Šoreiz “Mākslinieka darbistabā” viesojamies pie retas profesijas pārstāvja – viena no nedaudzajiem stikla pūšanas meistariem Latvijā līvānieša Aleksandra Logvina.

Līvānu mākslas un amatniecības centrā nesen viņam iekārtota īpaša darba telpa - stikla pūšanas darbnīca.

Neskatoties uz plaši atvērto logu un durvīm, darbistabā ir diezgan karsti - trīs kūpošas un dūcošas krāsnis telpas labajā pusē, pa centru divi darba galdiņi ar solu, nedaudz nostāk dzesēšanas iekārtas, pāris spaiņi ar ūdeni un krāsainām un caurspīdīgām stikla lauskām. Savukārt stikla studijas kreisajā pusē - plaukts ar krāsu pulveriem, stieņiem un galds ar krāsainiem, vāzēs saliktiem murano stienīšiem, bet pie sienas - instrumentu stends.

Sasveicinoties, Aleksandrs neko daudz nejautā, bet uzreiz aicina tuvāk rakstāmgaldam – te esot telpas vēsākais stūris. Uz galda esošais termometrs rāda 35 grādus pēc celsija skalas. Te arī uzsākam sarunu ar Latvijā pēdējo stikla pūšanas meistaru – kādreizējo Līvānu stikla fabrikas, bet nu Līvānu stikla studijas darbinieku Aleksandru Logvinu.

Aleksandrs: Visā pasaulē tās ir Art Glassblowing Studio, Latvijā - stikla pūšanas darbnīca. Neliela telpa, bet kā vienam vai diviem cilvēkiem domāju vietas pietiek gan strādāt, gan taisīt kaut kādu produkciju.

Praktiski pēdējos 20 gadus Eiropas Savienībā un Skandināvijā ļoti daudz ir tādas studijas, kur strādā stikla pūtēji, tāpēc, ka pēdējos 10 - 15 gadus, tā kā gāze un elektrība paliek dārgāka, praktiski 50 %, lielās fabrikas ir ciet.

Jaunā un nesen izveidotā stikla pūšanas studija Līvānu mākslas un amatniecības centrā ir ne vien Aleksandra, bet daudzu līvāniešu sapnis jau astoņus gadus, kopš savu darbību pārtraukusi Līvānu stikla fabrika. Aleksandrs ir pateicīgs par iespēju atgriezties atpakaļ Līvānos un darīt to ko mīl. Viņš ir vienkāršs, atvērts un jāteic, arī pieticīgs, neskatoties uz novadā un ārpus tā robežām izslavētajām zelta rokām, kurās stikls piedzīvo brīnumainas pārvērtības.

Aleksandrs: Es esmu parasts darbinieks. Jā, es saprotu, ka man ir ļoti reta profesija, diemžēl es paliku pēdējais stikla pūtējs Latvijā, kurš katru dienu strādā ar stiklu. Ir jau vēl stikla pūtēji - mūsējie puiši, visi kuri strādāja agrāk, bet viņiem jau ir cits darbs, visiem vajag dzīvot.

Guna: Līvānos vispār daudz ir tādi stikla pūtēji?

Aleksandrs: Ziniet, celtniecībā toreiz bija lielas algas un visi aizbrauca projām. Pēdējā gadā, kad mēs strādājām fabrikā 2008. gadā, pēdējos trīs mēnešus mums fabrikā bija tikai 8 vai 9 stikla pūtēji. No Rumānijas, Polijas, Bulgārijas, Ukrainas stikla pūtēji strādāja. Cilvēku bija daudz, bet visi bija ārzemnieki. Mūsējo bija tikai kādi 9 cilvēki.

Aleksandrs stāsta, ka Latvijā šobrīd ir tikai divas šādas stikla apstrādes darbistabas. Viena Līvānos, savukārt otra - Jura Dunovska 2007. gadā atvērtā stikla studija Jūrmalā. Tieši tur, pirms nesenās pārcelšanās atpakaļ uz Līvāniem vairākus gadus strādāja arī Aleksandrs.

Stikla pūšanas meistars Latvijā ir ļoti reta profesiju, kuru iespējams apgūt tikai pašmācības ceļā, piesakoties par mācekli pie kāda no pieredzējušiem stikla pūtējiem. Diemžēl Latvijā tādu vairs nav palicis daudz. Te gan jāpiebilst, ka Latvijas Mākslas Akadēmijā šobrīd ir studiju kurss stikla māksliniekiem.

Aleksandrs: Mums Mākslas akadēmijā ir fakultāte, kur jauni puiši un meitenes mācās un pēc 4 gadiem viņi skaitās jau stikla mākslinieki, viņi nav praktiķi, viņi ir teorētiķi. Pēdējos 8 gadus es daudz ko taisīju šiem māksliniekiem pēc rasējuma. Viņiem ir idejas, bet es esmu praktiķis, es strādāju tikai ar karstu stiklu.

Man ir arī savas kaut kādas idejas un man ļoti patīk, ja ir iespējams to realizēt stiklā, bet man nav tik daudz brīvā laika taisīt savu produkciju.

Guna: Ir bijušas tādas idejas, kuras jūs nevarat realizēt?

Aleksandrs: Jā, protams. Ziniet, viens students man reiz iedeva tādu rasējumu, kurā bija pusotru metru liela 3 D iecer, es paskatījos uz rasējumu un uzreiz teicu viņam, laipni lūdzam uz Murano vai Čehiju.

Aleksandrs stāsta, ka kādreiz gan Latvijā bijušas vairākas iespējas apgūt pamatiemaņas stikla pūšanā. Toreiz bijis arī vieglāk, jo darbojušās trīs stikla fabrikas

Aleksandrs: Padomju laikos, apmēram 45, 50 gadus atpakaļ Rīgā bija skola, kurā studenti mācījās stikla pūšanu.

Guna: Kā Jūs apguvāt šo profesiju?

Aleksandrs: Mums katrā maiņā bija sensejs jeb skolotājs kurš apmācīja. Pēc tam jau viss ir tavās rokās un tavā galvā. Mums Rīgā bija divas fabrikas - Latvijas stikls, nu tas bija Padomju laikus, jo viņa tika aizvērta jau 80 gados, Grīziņkalns, un Līvānos. Nu, Līvānos bija vislielākā rūpnīca.

Guna: Kā Jūs vispār pārdzīvojāt Līvānu rūpnīcas aizvēršanu?

Aleksandrs: Bija ļoti dīvaini, tāpēc, ka, kad visiem bija grūti, 90 gados visas fabrikas bija ciet, mēs strādājām. Faktiski nekāda pārtraukuma nebija, tikai 96.gadā uz kādiem 2, 3 mēnešiem fabrika nestrādāja, un pēc tam mēs atkal sākām strādāt un visi jau domāja, ka mēs visu esam pārdzīvojuši un strādāsim tālāk, bet diemžēl neiznāca.

Līvānu stikla fabrikas durvis tika slēgtas pirms astoņiem gadiem, uz laiku pārtraucot arī 100 gadu ilgās stikla pūšanas tradīcijas novadā. Ar vairākiem pārtraukumiem, īpašnieku un nosaukumu maiņām fabrika Līvānos darbojusies jau kopš 1887.gada un bijusi Latvijā lielākā stikla ražotāja. Pateicoties eksportam to pazina teju visā pasaulē.

Guna: Kura ir svarīgākā iekārta vai instruments, bez kura Jūs nevarat iztikt stikla pūšanas procesā?

Aleksandrs: Es nezinu, kā tas ir latviešu valodā, bet angliski - “džeks”. Ar šo instrumentu es varu uztaisīt praktiski visu ko man vajag – vāzes, putniņus. Man ir arī dažāda izmēra un formas pincetes. Bet katru dienu es neizmantoju visus šos instrumentus. Dažreiz es taisu lielas vāzes un tad man vajag lielus instrumentus, šodien es taisīju mazus putniņus un strādāju ar mazo pinceti. Bet tie ir speciāli instrumenti, ar kuru var strādāt tikai ar stiklu.

Guna: Izskatās pēc tādām nopietnām metāla šķērēm?

Aleksandrs: Tās ir no Padomju laikiem, es ar tām strādāju 80-tajos gados un man viņas palika no iepriekšējiem stikla pūtējiem. Domāju - tām ir aptuveni 40 gadi.

Guna: Ko jums pašam vislabāk patīk taisīt - tās lielās vāzes vai mazos putniņus?

Aleksandrs: Ja godīgi, man ļoti patīk taisīt tādu produkciju, kuru cilvēki var izmantot praktiski katru dienu vai katru nedēļu - glāzes, vāzes, augļu trauki, suvenīri.

Stikls ir savdabīgs materiāls, kas prasa lielu pacietību un rūpību, lai gan par kaprīzu Aleksandrs to nesauc. Šobrīd ikdienā viņš pamatā izgatavo dažādus neliela izmēra suvenīrus, kas ir paredzēti pašvaldības vajadzībām.

Guna: Kā Jūs vispār iepazināties ar stikla pūšanu?

Aleksandrs: Sāku strādāt stikla fabrikā 1984. gadā, 12.decembrī būs 32 gadi kā es strādāju ar stiklu. Darbs ar stiklu ir darbs lielā karstumā, bet man patīk. Padomju laikā stikla fabrikā katrai maiņai bija sensejs jeb skolotājs, kurš parādīja kā pareizi strādāt un pēc tam viss bija tavās rokās.

Guna: No kā vispār top stikls?

Aleksandrs: Apmēram 80 % smiltis un aptuveni 10 līdz 15 % soda  un mazliet ķīmija. Principā mums jau šeit nav kā lielā fabrikā, mēs pērkam jau gatavu stiklu - stikla klucīši tādi.

Guna: Jums te ir visādi pulverīši, tie ir krāsai?

Aleksandrs: Man patīk eksperimentēt, kad es strādāju, paņemu vienu krāsu, otru, trešo, ceturto, un, kad stikls ir karsts, es dažreiz pat nevaru saprast, kas beigās sanāks.

 
Dažreiz meistars īsti neatbild uz manu jautājumu, bet no viņa sejas izteiksmes un žestiem ir saprotams, ka viņš man tūliņ kaut ko rādīs. Ik solī un darbībā es pamanu jauneklīgu aizrautību un degsmi. Tā nu viņš veikli ir sagatavojies stikla pūšanai

Aleksandra mīļākais instruments, kas ir arī viens no visbiežāk lietotajiem, ir vidēji liela pincete. Pūšot stiklu ar to tiek pilnībā veidota forma. No malas stikla pūšanas process šķiet meditatīvs un interesants. Meistars no vienas krāsns uz speciāla stieņa paņem karstu stikla klucīti un gluži kā cirka mākslinieks, grozot to rokās, pūš, līdz sāk veidoties glāze. Aleksandrs stāsta, ka stikls ir slikts siltumvadītājs un tāpēc darba procesā jāseko tā atdzišanai, un vajadzības gadījumā ik pa laikam jāuzkarsē otrā krāsnī, ko viņš pats dēvē par Dzeguzi. Pāris minūšu laikā nelielā stikla glāze ir gatava.

Guna: Kas tad ir sarežģītākais šajā stikla pūšanas procesā?

Aleksandrs: Pacietība. Ne katrs cilvēks var izturēt. Taisīju, piemēram, kaut kādu vāzi 30 40 minūtes un pašās, pašās beigās kad tā praktiski jau bija gatava ... viss gar zemi. Stiprus nervus vajag.

Guna: Kā ir ar nākotnes redzējumu, ir turpinātāji?

Aleksandrs: Protams. Es ceru, ka nākošajā gadā mēs no janvāra jau sāksim strādāt bez pārtraukuma. Mums šeit būs, es ceru, divi cilvēki. Varbūt būs arī kādi jaunieši, kuriem, varbūt būs interesanti strādāt šeit. Es gribētu, lai pēc manis un pēc vecajiem stikla pūtējiem šeit paliktu jaunieši, kuri var strādāt ar stiklu.

Guna: Nākotnē šī darbistaba tiek plānota kā tūrisma objekts, vai Jums netraucēs skatītāji?

Aleksandrs: Nē, es esmu ļoti priecīgs, ka cilvēki var apskatīt un parunāt ar mani, es varu kaut ko pastāstīt, viņi var man pajautāt.

Pēc sarunas ar Aleksandru top skaidrs – ikdienā, strādājot ar karstu stiklu un pārdodot saražotu, nopelnīt būtu grūti, tieši tāpēc viņš nekad nav tiecies pēc savas studijas. Savukārt Līvānu pašvaldība cenšas glābt aizejošo nozari, kas Padomju saimniecības laikos pildīja pilsētas ritmu. Lai gan šobrīd te vēl trūkst redzējuma kā attīstīties, Aleksandrs Logvins Līvānos turpina pūst stiklu un ir vienīgais stikla pūtējs Latvijas Mākslas Akadēmijas jauno mākslinieku abiturientiem.