Latviešu mūziķi Eiropas prestižākajā festivālā Zalcburgā: Elīna Garanča mirdz dziesmu vakarā, kas ir kā briljants, noslīpēts dārgakmens, Mariss Jansons pirmoreiz Zalcburgā iestudē operu - Dmitrija Šostakoviča "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta", bet Andris Nelsons vada "Vīnes filharmoniķus", kuri pēc 62 gadu pārtraukuma spēlē Šostakoviča "Ļeņingradas simfoniju".

Runājam ar mūziķiem - Elīnu Garanču un viņas skatuves partneriem - pianistu Malkolmu Martino un austriešu basu Ginteru Groisbeku, kurš Metropoles operas "Rožu kavalieris" tiešraidē dziedāja Baronu Oksu, kā arī Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītāju, komponistu Zigmaru Liepiņu, diriģentu Jāni Liepiņu, laikraksta "Kultūras Diena" žurnālistu un mūzikas kritiķi Jegoru Jerohomoviču. Atgādinām, ka ar Marisu Jansonu plašāka intervija izskanēja jau pirms nedēļas (tā klausāma tepat arhīvā), bet ar Andri Nelsonu tiksimies pēc nedēļas - krietni garā sarunā.

Bet sākumā arī nedaudz par Bregencu - Austrijas, Vācijas un Šveices robežpilsētu, kur arī notiek mēnesi garš vasaras festivāls. Tajā šovasar plosās Karmena...

Bregenca

"Bregencas festivāls šogad norisinās no 19. jūlija līdz 20. augustam. Tā programma ir visai plaša – ar vairākām operām, simfoniskajiem un kamermūzikas koncertiem, teātra izrādēm, mākslas izstādēm, bet lielākā atrakcija ir brīvdabas skatuve virs ezera, uz kuras katru otro gadu tiek iestudēta cita opera, ko rāda divas vasaras," stāsta Gunda. "Man bijusi ļoti jauka pieredze ar "Trubadūru", "Tosku", "Aīdu", bet šoreiz pasaules populārākā opera – Bizē "Karmena". Šī bija pirmā reize, kad mazliet vīlos tieši solistos. Varbūt no trim sastāviem neiegadījās labākais? Bet Kaspera Holtena režija bija veiksmīga, un par fascinējošo dabas gleznu un scenogrāfiju, jau Zalcburgā esot, mēs jūsmojām kopā ar mūsu operas direktoru Zigmaru Liepiņu un diriģentu Jāni Liepiņu."

"Katrreiz Bregenca pārsteidz ar to, ko atkal viņi spēj jaunu uztaisīt, un tā tas bija arī šoreiz - ar visiem kaskadieru trikiem viņi panāk ko tādu, ko nevar redzēt nekur citur," stāsta Jānis Liepiņš, kurš Bregencas festvālu apmeklē jau piekto reizi, bet pats nesen Rīgā iestudējis "Karmenu". "Protams, solisti ir labi, bet nav arī A klases dziedātāju - galu galā, Bregenca nav Zalcburga, kur piedalās "Vīnes filharmoniķi". Bet brīvdabā jau tu neej, lai sagaidītu pasaules labāko sniegumu."

Zigmars Liepiņš, kurš šo "Karmenas" scenogrāfiju sauc par vienu no pasaulē labākajām, atzīst: "Pirmajā brīdī šķita - nu gan tāds lauku variants... Kad sākās kustība, varēja redzēt, cik milzīgs videografikas darbs te iegudīts - vienreizēji!"

Gunda vizualizē "Karmenas" scenogrāfiju: "Abas skatuves malas ieskauj no ezera paceltas sievietes rokas ar sarkani lakotiem, mazliet aplupušiem nagiem, un no rokām slīd ārā kāršu kava. Sākumā visas kārtis ir bezkrāsainas, bet patiesībā katra kārts ir videoekrāns, kas attiecīgajā brīdī parāda vai nu solistu tuvplānus, vai zīmīgu kārti vai vienkārši gaismas efektus."

Gandrīz visas "Karmenas" izrādes ir pilnībā pārdotas, kaut arī te ir 7 000 skatītāju vietu un izrāžu ir daudz. Lielākā daļa skatītāju - vācieši, tad arī austrieši un šveicieši, un tikai 2% pārējo ārzemnieku. Bregencas festivāla gada budžets ir 20 miljoni – 7 dod valsts, 1,3 – sponsori, pārējais – biļešu ieņēmumi, tāpēc biļetes brīvdabas gadījumā nav no lētajām (līdz 130 eiro, bet apjumtajās ložās krietni dārgāk).

Latvieši Zalcburgā...

Savukārt Zalcburgas festivāla budžets ir vairāk nekā 60 miljoni eiro. Un biļetes tur arī maksā līdz 450 eiro. "Nedēļas laikā dzirdējām trīs latviešu māksliniekus izcilos sniegumos: Mariss Jansons diriģēja Šostakoviča operu "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" (pirmizrādes ieraksts kopā ar interviju "Klasikā" jau skanēja 5. augustā), 6. un 7. augustā ar tiem pašiem "Vīnes filharmoniķiem" uzstājās Andris Nelsons, kas atskaņoja Prokofjeva un Šostakoviča mūziku, bet vidū bija Elīnas Garančas Liederabend, kurā pie klavierēm muzicēja skotu pianists Malkolms Martino," stāsta Gunda.

Elīna Garanča

"Klasikas" direktore neslēpj sajūsmu: "Secinājums pēc koncerta bija tāds, ka labāk uzstāties gandrīz nav iespējams... Milzīgs prieks par gudri izveidotu programmu – 1. daļā tikai Johanness Brāmss (14 dziesmas), 2. daļā Anrī Diparka 3 dziesmas un Sergeja Rahmaņinova 8 romances. Un tad vēl trīs piedevas ar Brāmsu, Vītolu un Rihardu Štrausu. Balss skaista, pozicionēta, katrā dziesmā atrasts stāsts, ir krāsas, nianses, ir atvēziens un vēriens, ir fantastiska sadarbība ar pianistu.

Pati Elīna ir skaistos, lakoniskos tērpos – uz Brāmsu atturīgi bēšs ar melnu, otrajā daļā – sarkanmelna zīda tērps.

Šis bija vienīgais solovakars, kas bija pilnībā pārdots, kaut arī pārējo mākslinieku vārdi ir izcili – Matiass Gerne, Sonja Jončeva… Jā, Haus fuer Mozart ir pusotrs tūkstotis vietu, zāle pilna un ovācijas grandiozas."

"Tas bija tīrs, briljants, noslīpēts dārgakmens no viena gala līdz otram. Neticami, šokējoši," teic Zigmars Liepiņš.

"Par koncertmeistaru mati ceļas stāvus - ka var būt šādā līmenī. Tas bija fenomenāli..."

Tikām Jānis Liepiņš saka tā: "Abu saspēle lieliska - gaidīju katru skaņdarbu un tā izskaņu; pianists atrod jaunas krāsas katra skaņdarba izskaņā!"

Noraksturot Elīnu pēc koncerta Gunda lūgusi arī pašu Malkolmu Martino: "Elīnai piemīt iztēle, krāsainība, dramatisms. Viņa ir brīnišķīga kolēģe, komandas spēlētāja. Elīna klausās, ko es daru, viņa visu dzird, kas ir dzejā un mūzikā, un mēs jūtamies kā tenisa mačā. Pie tam spēle katru reizi ir atšķirīga, kas man ļoti patīk."

Vaicāts, kas izveidojis programmu, pianists stāsta: "Es izveidoju. Elīna man parādīja dažas Brāmsa dziesmas, bet es tad pievienoju pārējās trīs ceturtdaļas. (..) Diparku viņa vispār nebija nekad dzirdējusi, bet to ļoti iemīlēja. Un tas viņai būtu jādzied vēl. Rahmaņinova dziesmas gan izvēlējāmies abi kopā, jo no krievu komponistiem Elīna viņu izjūt vislabāk." Vaiicāts, ko pianists domā par latviešu mūziku – Vītola solodziesmu "Aizver actiņas", viņš atklāj: "Pagaidām zinu tikai šo vienu dziesmu, bet nākošajā programmā mēs iekļausim vēl kādu komponistu, kas esot dzīvojis vienā laikā ar Māleru. Šī būs jauna programma ar Vāgnera Vēzendonkas dziesmām centrā un to mēs atskaņosim daudzviet pasaulē."

"Kas ir grūtākais, pavadot tik lielus mūziķus? "Nekādu grūtību – viens vienīgs prieks! Tā ir liela privilēģija – pavadīt šādus māksliniekus kā Elīna," atzīst Malkolms Martino.

Saviesīgā atmosfērā pie festivāla prezidentes Gunda uzrunājusi arī pašu Elīnu (ieraksts veikts ar viedtālruni). Lielākais pārsteigums - tieši Anrī Diparka trīs dziesmas.

"Diparka dziesmas man pašai bija ļoti liels atklājums - kopumā viņam to daudz nav, tikai sešpadsmit, jo pārējās viņš iznīcinājis. Brīnumaina mūzika, kas piestāv manai balsij - ar lielu amplitūdu, var izdziedāties gan emocionāli atvērtāk, gan ieturētāk, spēcīgāk vai maigāk. (..) Savos dziesmu vakaros dziesmas izvēlos, izejot no teksta - vai tas uzrunā vai nē. Tad sāku skatīties melodiju," atklāj Elīna, kuru ar Malkolmu saista cieša radoša draudzība. "Man bija savas idejas, viņam - savas, viņš arī salika secību un daudz palīdzēja - ne visas tonalitātes piestāv manai balsij, un viņš skatījās, pārtransponēja, lai no krāsas un atmosfēras labāk piestāvētu.

Viņš dievina dziedātājus, mīl tos un nēsā uz rokām.

Viņš ir tāds orķestrālais pianists - ļoti meklē, lai no instrumenta izvilinātu visas iespējamās krāsas. Visas dziesmas viņš redz bildēs, un mēs vienmēr apmaināmies emocijām, kādas redzam tajās. Kaut samēģinām, viņš rosina arī improvizāciju, kas piešķir brīvības sajūtu. Lai gan Malkolms, protams, mācījies kā pianists, savu piepildījumu un aicinājumu viņš radis tieši kā dziedātāju koncertmeistars."

Elīna arī stāsta, ka vēlas pasauli iepazīstināt ar četriem latviešu klasiķiem - Jāni Mediņu, Alfrēdu Kalniņu, Jāzepu Vītolu un Emīlu Dārziņu. "Tas ir nākotnes projekts. Viņu solodziesmas ir pasaules komponistiem līdzvērtīgas, un tās varētu izmantot kādai solokoncerta daļai. Pēc vasaras kādu daļu Malkolms jau saņems."

Ļoti jauki koncerta klausītāju vidū bija redzēt Elīnas kolēģi Ginteru Groisbeku - austriešu basu, kas Metropoles operas "Rožu kavaliera" tiešraidē dziedāja Baronu Oksu. Nupat Minhenē viņš kopā ar Kristīni Opolais piedalījās arī operas "Nāra" izrādēs un šobrīd Baireitā jau dzied Vāgneru. Vaicāts, kā dziedātājs vērtē Elīnu, Ginters atzīst: "Šādos vakaros man vissvarīgākais, lai dziedātājs paliek atklāts un īsts.

Elīnā tas mani fascinē visvairāk - lai gan viņa ir klasikas popzvaigzne, viena no nedaudzajām ikonām, viņa nav lēta, plakātiska.

Tas ir tas iespaidīgākais, protams, līdzās vokālajiem sasniegumiem, kas mūziku, man kā klausītājam dara patiesu – šī godīgā interpretācija. Tad esmu priecīgs, lepns un laimīgs, ja dzirdu un redzu ko līdzīgu, kā vakar paveica Elīna. Viņa vienmēr ir tāda, bet vakar biju īpaši iepriecināts. (..) Esmu liels Elīnas fans, vienmēr saku, ka viņa var dziedāt visu."

Jegors Jerohomovičs klausījies visu trīs izcilo latviešu koncertus Zalcburgā. "Zalcburga ir tiešām prestižākais un lielākais klasiskās mūzikas festivāls, un, ja mums dažu dienu laikā ir iespēja dzirdēt mūsu spilgtākos māksliniekus ļoti interesantās programmās - tas ir unikāli! Sēdēju un klausījos Elīnas koncertu un domāju, cik ļoti gribētos viņu dzirdēt šajā repertuārā arī Latvijā."

Mariss Jansons

Par Marisa Jansona diriģēto Šostakoviča operu "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" Jegors saka tā: "Bija interesants vakars, jo viena lieta bija Marisa Jansona ģeniālā interpretācija - visi labi zina, ka viņš, visticamāk, ir izcilākais Šostakoviča mūzikas interprets -, un klausīties viņa un "Vīnes filharmoniķu" piedāvāto operas interpretāciju, un redzēt to, kas notiek uz skatuves. Tās bija divas atšķirīgas lietas.

Iestudējumā ir brīži, kuri šķita komiski, gribējās smieties. Kāpēc viens profesionāls teātra režisors, intelektuāls mākslinieks, piepilda operu ar tādām banalitātēm, klišejām, ka jau balansē uz bezgaumības robežas...

Toties Nina Stemme bija ļoti spilgta titullomā. Muzikālais lasījums ir spēcīgāks par to, kas notiek uz skatuves."

Arī pašu Marisu Jansonu, kurš kopumā režisora Andreasa Krīgenburga darbu vērtē pozitīvi, ne viss pārliecināja. Par iestudējumu domas tiešām dalās.

"Bija vietas, kas ļoti patika, un bija vietas, kas kaitināja," - tā Jānis Liepiņš, kuru sajūsminājis, kā Mariss Jansons šeit spējis atrast arī groteskos elementus.

Andris Nelsons

"Vīnes filharmoniķu" un Andra Nelsona koncerts bijis efektīgs. "Interesantākais, ka tikšanās ar Andri Nelsonu šajā programmā bija īpaša ne tikai tāpēc, ka prokofjeva Otrajā klavierkoncertā solists bija supertalantīgais krievu pianists Daniils Trifonofs – mūziķis līdz kaulam, filozofs, nerrs, nekautrējoties izdzīvo katru takti, ir sajūta, ka viņš spēlē sev un neviena nav apkārt, pat pārāk nekomunicē ar orķestri un diriģentu, toties saprotas ar muguras smadzenēm. Izcils mākslinieks, kuru jābrauc klausīties jebkādā repertuārā. Un otrajā daļā – Šostakoviča "Ļeņingradas simfonija". Pirmo un vienīgo reizi 1945.gadā to ar Vīnes filharmoniķiem ir spēlējis diriģents Jozefs Krips. Jauna pieredze, mūziķi kā apburti sekoja Andra rokai gan 1.daļas karagājienā, gan smalkajās lirikas epizodēs. Visgrūtāk ir ar fināla daļu, kur ilgu laiku nekas nenotiek – kā sastindzis kara lauks, no kura jāizceļ dzīvība un jāaizved līdz kulminējošai apoteozei. Izdevās," vērtē Gunda.

Jegors: "Izcils simfoniskās mūzikas koncerts, svētdienas rīta pārdzīvojums visai dienai - vienlaikus smalks un monumentāls lasījums. Bija interesanti klausīties, kā Andris veido simfonijas formu un piepilda to ar saturu."

Ar Andri mēs tiksimies pēc nedēļas jau krietni garā sarunā gan par šo interpretāciju, gan citiem jaunumiem, kas saistās ar Bostonu un Latviju.

Vēl par Zalcburgas festivālu

Gunda uzsver: "Par šīgada Zalcburgas festivālu runājot, noteikti nedrīkst apiet Mocarta pēdējās operas "Tita žēlsirdība" iestudējumu Pītera Sellarsa smalkajā un lakoniskajā režijā un solistu, Permas orķestra un kora atskaņojumā, ko vadīja jaunais diriģents šņorzābakos ar sarkanām saitēm un uz muguras sapogātā kreklā – Teodors Kirencis. Manas sliktās aizdomas par viņu neattaisnojās un es biju ļoti priecīga par emocionālu un tehniski varošu iestudējuma vadītāju, kam neapšaubāmi ir savs skatījums uz Mocartu. Pie tam bēgļu tēma un ticību sadursme te rādīta tik neuzbāzīgā, bet iedarbīgā veidā, ka aktualitāte nav traucējoša, tā rada līdzjūtību un vēlmi saprast pasaules šībrīža kārtību.

Jā, varam redzēt, ka festivālā dominē liels krievu mūzikas un krievu jeb plašāk – Austrumeiropas mākslinieku īpatsvars, kā arī pavērsts žests austrumu virzienā.

Kā citādi lai nosauc irāņu režisores Širinas Nešatas operas debiju uzreiz Zalcburgā, kas raisīja neviennozīmīgu vērtējumu, festivāla ziedojumu Sīrijas karā cietušo bērnu muzikālajai izglītībai un citas aktivitātes, bet tas nekādi nemaina festivāla kopējo māksliniecisko uzstādījumu, kas ir ļoti augsts."

Tik liela mēroga un kvalitātes festivālu arī pasaulē nav daudz. "Lai tos noorganizētu, ir vajadzīgs sistemātisks gada darbs, erudīti cilvēki un finanses. Starp citu, Zalcburgas festivāla direktore Helga Rabla-Stadlere šo darbu dara jau 22 gadus, bet pārdošanas direktors pirmo gadu ir 36 gadus vecs puisis, kurš intervijās lūdz nepieminēt viņa jaunību, jo jaunībai gados ar jaunību garā neesot nekāda sakara. Un tur viņam jāpiekrīt."

Epiloga vietā

Vai mums ir, ko mācīties no austriešiem? Noteikti ir. Kam jānotiek, lai arī Latvijā varētu sagaidīt ko līdzīgu vismaz emocionālajā ziņā?

Zigmars Liepiņš: "Ja skatāmies no nodokļu politikas, kādu piekopj valsts, pašlaik viss iet uz to, ka būs sliktāk. Jāsaprot, ka deviņdesmit procenti no valsts sponsorējuma aiziet sportam... Un, ja salīdzinām sponsoru atdevi - tie ir lielākoties vieni un tie paši, un vairāk tas ir mecenātisms no viņu puses. Jāpaļaujas uz cilvēkiem, kuri jūt nepieciešamību pēc kultūras un kas gatavi par to maksāt."

Jānis Liepiņš: "Viena lieta - finansiālā puse. Bet otra - Zalcburgas festivālam ir gara vēsture, savas tradīcijas kultūrai kā tādai  - cilvēki neiedrošinās atnākt nesapucējušies! Kā Alvis Hermanis teica - kad viss bruks, Austrija un Zalcburga būs pēdējās vietas, kas paliks..."