Šoreiz kopā ar Sonoru Broku dodamies uz Lienes ielu, kur 2. septembrī plašākai publikai tika atvērta Baltic Analog Lab jeb Baltijas Analogā laboratorija - mākslinieku vadīta laboratorija, kas nodarbojas ar analogā attēla izpēti un radīšanu.

Tās dibinātāji un arī dalībnieki ir divi kinorežisori - Signe Birkova un Nacionālās filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš, bet Baltic Analog Lab - viņu visīstākā darbistaba.

"Laboratorijas galvenais uzdevums - analogā kino popularizēšana, strādāšana ar analogo kino. Praktiski runājot - tas iespējams ar 8, 16, 35 mm melnbaltajām filmām - gan pozitīviem un negatīviem, gan krāsainajām apgriezeniskajām filmām," skaidro Jānis.

Kur īsti radusies iedvesma šādam aizraujošam solim? Jānis labprāt atklāj: "Iedvesma pirmkārt radās Ievai Balodei, kura ir galvenais dzinējspēks - tieši viņai radās ideja par šādu laboratoriju, aizraujoties analogā kino veidošanu, ceļojot pa Eiropu un redzot, kā cilvēki, kuri aizraujas ar šo lietu, sanāk kopā un dibina šādas dombiedru grupas.

Par uzskatāmāko Baltic Analog Lab priekšteci Latvijā var uzskatīt kinoamatieru klubu, kur varēja attīstīt savas filmas.

Tas, ko darām mēs, ir turpinājums."

Tikām Signe Birkova uzsver vēl kādu būtisku lietu: "Baltijas Analogā laboratorija rīko arī meistarklases visiem šīs jomas interesentiem; mums ir plāns veidot meistarklases ik pēc diviem mēnešiem, kuras vadīs Ieva un vēl dažādi viesmākslinieki. Ļoti svarīgs notikums bija eksperimentālo filmu festivāls "Process" ar performancēm, kādas Latvijā vēl neviens noteikti nebija redzējis."

Arī pašas Signes veidotā filma "Pacelšanās" veidota analogajā tehnoloģijā. Kālab tā? "Man ļoti patīk kaut ko izveidot ar pašas rokām - nepatīk kaut kas datorā ģenerēts, un kinofilmas izmantošana ir tikai dabisks veids. Nevaru iedomātiies, ka varētu filmēt kaut ko, piemēram, ar Canon fotoaparātu.

Protams, tas viss izvērtās par mežonīgu rituālu - jo šādā tehnikā nav iespējams patīt atpakaļ un noskatīties jau gatavu materiālu. Brīnums atnāk tikai un vienīgi no laboratorijas.

Tas ir liels risks..."

Sarunas gaitā Jānis saka arī tā: "Tas ir personīgas dabas jautājums - par ticību attēlam. Es neticu digitālajam attēlam - atšķirībā no analogā attēla, tas ir tik mākslīgs, tam trūkst piesātinājuma, piepildījuma. Neviens nav iedomājies, ka vokālista balsi varētu veidot ar datora palīdzību un uzdot to par autentisku vokālo izpausmi. Pazudis pats galvenais - tas, ,ko digitālajā attēlā ar pikseļu palīdzību nevar uztvert - nejaušības elements. Attēls ir radikāli izmanījies.

Analogs attēls ir brīnums, tiešs nospiedums. Bet strādāšana digitālajā medijā ir cieši saistīta ar slinkumu - ar nevēlēšanos domāt, ieguldīt radošo enerģiju filmu radīšanas procesā.

Jo tas taču ir kļuvis tik viegli! Vairs nav nepieciešams kārtīgi padomāt un koncentrēties pašā filmēšanas procesā..."