Sarkanu ķieģeļu un šķeltu laukakmeņu, ārkārtīgi romantizēta, gluži kā pasaku pils parka ielokā rudens saulītē Rēzeknes novada Lūznavā gozējas kādreizējā Laizēnu, tad Dlužņevas un visbeidzot Lūznavas muiža, kas jau 20 gs. sākumā bija slavens kultūras, mākslas un radošais centrs Latgalē. Nevar nepieminēt – vien pirms gada pēc vērienīgas rekonstrukcijas atklātā muižas ēka šogad atzīta arī par ilgtspējīgāko Latvijā.

Pirms vairāk nekā 100. gadiem šis muižas komplekss kalpoja kā vasaras rezidence gan tās saimniekiem, Kerbedzu ģimenei, gan arī daudziem tā laika māksliniekiem – gleznotāji, literāti, mūziķi, kā arī dažādu amatu meistari devās uz šejieni, lai darbīgi pavadītu vasaru. Mākslinieki šeit rosījās vien četras vasaras, no 1911. gada līdz I Pasaules kara sākumam, taču ar to pietika, lai ierakstītos pasaules kultūras vēsturē.

Muižas kompleksā kopumā ietilpst 6 ēkas, kas pa šiem vairāk nekā 100 gadiem pildījušas dažādas funkcijas. Vairāk par muižas vēsturi un to kā Lūznavas muiža kā īpaša multifunkcionāla radoša vieta atdzimst mūsdienās raidījumā atklāj vietējā iedzīvotāja un muižas gide Ruta Polovinkina.

Ruta Polovinkina: Tā nekad nav stāvējusi tukša, vienmēr sanācis tā, ka tā bijusi kādam vajadzīga. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā te atradās kurlmēmo bērnu skola. Skola tika slēgta tikai 1944. gadā. Un no 1945.gada līdz 1978.gadam te bija Rēzeknes zooveterinārā tehnikuma telpas, pēc tam to pārdēvēja par Friča Roziņa vārdā nosaukto Maltas sovhoztehnikumu. Pirmā pasaules kara laikā te bija Krievu armijas štābs, un diemžēl tajā laikā tika izlaupīta lielākā daļa no mākslas priekšmetiem, kuri atradās muižā - gleznas, mēbeles un dažādi vērtīgi interjera priekšmeti.

Guna: Kā izskatījās un kas notika Lūznavas muižā 20.gs.sākumā?

"Tas bija diezgan ievērojams kultūras centrs, gan tepat Latgalē, gan, es domāju, par muižu bija dzirdējuši arī Sanktpēterburgā un Varšavā. Jo katru vasaru Kerbedzu ģimene kā mecenāti atbalstīja māksliniekus, organizējot šeit plenērus, nometnes un atpūtu radošiem cilvēkiem," muižas gide Ruta Polovinkina.

Guna: Šobrīd te ir izvietota mākslinieku iestāde, bet nākotnē ir plānots izveidot rezidences māksliniekiem?

Ruta Polovinkina: Šobrīd, kamēr mums vēl nav mēbeļu, tas ir projektā, bet, tad kad mums būs aprīkojums un interjera priekšmeti, tad muižas otrais stāvs tiks izmantots kā apartamenti palikšanai uz ilgāku laiku.

Mūsdienu Lūznavas muiža ir vieta, kur meklēt mūzu, radīt un baudīt. Muižas pārvaldniece Iveta Balčūne izrādot šīs multifunkcionālās un senatnīgās, bet tajā pašā laikā modernās ēkas iespējas, atklāj mums tās progresīvo elpu. Sarunu ar Ivetu neviļus uzsākam atjaunotās muižas sarkanajā zālē, kur pēc dažām stundām gaidāms arī kārtējais koncerts.

Iveta Balčūne: Šī zāle ir vieta vairākiem notikumiem. Šī zāle ir vieta mūziķiem, kas atbrauc pie mums un muzicē, gan kamermūzikas, gan laikmetīgās un populārās mūzikas koncertiem. Šī zāle ir vieta māksliniekiem, kuri te mēdz rīkot izstāžu atklāšanu. Šī zāle ir svinīgām ceremonijām. Zālīte ir maza, omulīga, tieši piemērota kamermūzikas formātam. Bet, neskatoties uz zāles pirmo iespaidu šeit mēs esam satilpinājuši ap 90 apmeklētājiem.

Guna: Kādai mūzikai ir vieta Lūznavas muižā, vai tā tomēr ir vairāk senā mūzika?

Iveta Balčūne: Arī, jā noteikti, gan senā mūzika, kas te viesojas caur kamermūzikas koncertiem, kuri kopā ar mūziķiem ir atceļojuši gan no Šveices, gan no Kanādas, tepat no Latvijas. Mūzika ir ļoti dažāda, bet zāle ir īpaša ar to, ka mūziķis ir ļoti tuvu auditorijai. Bieži vien kamermūzika daudziem šķiet tāla un nesaprotama, bet tai brīdī kad mūziķis ir vien pāris metru attālumā un stāsta tev par to, ko viņš spēlē... Tādējādi tā mūzika, kas skan šeit, noteikti ir daudz pietuvinātāka auditorijai nekā tā, kas skan lielās zālēs. Ja jāsaka par žanriem, tad šeit ir bijis gan džezs, gan vokālā mūzika, klasika, popmūzika, arī improvizācijas šeit ir skanējušas.

Guna: Kādreiz Lūznavas muiža bija vasaras rezidence radošajām personībām, vai atdzimusī muiža arī pildīs šādu funkciju?

Iveta Balčūne: Vēstures materiāli liecina par to, ka šeit, slavena Polijas kultūras mecenāte Jevgēnija Kerbedza veidoja tieši vasaras rezidenci māksliniekiem, mūziķiem, iespējams arī literātiem – radošām personībām, kuras vasaras periodā brauca un dzīvoja šeit. Ir zināms, ka šeit ir viesojies Čurlonis, tēlnieki Stabrovski, tas nozīmē, ka jau tajā brīdi viņa bija tāda ļoti multinacionāla. Visticamāk, ka te bijušas arī Krievijas un Baltkrievijas radošās personības, jo Staņislavs Kerbedzs bija ļoti zināms būvinženieris Sanktpēterburgā. Saikne ar ārpasauli ir radīta 100 gadus atpakaļ. Un mums arī šķita ļoti svarīgi, ka mēs turpinām tāpat un nesam šo domu pasaulē, un tāpēc uzreiz uzsākām sadarbību gan ar Lietuvas vēstniecību, gan Polijas vēstniecību, jo sadarbībā ar viņiem mums arī bija divas izstādes Lūznavas muižā. Šobrīd jau ir otra sadarbības etaps ar Ungārijas vēstniecību.

Latvijas radio Lūznavas muižā viesojas dienā, kad te uzstājas pianiste Diāna Zandberga, klausītājus aizvedot Ungāru mūzikas pasaulē. Pianiste atzīst - muižai tiešām ir īpaša un iedvesmojoša aura.

"Ļoti klusā romantiskā vietā pēc gara ceļojuma pēkšņi mūsu acu priekšā iznira brīnišķīgi skaista muiža. Arī senāk, īpaši jau 19.gadsimtā koncerti notika mājas viesību atmosfērā un, tā kā šīsdienas koncertā daudz skanēs arī F.Lista mūzika, tas varētu būt tā kā viņa laikos. Aura ir brīnišķīga," pianiste Diāna Zandberga.

Muzikoloģe Inese Pāvule ir regulārs viesis Lūznavas muižā. Pabijusi gan uz skatuves, gan tās otrā pusē kā klausītāja, gan arī piedalījusies vairāku pasākumu organizēšanā. Viņa atzīst - Lūznavas muižai piemīt savs skaistums un neparastums, pie tam tā ir brīnišķīga koncertvieta.

Inese Pāvule: Ļoti labi, ka ir šāda koncertvieta, pie tam viņai ir savs īpašais skaistums un atšķirība no citām. Pirmkārt - jāizbrauc no pilsētas. Tā ir arī ļoti skaista un senlaicīga ēka. Te ir saglabājušās tādas detaļas kā kāpnes, logi un arī pārējais dizains ir pieskaņots. Tas ir tas kas vajadzīgs, jo kamermūzika ir domāta šaurākam klausītāju lokam. Te arī ļoti laba noskaņa, tu te jūties kā mājās, kā senākos laikos, kad koncerti notika cilvēku namos. Jūties kā viesis. Tevi gaida un uzņem un tas, ka var pastaigāt arī pa citām telpām un blakus ir parks. Var atbraukt laicīgāk pirms koncerta un pastaigāt pa parku un tad baudīt koncertu. Viss kopā.

Jāatzīst - Lūznavas muižā tiešām rodas tāda māju sajūta, nav lielu plašumu - telpas ir samērā nelielas, gaišas un majestātiskas. Toņi, kāpnes, koka un metāla dizaina elementi, nu un, protams, Lūznavas muižas izslavētās tapetes. Nevar nepieminēt, ka muižā vēl šodien ir saglabājušies 100 gadīgi logu stikli - tie ir nedaudz savādāki gan skatoties uz tiem, gan caur.  Muižas kompleksā kopumā ietilpst vairākas ēkas, kuras nākotnē iecerēts izmantot meistaru darbistabām un dažādām radošajām darbnīcām.

Guna: Pirmā sezona Lūznavas muižai aizvadīta. Kāds ir tās nākotnes redzējums?

Iveta Balcūne: Gads ir bijis ļoti aktīvs - 20 tūkstoši apmeklētāju, ekskursijas, semināri, konferences, koncerti, izstādes, arī brīvdabas pasākumi. Tas ir viss ko mēs esam paveikuši, esam pievērsuši uzmanību, ka Lūznavas muiža ir atjaunota un atvērta gan mākslinieciskām nodarbēm, gan arī vērsta uz to, ka šī sadarbība gan starptautiskā, gan vietējā līmenī attīstās vairākos virzienos. Nākotnes perspektīva balstās uz trim pīlāriem - kultūra, tūrisms un uzņēmējdarbība.