

Bet vispār Madara smejas, ka ar viņas vijoli esot interesanti: "Jā, man ir interesanta, kaprīza vijole – nezinu,  vai tas atkarīgs no manis, vai viņas, bet...

Ir dienas, kad šķiet – nu, galīgi neskan,  bet citu dienu – viss kārtībā. Šodien jūtos saaukstējusies, un arī vijolītei noskaņojums tā pa vidam… Bet man viņa ir mīļa!

To ieguvu pirms gadiem pieciem Vācijā. Spēlēju uz ielas, un gadījās pazīstams vijoļmeistars, kurš ieteica – man vajagot labāku vijoli, lai atnākot uz viņa darbnīcu. Tā nu ar naudiņu, kuru uz ielas biju sapelnījusi, šo iegādājos...”

Māsu papildina Daumants: "Man šķiet svarīga klavieru un telpas kombinācija. Mīļa vieta ir mūsu Mūzikas akadēmijas Lielā zāle. Vienas no labākajām klavierēm ir Zviedrijā, Ingezundas mūzikas augstskolā, netālu no Norvēģijas robežas: tur ir fantastiski instrumenti, vingrināšanās iespējas, skola aktīvi attīstās, pasniedzēji uz meža vidu cenšas "atvilkt" pasaules vēsmas. Esmu ļoti priecīgs, ka nākamgad turp studēt dosimies abi!”

Raidījuma gaitā satiekamies arī ar Madaras un Daumanta pasniedzēju kameransamblī – JVLMA profesoru Jāni Maļecki un ieklausāmies arī viņu kopīgajā mēģinājuma procesā.

"Nekādi "brīnumi" no Madaras un Daumanta nav sagaidāmi, jo profesionālā puse un varēšana abiem ir tik stabila un spēcīga, ka tas allaž ir kvalitātes garants. Arī atbildīgos konkursos uz abiem var paļauties! Šo procesu, kas notiek akadēmijā, par studijām īsti vairs nenosauktu,” abus jaunos mūziķus slavē profesors Maļeckis.

Visbeidzot, kas ir Daumanta un Madaras iedvesmotāji un mudinātāji, tā sakot – redzīgais acuskats no malas? "Pirms atbildīgiem koncertiem nereti mājās vecākiem nospēlējam – un tad ir vai nu liela kritika, vai arī komentāru nav… Mamma ir vai nu sajūsmā, vai tieši otrādi... Jānis Maļeckis mums ir īpašs skolotājs, jo viņš ir mākslinieks, fotogrāfs, idejas viņam nāk no visām pusēm, ne tikai caur mūziku. Katrreiz kas jauns viņam sakāms arī stundās," atklāj Madara.

Drīzumā abi mūziķi pošas uz Poliju, kur notiks kamermūzikas pedagogu konference, kurā viņiem jāpārstāv Latvija. Taču jau nākamnedēļ Daumants kopā ar JVLMA simfonisko orķestri atskaņos Sergeja Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu, kas ir viņa mīļākais klavierkoncerts jau kopš bērnības.

"Tā noteikti būs īpaša sajūta! Madara sēdēs pirmajās vijolēs, pie pirmās pults – viņas drošais atbalsts noteikti noderēs..."

"Bet koncerts ir grūts," stingri nosaka Madara.