"Klasika" jau vēstījusi, ka šobrīd mūsu kolēģis Dāvis Eņģelis žurnālistu apmaiņas programmas ietvaros atrodas Vācijā un čakli darbojas Ķelnes radio... Lūk, viņa reportāža speciāli "Klasikai"!

---

Otro nedēļas nogali Vācijā izmantoju, lai apmeklētu Bonnu. Ar vilcienu no Ķelnes tas ir nepilnas stundas brauciens. Vispirms dodos uz vietējo mūzikas skolu Metronom, kuru vada divi latvieši — Liene Sējāne un Kristaps Grasis. Viņu pārziņā ir 3 skolas, to sastāvā ap 40 skolotāju un 450 audzēkņu. Stundu runājam par mūzikas izglītības sistēmu Vācijā, salīdzinām ar Latvijas mūzikas skolām. Intervija būs dzirdama Latvijas radio 3 “Klasika”. Sarunas saturu varētu rezumēt šādi: Vācijā muzikālo izglītību var iegūt trīs veidos: privātajās, pašvaldību skolās un pamatizglītības ietvaros. Aptuveni 90 % vācu mūzikas skolu ir privātas. Liene un Kaspars strādā vairākās skolās, aptverot visus to veidus.

Mūzikas skolas audzēkņi pārsvarā ir no vietējā apvidus vai pilsētas rajona. Citā rajonā ir citas mūzikas skolas, kas viena ar otru konkurē. Mūzikas skolas mēdz specializēties, piemēram, koncentrējoties uz populāro mūziku vai dziedāšanu.

Vācijā, sevišķi privātajās skolās, populāra ir grupu izglītība, t.i., audzēkņi apgūst instrumenta spēli grupā, pasniedzējs vienlaicīgi strādā ar vairākiem audzēkņiem. Tas ir finansiāli izdevīgāk nekā individuālas nodarbības, bet Liene un Kaspars šo metodi nelieto.

Atšķirībā no Latvijas mūzikas skolām, Vācijā audzēkņi mācās tikai instrumenta spēli. Solfedžo, mūzikas teorija un mūzikas literatūra kļūst aktuālas, ja apdāvinātākie audzēkņi vēlas turpināt muzikālo izglītību konservatorijas vai augstskolas līmenī. Tad pedagogs palīdz audzēknim sagatavoties iestājeksāmeniem.

Liene savulaik sāka studēt flautasspēli Vācijā uzreiz pēc vidusskolas beigšanas Rīgā un pirmajā solfedžo nodarbībā viņai teica: nāciet pēc trim gadiem uz eksāmenu.

Starp viņas kursabiedriem bija studenti, kuriem bija tikai aptuvenas vai ļoti vājas teorētiskās zināšanas, turpretī Latvijas izglītības sistēmā mūzikas teoriju apgūst kopš 1. klases līdz pat vidusskolas absolvēšanai.

Populārākie instrumenti Vācijas mūzikas skolās ir ģitāra un klavieres, tad flauta un vijole. Kristaps un Liene saka — var droši taisīt mūzikas skolu tikai ar klavieru un ģitāras klasēm, un tādas arī esot.

Daži vecāki vēlas, lai bērni apgūtu konservatīvāku muzikālo izglītību, ar to saprotot tehnikas apguvi ar gammām un etīdēm. Tas vairāk esot raksturīgs vecākiem, kas nāk no Vācijas austrumu reģioniem.

Līdzās darbam mūzikas skolās Liene trīsreiz mēnesī strādā latviešu bērnudārzā “Kamolītis”. Tajā šobrīd mācās 30 bērni no vietējām latviešu vai jauktām ģimenēm.

Latviešu valodas zināšanas bērniem ir ļoti atšķirīgos līmeņos — daži brīvi runā bez akcenta, daži neprot iepazīties. Liene mēģina viņiem palīdzēt apgūt valodu caur mūziku, rotaļām. Kristaps ir Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdis.

Pēc sarunas ar Lieni un Kristapu apmeklēju Bēthovena māju. Tās ieeja atrodas nelielā iekšpagalmā, kas, ļoti iespējams, ir visromantiskākais Bonnas stūrītis. Senatnīgās, skaļi čīkstošās dēļu grīdas atgādina Mencendorfa namu Rīgā, savukārt vecās, viļņainās logu rūtis, caur kurām skatoties, āriene izskatās pēc akvareļgleznām, atsauc atmiņā Heidelbergas universitātes Muzikoloģijas institūtu.

Augšējā stāvā aiz norobežotas durvju ailes ir neliela istaba, kurā piedzimis Bēthovens. Vien baltas sienas un Bēthovena biste.

Ekspozīcijās apskatāmi Bēthovena dzirdes aparāti, lielākie izskatās pēc nelieliem kastroļiem.

Rodas neliels priekšstats, kā Bonna izskatījās Bēthovena laikā. Pie sienas piekārts Bēthovena portrets, bilde, kurā Bēthovens pastaigājas pa parku. Zem stikla novietots neliels ceļa spieķis, Bēthovena alts, Sestās simfonijas manuskripts un neskaitāmas citas lietas. Kādā tipiski romantiskā zīmējumā Bēthovens attēlots, sēžam strauta malā krūmāju ieskauts un rakstot Sesto simfoniju. Vairākos stāvos aplūkojamas Bēthovena laika klavieres. Pedāļu skaits no diviem līdz pieciem, mainīgs ir arī taustiņu diapazons. Muzeja apskati var sākt vai noslēgt ar mūzikas klausīšanos telpā, kur ap sienām izlikti izcilāko Bēthovena mūzikas interpretu portreti. Nopietni iedziļināties gan nesanāks, jo katra kāju kustība piešķir mūzikai čīkstošu dēļu pieskaņas.

Interesanti, ka bez Bēthovena mājas apskatīšanas var izstaigāt Bonnu un tā arī nenojaust, ka tā ir Bēthovena pilsēta. Labi, ir piemineklis vienā no vecpilsētas laukumiem. Bet ne miņas no Bēthovena kafejnīcām, šokolodādes konfektēm, šņabja brendiem vai maizītēm.

Tipiskā Bonnas suvenīru veikaliņā līdzās lērumam mazu koka figūriņu, kas izkārtotas Bībeles sižetos, varbūt atradīsies daži suvenīri ar Bēthovenu. Ja gribas iepirkties Bēthovena stilā, jāiet uz Bēthovena mājas veikaliņu.

Grūti pateikt, vai bonnieši Bēthovenu pārlieku sargā vai arī aiztaupa viņam popkultūras indi. Vienā plakātā redzams, ka vienubrīd pilsēta bijusi pilna ar Bēthovena skulptūrām, katra atšķirīgi apgleznota. Viena no tām joprojām stāvēja pie kādas kafjenīcas ieejas, kas zina, varbūt man neizdevās ieraudzīt citas. 2020. būs Bēthovena gads. To sludinu katram pretimnācējam ar šallei piespraustu nozīmīti. Skaidrs, ka pēc trim gadiem atkal jādodas uz Bonnu.