Ar gleznotāju, scenogrāfi un kostīmu māklinieci Annu Heinrihsoni tiekamies viņas darbnīcā un reizē mājās – Krišjāņa Barona ielā.

Mazformāta gleznojumus šobrīd aizstājuši lielformāta zīmējumi. "Mētājos no lielajiem uz mazajiem. Man patīk tā viļņveidīgi, vienīgi ar lielformāta darbu glabāšanu ir grūtāk,” pasmaida Anna. "Mūsu mājā esam vairāki mākslinieki – apvienojāmies, un ar saimnieku labvēlību iekārtojām telpas pagrabā, kur glabāt darbus. Tieši man pretī dzīvo Laima Slava, mākslas grāmatu izdevēja, virs manis – Irēna Lūse, bet viņai pretī – Dita Lūse, mana labākā draudzene. Bet blakusmājā dzīvo Linda Lūse, galerijas "Istaba” īpašniece. Esam divas mākslinieku mājas. Nupat Dita piedalījās lielā izstādē Taivānā ar ļoti lieliem panākumiem. Tas bija tik superīgi, ka varēju braukt viņai līdzi un visu redzēt. Vienmēr esmu gatava kaut kur doties! Pēc ceļojuma esmu kā spārnos – šodien sēžu pie galda un domāju, ar ko lai sāk…”

Kā vairāk ir Annas ikdienā – scenogrāfijas vai kostīmu? "Vislabākais, ja varu strādāt ar abiem vienlaicīgi. Kādu laiku strādāju tikai pie kostīmiem, bet tagad no vairākiem teātriem esmu saņēmusi piedāvājumus veidot abas lietas. Scenogrāfija, protams, ir sarežģītāks process, īpaši, ja lugā ir neskaitāmas darbības vietas vai nepieciešama ātra telpas nomaiņa. Tā ir tāda prāta spēle, kuru risini.

Katra reize man ir kā pirmā. Katru jaunu izrādi sāku no nulles. Ir, saprotams, kāda līnija, kas ir galvā, ko vēlies jebkura sižeta izrādē pateikt. Galvenais – man patīk dažādība. Tāpēc pieņemu, ka man būtu grūti strādāt tikai ar vienu režisoru, jo to var salīdzināt ar laulības dzīvi…

Skicēs iespaidojos no materiāla. Kad savulaik strādāju ar Oļģertu Kroderu, "Hamletam" un "Karalim Līram" gatavoju vienkāršus melnbaltus zīmējumus. Citām izrādēm viss izzīmēts proporcionāli pareizi. "Lidojošā klusuma darbnīcai”, kur monohroms fons, sāku ar to, ka uztaisīju pelēku pamatu ar akvareli un zīmēju pāri pašas figūras ar krāsu un zīmuļiem. Tagad pie Mihaila Gruzdova ir jūgenda motīvs. Negribas pieturēties pie viena stila. Un tad bija interesants periods, kad veidoju izstādi "Vecums" – pētīju pieredzējušu cilvēku sejas, noskaņojumu, arī vieglprātības un laimes mirkļus, ticību. Un tieši tolaik bija vairākas izrādes, kur runa bija tieši par to pašu! Tāda pilnīga sajūta, ka vari vienlaicīgi strādāt ar tēmu – domāt gan par aktieriem, gan to visu uzlikt uz audekla.”

Topošo izstādi Anna Heinrihsone iecerējusi kā pārdomas par ticību: "Par to, kam tu tici, ko tu pielūdz.

Esmu sapratusi, ka var ticēt, lūgt palīdzību nevis dievībai, bet kaut vai zemē atrastam priekšmetam, saknei, krūmam. Tas, kam tu tici, var pieņemt visdažādākās formas.

Izstādē galeriju gribu pārvērst par nelielu svētnīcu, kur smeļos spēku, pielūdzu, ir saknes – dažādi veidojumi. No jūras izskalotas, no zemes izraktas.”

Runājot par saknēm plašākā nozīmē, mākslinieku Helēnas Heinrihsones un Ivara Heinrihsona meita Anna Heinrihsone atklāj: "Ļoti cieši dzīvoju kopā ar vecākiem un meitu – varbūt nesatiekamies katru dienu, bet nemitīgi viens par otru domājam, reizēm gadās telepātiski mirkļi, kas ir normāli saliedētās ģimenēs. Vasarās esam kopā Saunagā. Ejam uz jūru, pļāpājam par visu ko. Ir mirklis, kad sāc domāt par savām saknēm, kas ir tālākā laika posmā. Tas, kas nāk no mana papa puses, ir kardināli atšķirīgs no tā, kas nāk no mammas puses. Gan uzskatu, gan vitalitātes un temperamenta ziņā. No papa puses ir atturīgie igauņi, no mammas – karstasinīgie ukraiņi. Manī saplūst šie atšķirīgie strāvojumi – citreiz iekrītu vienā, citreiz – otrā grāvī.”

Vēl Anna ir kāra grāmatu lasītāja: "Nepārmetu sev, ja apsēžos un lasu grāmatu, nevis kaut ko sakopju. Pienākums pret kārtību kapitulē grāmatas priekšā. Meita studē Kultūras akadēmijā starpkultūras sakarus, apgūst itāļu valodu, un viņa iemācījusies burtiski aprīt grāmatas. Viņai ļoti tās interesē, un tāds prieks uz to skatīties!”

Arī mūzikai ir sava liela vieta mākslinieces ikdienā. "Spītīgi turos pie tradicionālajiem oriģinālajiem diskiem. Neesmu arī sociālo tīklu fane, un man ir pogu telefons… Ir mūzika, kas patikusi vienmēr – cauri gadiem. Zinu, ka nekļūdīšos, uzliekot baroku, Loriju Andersoni vai Keitu Bušu, kas ir satriecoši gudra, emocionāla dziedātāja. Vai Pēteri Vasku.” Annas muzikālās simpātijas cieši saistītas arī ar teātri – viņai ļoti svarīgi, kāda mūzika skan izrādē, kurai jāgatavo tērpi vai scenogrāfija. Viņai ļoti patīk Arturs Maskats ("Kā tiešs trāpījums sirdī”!).

Anna tiek lutināta ar komplimentiem ne tikai no režisoru, bet arī aktieru puses. "Varbūt tāpēc, ka rādu viņiem ne tikai skices, bet mēģinu sagatavot arī paralēlu materiālu par laiku, atsauksmes uz glezniecību, fotogrāfijas, kas asociējas ar tēlu.”

Tagad Annas Heinrihsones aktualitāte numur viens ir brīvdabas izrāde "Spēlēju, dancoju" Valmieras teātra vasaras festivālam. "Tur būs gan aktieri un dejotāji, gan grupa „Iļģi”. Būs daudz kustību, dažādu pārmaiņu. Režisoram Mārtiņam Eihem, kurš šo darbu iestudē, patīk vilkt paralēles ar mūsdienām. Man te gribas iesaistīt dabas dotās iespējas, kuras nevar izmantot telpā. Māls, dubļi, nosmērēts apģērbs, uguns – kaut kas mežonīgāks mazliet…”

Raiņa darbu Anna pirmo reizi lasījusi laikā, kad viņas mamma veidojusi animācijas filmu ar šo pašu mūziku. "Vasarā, laukos, sēdējām blakus un Raini lasījām kopā. Taču tagad, lasot to atkārtoti, saskatu pavisam citus akcentus. Ļoti interesanti redzēt, kā Rainis ir aizrāvies ar visām nejaucībām, mistiskās pasaules aprakstiem. Tur viņš pilnībā atraisās! Un tad aiziet atpakaļ uz idejisko, atkal paliek savākts. Tāds kaifs ir tajā tekstā! Interesanti lasīt klasiķi un saprast, ka viņš bijis aizrāvies...”

Vai nākotnes vīzija savulaik bijusi līdzīga šodienas realitātei? "Darba ir šausmīgi daudz. Brīžos, kad šķiet – vairs nevaru, mudinu sevi atcerēties savus visdrosmīgākos sapņus, kurus sapņoju bērnībā ar domu – kā būs tad, kad izaugšu liela.

Nekad dzīvē nebūtu cerējusi, ka tas būs šādi… Ka viss ir tā piepildījies, man pašai tas ir pārsteigums! Savulaik šķita, ka nekad nespēšu komunicēt ar tik daudz cilvēkiem, kādu pārliecināt par savu ideju, bet… šodien komunicēju gan ar aktieriem, gan režisoriem, gan ražotājiem. Liekas – vai tā tiešām esmu es?

Bērnības sapņus esmu piepildījusi. Bet attiecību sākumu ar teātri atceros skaidri un gaiši – vecmāmiņai bija abonements Nacionālajā teātrī, un šad tad viņa mani ņēma līdzi. Izrādes laikā vairāk biju aizņemta ar muļķībām.

Man likās –  brīdī, kad aizveras priekškars un izrāde beidzas, sākas tā īstā jautrība. Ka tad viņi visi tur, aiz tā priekškara, uzdzīvo, apkampjas... Tā dzīve man likās šausmīgi aizraujoša! Bet kad pirmo reizi pirmizrādē pati paklanījos un priekškars aizvērās, sapratu, ka daļa taisnības tur ir, bet… tas nav pats galvenais.

Svinēšanas sajūta atnāk ātrāk. Svētki ir tad, ja ģenerālmēģinājumā sēžu zālē un saprotu, ka viss realizējies, kā esmu iecerējusi, un aktieri ir apmierināti, tad ir – fu, cik labi… Cilvēks var laimīgs būt, kad saprot savu misiju. Un piedzīvo apziņu – ka ir labi nevis vienkārši notriekt savu dzīvi, bet katru dienu kaut ko izdarīt. Kaut vai izlasīt grāmatu.”