14. aprīlī 65. dzimšanas dienā sveicām komponistu, pedagogu, mūzikas kritiķi, esejistu, pianistu, koncertu un koncertciklu veidotāju un vadītāju Imantu Zemzari.

"Nevar neredzēt Imanta Zemzara mūzikas rokraksta oriģinalitāti, atpazīstamību, savu izkoptu stilistiku. Imantu var pazīt pēc pavisam īpaša smalkuma un nenogludinātības pretrunīgās kopāpastāvēšanas. Noklasicistiskas rotaļas mirdzums un lirikas tuvās elpas siltums – pamats visai viņa daiļrades estētikai, kas gadu gaitā nav īpaši mainījusies. Ja nu vienīgi vietām satumsusi. Tas ir īpašs laikmetīgs mākslas koncepts, kas laikabiedriem tik vajadzīgi tieši tā dzīvei nepieciešamā skaidrības vitamīna dēļ, ko dāvā Imanta Zemzara izsmalcinātais talants. Tīrības svaigā smarža," Imantu raksturo Ingrida Zemzare.

Imants ir latviešu mūzikas entuziasts un veicinātājs – pēc sirds un pārliecības.

Vairāk nekā pusotra simta dažādu žanru skaņdarbu autors. Latvijas Radio arhīvā vien rodami ļoti daudzi Imanta Zemzara mūzikas ieraksti, kā arī ieskaņojumi, kuros viņš piedalījies kā pianists, spēlējot savus un citu latviešu komponistu skaņdarbus (Volfganga Dārziņa, Jāņa Ivanova, Emiļa Melngaiļa un citiem).

Sveicot Imantu dzimšanas dienā, "Klasika" aicina ieklausīties dažādgadu opusos, no fonotēkas ārā ceļot triju koncertu ierakstus.

Visupirms - "Faktūras"(1975), "Vēlu vakarā" (1999) un "Klejojumu gadi. Polija" (2010), ko 2012. gadā Spīķeru koncertzālē atskaņoja Liene Circene.

Pēcāk - "Mazā rokmūzika" (A Little Rock-Music) flautai, čellam un klavierēm (1976), ko Mazajā Mežotnes pilī 2013. gadā spēlēja Dita Krenberga, Ēriks Kiršfelds un Kristīne Paula.

Visbeidzot - mirkļi no kultoroloģiskas lekcijas-koncerta "Latvju Tangobāleliņš ciemos pie Argentīnas Tangokaraļa", kas Latvijas Radio I studijā izskanēja 2015. gadā. Te nu pats Imants Zemzaris un ansamblis Quadra.

-------------

Mazs ir brīnišķīgs

Ingrida Zemzare, Music in Latvia 2011 

Komponists, pianists, mūzikas rakstnieks Imants Zemzaris ir īpašs talants. Es viņu sauktu par autsaideru. Sava ceļa gājēju. Viņa mūziku grūti klasificēt, jo tā nepiekļaujas nevienam populāram „meinstrīmam”.  Kā personība veidojies 20. gadsimta 70. gados, viņš kā izlūks tīri intuitīvi uztausta tuvojošos vilšanos  striktā avangardā, ieklausās jaunajā garīgajā dimensijā, ko piedāvā jaunā rokmūzika,  burtiski izgaršo neoklasicisma distancēšanos no sava "es"  kā asprātīgu visu lietu sakārtotību.

Maz  būs tādu pazīstamu jubilāru,  kuru CV  pirmā daļa patiešām atbilst savam nosaukumam – curriculum vitae – īsa biogrāfija. Dzimis 1951. gada 14. aprīlī Rīgā, mākslinieku ģimenē, mācījies Emīla Dārziņa mūzikas skolas mūzikas teorijas nodaļā (1958-1969). Studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē (1969-1974) un asistentūrā pie Pētera Plakida. Kopš 1980. gada publicējas presē un bijis laikraksta "Literatūra un Māksla" mūzikas nodaļas redaktors (1988-1994). Strādājis Rīgas 3. bērnu mūzikas skolā (1972-1976) un kopš 1976. gada līdz šodienai – Emīla Dārziņa mūzikas skolas mūzikas teorijas nodaļā, kopš 2008. gada arī Siguldas Mūzikas un mākslas skolā. Pats piedalās koncertos kā pianists. Kopš 1975. gada  ir Latvijas Komponistu savienības biedrs. Darbojies Komponistu Savienības  un Lūcijas Garūtas fonda valdē.

Tomēr katrs pieminējums šai īsajā uzskaitē raksturo  nevis garāmejošu aizraušanos, bet gan ilgstošas būtiskas darbības lauku, kas atstājusi pēdas ne vien paša komponista biogrāfijā, bet būtiski  ietekmējusi  visas Latvijas kultūras dzīvi.

Komponists – jau 45 gadus. Sarakstījis 7 darbus orķestrim, daudz kameransambļu, klavierdarbu, kora un solodziesmu un patiesi milzum daudz mūzikas multfilmām un teātrim, kur izcilākā sadarbība veidojusies ar režisoriem Rozi Stiebru, Pēteri Pētersonu, Māru Ķimeli, Fēliksu Deiču. Jau skolas laikā, sešdesmitajos gados, kad komponists mācās Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas Teorijas un kompozīcijas klasē,  top pirmās  apbrīnojama viegluma pilnās kompozīcijas –  piemēram, trio flautai, čellam un klavierēm  Sonata da camera. 

Tā ir tā pati radoša gara pilnā skola, kurā mācījās Gidons Krēmers, Mihails Barišņikovs, Filips Hiršhorns, arī  tikai piecus gadus vecākais Pēteris Plakidis, kurš vēlāk pēc konservatorijas beigšanas, vadīja  Imanta Zemzara asistentūras  studijas (1985-1988).

Šajā skolā ir tradīcija – katru pavasari rīkot jaunrades vakarus, kur studenti izpilda savu skolasbiedru mūziku, un zālē ir izstādīti studentu radītie mākslas darbi. Arī Imanta Zemzara izsmalcinātie grafikas darbi bija skatāmi šajās izstādēs. Uzaudzis pazīstamu gleznotāju ģimenē, viņš bija mantojis arī savu vecāku vizuālās iztēles talantu.

Šķiet, ja vien nebūtu izvēlējies mūziku, mums būtu vēl viens  izcils miniatūru vai ex libris mākslinieks. Šī sajūta, ka "mazs ir brīnišķīgs”, nepamet arī Imanta Zemzara mūziku klausoties.

Viņš izjūt formas mazuma sniegtās iespējas kā īpašu vērtību – pat savos nedaudzajos lielas formas darbos. Jo pats viņš ir dzimis un audzis klusā jūrmalas pilsētiņā, ir mazas sakoptas vides bērns, kam grūti klajā laukā, vējā un putenī, bet kam pilnīgi svešas ir auto komforta piedāvātā ātruma bauda un plašuma alkas. Imanta mūziķa ceļš ved caur rotaļu, caur mākslas bērnību.

...da camera – šis agri zēnībā dotais nosaukums ir kā tālredzīga zīme, kas raksturo Imanta Zemzara muzikālo domāšanu. Vēl viens zīmīgs nosaukums ir Con sordino. Tā saucās autorvakars klavierēm, ko Imants Zemzaris sniedza 1970. gadā. Tas bija domubiedru vakars – pazīstamu laikabiedru gleznas un grafikas, Imanta Zemzara mūzika, nebijusi kopības sajūta, kas vienoja jaunos māksliniekus, dzejniekus, mūziķus – jaunos radošos intelektuāļus ceļā uz savas brīvības apliecināšanu totalitārās ēras norieta gados. Klavieres un stīgu kvartets – šis kamermūzikas pamatarsenāls, maize, ir un paliek galvenais Imanta Zemzara instruments.  Un tam pāri flautas silti mirdzošā balss.

Tā arī viņa daiļrade attīstās – klusināti, kamermuzicēšanas garā, kur "Dievs ir detaļā”, kur svarīga katra atsevišķa skaņa, katra harmonija, katrs pavērsiens. Kamermūzika, kamerteātris ir viņa īstie žanri.

Klusināta balss un Latvijas mērenā klimata ainavas mainīgā burvība - neizsīkstošs iedvesmas avots arī lielos darbos – kā "Dauka” kamerorķestrim (1988), kā "Bērnudārza mūzika” (1978) un "Pēc Aitmatova lasījuma” (1981) lielam simfoniskam orķestrim.

Arī  orķestra mūzikas laukā galvenā vieta atvēlēta kamerorķestrim.  No ”XII gadsimta stabules” stīgu orķestrim ar flautu un basa balsi (1978) līdz "Rasas koncertam” vijolei un kamerorķestrim (2006) radīti vairāki smalki meistardarbi: divertismentā "Veltījums pirmajai vizbulei” divām flautām, čembalo, zvaniņam un stīgām (1987) kūsā dzīvība un jaunības pārliecība, pie šī paša sastāva autors atgriežas pēc 10 gadiem īsajā (6’) ”Meteņa uvertīrā” divām flautām, čembalo un kamerorķestrim  (1997). "Tēvzemes elēģijā” (1994)  stīgu instrumentiem (1994) toties līdz sāpēm pārdzīvots latviskums un lirisms izlejas negaidīti personiski. Tieši šo skaņdarbu  visvairāk spēlē, tostarp arī Maskavas kamerorķestris Igora Žukova vadībā.

Viņa mūzika interesē auditoriju visur. Mūziķu personīgi lūgumi nosūtīt notis seko festivālu pasūtinājumiem. Tāpat ar radio palīdzību ieraksti ir izskanējuši daudzkur pasaulē. Ērģeļpoēma "Mežezers” rakstīta Helsinku festivālam, Hansa Olas Eriksona repertuārā un diskogrāfijā nonākušas "Pastorāles vasaras flautai”. Līdzās stīgām un flautai ērģeles ir vēl viens iemīļots instruments. Gandrīz katra Latvijas ērģelnieka repertuārā ir "monolītā minimālisma” estētikā sarakstītais "Lauks” (1984) – tāpat kā gandrīz ikkurš Latvijas Mūzikas akadēmijā studējis flautists ir spēlējis Zemzara "Variācijas par Fransisa Lē tēmu” (1974), kur tikai pašās beigās pēc žilbinoša variāciju cikla iesaistās klavierpartneris ar smeldzīgi sirsnīgo tēmu.  Vai klarnetists – viņa "Balsi” klarnetei solo.

Pianists – kopš skolas laikiem. Klavieres Imantam Zemzarim ir vairāk nekā instruments. Tās ir tik intīmi VIŅA instruments, ka klaviermūzika un kamermūzika ar klavierēm kļūst par viņa dvēseles spoguli. Viņa paša spēlētas klavierminiatūras un to cikli ir kļuvuši par sava veida hītiem, ko atpazīstam TV raidījumos par mākslu, radioraidījumos.  Gribētos Imanta Zemzara pianista būtību dalīt divās daļās. Spēlējot savus darbus, viņš ir ne tikai atskaņotājs, bet vēl turpina būt radītājs, komponists. Viņš ir spējis noturēt zāli pilnīgā uzmanībā, spēlēdams savu pusstundu garo Svītu Solmažorā (1977) tā, ka klausītāji to atceras turpat pusgadsimta garumā.

Arī 60. dzimšanas dienu Imants Zemzaris atzīmēja, saaicinot draugus un domubiedrus uz savas 3. klaviersonātes "Kaija” pirmatskaņojumu. 

Šī Antona Čehova lugas iedvesmotā mūzika un paša autora atskaņojums bija pilns tik dziļas rezignācijas, kādu latviešu mūzika līdz šim nepazina. Sāpīga domu un jūtu seismogrāfija, atkal vairāk nekā pusstundas garumā. Tā ir mūzika ar stāstu. Un šis stāsts nav par sevi, sava "es” nedienām vai priekiem, bet par cilvēkam  atvēlētā laika skarbo izjūtu. Iemīļots ir arī klavieru dueta žanrs. Kopš paša pirmā skaņdarba divām klavierēm - skerco "Antikvārs” (1973), kas kļuva par Austrumeiropas klavierduetu zelta repertuāru, viņš atgriežas pie šī žanra atkal un atkal – un katrs nākamais skaņdarbs, kas seko dzirkstošajam skerco, ir arvien dramatiskāks  un ironiskāks – no spoža teātra stāsta  "Trīs māsas” līdz niknai ironijai "Tautas valsī” (2000), smieklus raisošai uzspēlei "Baletiņā” (2008) un galējam sarkasmam "Baletiņā 2” (2011).

Savukārt spēlēdams citu komponistu darbus, Imants Zemzaris itin kā turpina savu pedagoga un mūzikas kritiķa aicinājumu, jo cenšas ar koncertiem kaut ko pacelt, apgaismot, parādīt. Ierakstījis CD ar 100 Volfganga Dārziņa askētiskajām tautas dziesmu apdarēm, izveidojis svītu no Jāņa Ivanova mūzikas filmai "Salna pavasarī”,  viņš sniedz savu komentāru laikmetam, uzrunā klausītāju ne vien kā mākslas baudītāju, bet arī kā lektors, kā mentors – tur cieši līdzās ir viņa publicista aicinājums.

Kritika un pedagoģija – no 20. gadsimta 80. gadiem viņš aktīvi iesaistās mūzikas kritiķa un esejista darbībā Latvijas presē, kur publicēti vairāki simti viņa rakstu. Imants prot uzburt ainas. Kā to panāk? Tas ir zināms, bet grūti izpildāms – ar detaļu. Tāpat kā savā mūzikā, tā arī vārdiskajā izteiksmē viņš vienmēr atrod trāpīgu detaļu, kur aizķert domas pavedienu.

Tāpēc Imanta Zemzara rakstītās kritikas ir vēl nenovērtēts ieguldījums. Tās ir literāri piepildītas un viņa vērtējumam ir svars.

Viņš kļūst par laikraksta "Literatūra un Māksla” mūzikas nodaļas redaktoru tieši tik svarīgajā sabiedriskās dzīves pārmaiņu laikā, uzņemoties tik grūto un absolūti nepateicīgo koncertu apskatnieka darbu - sēdēt koncertos ik vakarus! Tā drīzāk bija dokumentēšana un vērtējums. Nav mērķa pamācīt, bet gan ļaut izprast procesu. Arī tas patiesībā ir pedagoga darbs, kāds tas bija varbūt 19. gadsimtā – nesavtīgs, atbildīgs un radošs. Kopš 1972. gada viņš arī tiešā nozīmē ir pievērsies pedagoga darbībai, strādājot par kompozīcijas  pasniedzēju, un līdz pat šim laikam atraisa audzēkņu radošo garu savā paša Alma Mater - Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Ar patiesu ieinteresētību latviešu mūzikas veicināšanā Imants Zemzaris organizējis kamermūzikas koncertciklus un koncertus; viņš arī pats piedalās koncertos kā pianists un smalkjūtīgi kaismīgs komentētājs. Viņa epistulārais krājums, kurā šie komentāri fiksēti gluži personiski, ir neticami bagāts – viņa domu apmaiņa ar pasaulē  atzītiem latviešu komponistiem Tālivaldi Ķeniņu un Gundari Poni ir  ir kultūras vērtība pati par sevi.

***

Nevar neredzēt Imanta Zemzara mūzikas rokraksta oriģinalitāti, atpazīstamību, savu izkoptu stilistiku. Imantu var pazīt pēc pavisam īpaša smalkuma un nenogludinātības pretrunīgās kopāpastāvēšanas. Noklasicistiskas rotaļas mirdzums un lirikas tuvās elpas siltums – pamats visai viņa daiļrades estētikai, kas gadu gaitā nav īpaši mainījusies. Ja nu vienīgi vietām satumsusi. Tas ir īpašs laikmetīgs mākslas koncepts, kas laikabiedriem tik vajadzīgi tieši tā dzīvei nepieciešamā skaidrības vitamīna dēļ, ko dāvā Imanta Zemzara izsmalcinātais talants. Tīrības svaigā smarža.