Zalcburgas festivālā viesojas diriģents Mariss Jansons, kuru uz sarunu pēc viņa vadītās Dmitrija Šostakoviča operas "Mcenskas  apriņķa lēdija Makbeta" pirmizrādes 2. augustā aicināja "Klasikas" direktore Gunda Vaivode. 5. augusta vakarā "Klasikas" tiešraidē baudījam arī pašu operu.

2. augustā Zalcburgā valda karstums tiešā un pārnestā nozīmē. Gaisa temperatūra tuvojas + 40 grādu atzīmei, un arī maestro Mariss Jansons atzīst: "Nav viegli, kaut arī strādā kondicionieri... (..) Karsts arī tāpēc, ka vajadzēja daudz strādāt – un strādājām ļoti kārtīgi. Daudz un labi."

Neticami, bet "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" Marisam Jansonam ir pirmais operas iestudējums Zalcburgas festivāla vēsturē. "Cilvēki jau zina, ka man bija divi orķestri – Amsterdamas Concertgebouw un Bavārijas Radio simfoniskais orķestris, kas daudz braukāja apkārt koncertējot, gatavoja ierakstus, un apvienot to visu ar operas iestudēšanu bija gandrīz neiespējami. Tad paliktu vispār bez brīvdienām un atvaļinājuma. Operas iestudēšana aizņem daudz laika – reizēm pat divarpus mēnešu.

Lai gan – tagad ir tikai viens orķestris, bet tik un tā jūtu, ka darba ir tikpat daudz kā agrāk. Sākumā likās – o, to laiku, ko veltīju Amsterdamai, tagad veltīšu operai, bet kaut kā neiznāk...

Ir dažādi koncerti, citi orķestri. Daudziem atsaku – tikai ne Berlīnei vai Vīnes filharmoniķiem. Citādi tā “mašīna” strādā, strādā, bet kādu dienu var apstāties... Jābūt uzmanīgam, ko arī katru reizi pats sev piesaku."

Šostakoviča operu "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" Mariss Jansons jau reiz iestudējis – tas noticis Amsterdamā. "Taču tik un tā šai operai sāku gatavoties tā, it kā nekad to nebūtu diriģējis. Sāku no jauna domāt par to, kā to interpretēt, par dziedātāju izteiksmi, vārdiem, kurus daudz mainījām, jo ņēmām pirmo versiju – tajā teksts ir ļoti rupjš, kas arī bija viens no argumentiem, kāpēc operu nedrīkstēja uzvest. Atradām jaunas kļūdas, daudz pazudušu lappušu. Veidojām kombināciju no visām partitūrām un klavierizvilkumiem, izveidojot versiju, kādu, visticamāk, gribēja pats Šostakovičs, lai gan neviens jau simtprocentīgi to neapgalvos, ka tā bija tieši tāda. Esmu priecīgs par šo versiju, darbs raisīja lielu prieku."

Kāds kritiķis jau paguvis uzrakstīt, ka Marisa Jansona un "Vīnes filharmoniķu" priekšā jākrīt ceļos par šādu iestudējumu un lasījumu. Šī ir tā reize, kad var teikt – it kā zināmu operu klausāmies pavisam jaunā tonalitātē.

Bieži šī opera tiek interpretēta diezgan brutāli, uz skaļuma robežas, forsējot, bet šoreiz līdzās šādām niansēm maestro Jansons atradis arī ļoti intīmas krāsas, brīnišķīgas kameriskas epizodes.

"Jā, tāda ir mana interpretācija," piekrīt maestro. "Visās partitūrās Šostakovičs kulminācijās raksta pat piecus forte! Tā ir brīnišķīga mūzika, bet tik emocionāla, tik ļoti skaļa! Sāku analizēt, kā tas skanēs.

Ja visu darītu tā, kā viņš rakstījis, daudzās vietās dziedātājus nemaz nevarētu dzirdēt...

Tāpēc ieviesu savu skaņu modeli, daudz strādāju ar orķestri, un tas bija viens no svarīgākajiem uzdevumiem man kā diriģentam. Otrs uzdevums – daudz strādāju arī pie tā, lai katram izpildītājam būtu interesants raksturs un lai no katra dziedātāja dabūtu maksimāli iespējamo izteiksmi. Katram tēlam jābūt ļoti izteiksmīgam! Iestudējumam ir labs sastāvs, labi mūziķi. Jo te ir viss – humors, ironija, groteska, sarkasms. Man šķiet, ka Šostakovičs šo mūziku rakstījis ar lielu mīlestību – viņš to juta. Vienīgais, kur vēl ne tik labi viņš apguvis operas rakstību – tas ir balanss. Tas ir mazs mīnuss. Bet viņam bija tik daudz iekšēju emociju un pārdzīvojumu – lasot šo stāstu, viņš bija stāvā sajūsmā! Arī uz mani tas atstāja milzīgu iespaidu – kad to lasīju, jutos kā apburts. Tas notikums jau ir šausmīgs – tur ir mīlestība, nodevība, nāve, kaisle. Tāpēc tas viss gāja pāri robežai. Kolosāla mūzika, kolosāla opera, kas arī klausītājos atstāj lielu iespaidu," prāto maestro un raksturo galveno lomu atveidotājus.

Par režisoru Andreasu Krīgenburgu viņš saka tā: "Viņš ir ļoti mierīgs, labi sastrādājāmies. Viņš jūt, ka daudzas lietas tieši mūzika un dziedāšana parādīs un rezultātā būs izteiksmīgi. Viņš saprot, ka nevajag lieki iejaukties un kaut ko speciālu izdomāt. Rezultāts ir labs, lai gan es pats varētu diskutēt par finālu. (..) Jau sākumā režisors teica, ka gribētu šo operu uzvest tā, lai nevar saprast, kādā laikā tas notiek. Jo viss notikums un stāsts – tas var notikt jebkurā valstī jebkurā laikā. Kaislība un liela mīlestība var novest pie liela trakuma – to nevaram atbalstīt, bet varam saprast. Un tas ir ļoti svarīgi – tas arī ir galvenais uzdevums, ko gribēja arī Šostakovičs. Viņam ļoti simpātiska šķita Katerina un viņš vēlējās, lai publika, ejot mājās pēc izrādes apmeklējuma, saprastu viņas traģēdiju. Bet Sergejs gan ir viena šausmīga persona!"

1934. gadā opera gandrīz vienlaikus piedzīvoja pirmizrādi gan Pēterburgā, gan Maskavā, un pēc tam Staļins uz ilgu laiku to aizliedza. Šostakovičs pats bija izbijies no šīs situācijas.

Tagad tīmeklī lasām, ka Krievijā Staļinu daudzi atzīst par visu laiku ievērojamāko personību. Varbūt šī opera Zalcburgā iestudēta īstajā laikā, lai varētu uzstādīt sabiedrības diagnozi?

“Par to nedomāju – man tas ir pilnīgi saprotams, ka tā bija opera, kas rādīja dzīves tumšās puses, ko padomju laikā nedrīkstēja, bet māksla var atspoguļot dzīvi: to, ko nevarēja pateikt vārdiem, izteica mūzikā, un Šostakovičs bija ļoti bailīgs... Pēc tam, kad opera tika aizliegta, viņš sāka rakstīt mūziku filmai "Katerina Izmailova", itin kā lūdzot piedošanu. Jā, viņš bija bailīgs cilvēks un daudz rakstīja, ko partija gribēja dzirdēt, kur vajadzēja slavināt Staļinu. Bet tas bija tika tāpēc, ka viņš nebija disidents, kurš iet taisnu ceļu. Viņš bija uzmanīgs, robežas nepārkāpa (bet tas, ka viņš burtiski sēdēja uz koferiem un gaidīja, ka tiks izsūtīts, arī bija fakts).

Daudzi šodien saka – nu, kā tā var! Es nesteidzos nosodīt, jo nevar zināt, kā katrs no mums šādā situācijā reaģētu. Ir ļoti viegli tagad pateikt – vajadzēja darīt tā vai šitā. Bet ja tu pats būtu šādā situācijā, vēl nevar zināt, kā tu pats būtu uzvedies...

Savā mūzikā Šostakovičs tomēr gāja savu ceļu. Ļoti reti viņa mūzika bija tāda, kas varētu patikt partijas biedriem – tie drīzāk ir izņēmumi. Viņš ir īsts mūzikas filozofs, viņa mūzikā jūt to baismīgo atmosfēru, drāmu, pārdzīvojumu, kādā cilvēki dzīvoja. Šajā ziņā viņš bija ļoti principiāls.

Kaut vai viņa 12. simfonija "Ļeņins" – viņš tai nosaukumu pierakstīja dienu pirms pirmatskaņojuma, tāpat daļu nosaukumus, un tas tikai pierāda, ka Ļeņina ideju rakstīšanas procesā viņam nebija. Tas arī apliecina, cik mūzika ir abstrakta, ka nevar pierādīt, par ko tā vēsta.

Starp citu, 12. simfonija nav tas labākais Šostakoviča darbs. Man ļoti patīk viņa Pirmais trio, prelūdijas un fūgas, no simfonijām – Pirmā, Ceturtā, Piektā, Sestā, Septītā, Astotā, Devītā, Desmitā. Varbūt arī Piecpadsmitā. Katru, ko diriģēju, ļoti mīlu."

Jautāts, kura epizode pašam vistuvāk pie sirds un uz kuru brīdi klausītājiem vajadzētu saasināt uzmanību, maestro Jansons labprāt atklāj: "Tur ir viena vieta, kas mani ļoti aizkustina un ceru, ka saviļņos arī klausītājus.

Tā ir piektā aina pirms Zinovija atnākšanas, kur mūzika ir dziļi dvēseliska, mīlestības un siltuma pilna. Kā šīs skaņas aizkustina!

Tas ir brīdis, kur ilgi skan vijoles solo, un tad tās līniju pārņem čells. Orķestrācija caurspīdīga. Tas ir labākais brīdis visā operā."

Kopumā Zalcburgas festivāla laikā tiek izrādītas piecas Šostakoviča operas izrādes – 2., 5., 10., 15. un 21. augustā. Jāvēl maestro izturība! "Jā, tas ir grūts, liels darbs, bet, ja tas izdodas, ir liela laime. Tik labi jūtos, ja izdevies uzvest brīnišķīgu, dvēselisku, augstas klases mūziku," saka maestro.

Pēc operas pirmizrādes 2. augustā gavilēja publika, gavilēja solisti un "Vīnes filharmoniķi"... "Patiesi, negaidīju, ka publika TĀ uzņems šo operu, jo tā nav viena no populārajām pasaules operām. Tas nav ne Verdi, ne Pučīni, ne Mocarts, bet vērtīgs notikums gan – domāju, ka publika šoreiz atvēra savu ceļu uz šo operu, kas tiek uzvesta diezgan reti un ne jau visos operteātros. Ne jau visi spējīgi uztvert tās šausmīgi tumšo pusi – daži iet mājās, jo tā ir kā kriminālfilma. Mūzika un stāsts atstāj tik spēcīgu iespaidu, ka ne katra dvēsele to spējīga pieņemt. Tāpēc bija tāds klusums un pēc tā – ovācijas. Goda vārds, negaidīju!"

Nākamgad, kad Latvija svinēs 100. dzimšanas dienu, Marisu Jansonu sveiksim 75. jubilejā. “Nolēmu, ka centīšos, lai intervāli starp maniem braucieniem uz Rīgu nebūtu tik ilgi.

Pagājušajā rudenī biju ļoti aizkustināts... Man ļoti patīk Rīgas orķestris un vispār Rīga – tā ir tik skaista, tik omulīga, un Raimonds Pauls – mans iemīļotais mākslinieks, ģeniālais mūziķis... Beidzot piepildījās mans sapnis par kopīgu uzstāšanos.

Viņš tiešām ir īpašs ne tikai Latvijai, bet visai pasaulei. Cerēsim, ka varēšu atbraukt ātrāk, nebūs tik ilgi jāgaida. Sveiciens visiem latviešiem Latvijā!"