Šoreiz  aicinām uz tikšanos ar aktrisi Daci Skadiņu, kura Leļļu teātri par savu darba vietu saukusi kopš 60. gadu sākuma, ne mazums stundu vadījusi Latvijas Televīzijā kopā ar Tontonu, Anneli, Juri un Āzīti raidījumā "Kling-klang, esam klāt” un par saldiem sapņiem gādājusi raidījumā "Čučumuiža”.

Arī Latvijas Radio studijas Dacei Skadiņai labi zināmas – kāpēcīšu nebeidzamie jautājumi, Haklberija Fina, Pītera Pena ieraksti…

Skolas laikā Dace Skadiņa sapņoja par skolotājas profesiju un grūti pateikt, kā viss būtu izvērties, ja liktenis viņai nebūtu lēmis sastapties ar Arnoldu Burovu. Viņš ar "leļļu slimību" mācēja saindēt katru...

"Ja cilvēks, kuram mazliet interesēja lelles, sastapās ar Arnoldu Burovu, viņš tur arī palika," stāsta Dace. "Burovs man palicis atmiņā kā galvenais režisors. Viņam bija visas nepieciešamās īpašības! Daudz līdzēja tas, Arnolds pats bija mākslinieks, turklāt ļoti labi orientējās mūzikā, līdz ar to viņam bija plašs kopīgais skats.

Viņš pats aizrāvās ar to, ko darīja, un aizrāva arī citus, kas darbojās līdz ar viņu. Pēc kopīgā darba procesa viņš mierīgi varēja pateikt: "Ziniet, mīļie, tagad mēs darīsim pavisam citādi!" Un visi atkal viņam sekoja...

Viņš ļoti mīlēja aktierus un lelles. Viņa uzskats bija - ka lelle var visu!"

Daces Skadiņas kontā ir gan dramatiskā teātra diploms, kuru viņa ieguvusi, studējot Latvijas Valsts konservatorijā (šodien - JVLMA), gan mākslas maģistra grāds Kultūras akadēmijā.

Šķiet, viens no aizraujošākajiem brīžiem, iestudējot leļļu izrādes, ir balss piemeklēšana. Kā īsti tas notiek? "Kad paņem lelli rokā, tu jau redzi, kā viņai jārunā.

Vai nu no sejas vai kā cita tūlīt ir skaidrs, kāda būs lelles balss. Un nebūt nav tā, ka leļļu meitenei jārunā augstā balstiņā, bet puišelim - zemā. Izrādē tas nereti ir lielais pluss, ka meitenīte pēkšņi ierunājas pamatīgi zemā balsī.

Tāpēc var teikt, ka balss pati piemeklējas!"

Un kurš kuru vada - aktieris lelli vai lelle - aktieri? "Lelle visu nosaka! Tu esi spiests viņā ielīst. Vēl viena lieta, kas svarīga tieši leļļu teātra aktieriem - kā mēs sakām, tā ir jušana caur roku.

Ir bijis tā, ka atnāk dramatiskā teātra aktieris, paņem lelli un dara visu, ko var, bet... Nekā. Jā, tehnika ir jāapgūst, bet ir cilvēki, kuri paņem lelli, un tā uzreiz dzīvo!

No sirds līdz pirkstu galiem."

Vaicāta, kas mainījies bērnos, ja runājam kategorijās "šoreiz un tagad", aktrise prāto: "Tiesa, dzīves ritms ir pavisam citāds - gribas ātrāk, straujāk, arī mazliet paviršāk. Taču dvēselīte šodien ir tikpat sirsnīga un labu saņemt griboša kā toreiz. "