18. jūnijā Birmingemā Andris Nelsons diriģēja savu pēdējo koncertu kā Birmingemas simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Komponistam klātesot, izskanēja Ērika Ešenvalda opusa "Ezeri atmostas rītausmā" Lielbritānijas pirmatskaņojums, bet Gustava Mālera Trešo simfoniju atskaņojot, skumjas par atvadām neslēpa ne Andris Nelsons, ne orķestra mūziķi, kuri atzīst: kopā ar Andri pavadīts patiešām brīnišķīgs laiks.

Andris Nelsons atzīst, ka šie ir bijuši septiņi brīnišķīgi gadi: "Katrs mēģinājums un katrs koncerts apliecināja, ka vienmēr esam bijusi laba komanda, kurā cits citu atbalsta mīl un piedod. Šīs kvalitātes sastopamas diezgan reti, tāpēc šis ir unikāls orķestris, kas vienmēr ir mīlējis savus diriģentus – Saimons Retls Birmingemas simfonisko orķestri vadīja 18 gadus, Sakari Oramo – desmit, un visi bija skumji, kad viņš devās prom. eEs diemžēl šeit biju tikai septiņus gadus, bet man būs vissiltākās atmiņas, jo man šis ir bijis ļoti svarīgs muzikālais ceļojums. Šai laikā esmu arī apprecējies, mums ir meitiņa, tā ka Birmingemas laiks man personīgi ir bijis ļoti laimīgs, un, mūziku atskaņojot, tas viss, protams, ir jūtams".

Orķestra vijolnieces Ketrīna Olidža un Braionija Morisone atvadu koncertu atcerēsies kā ļoti emocionālu vakaru, jo laiks kopā ar Andri bijis ļoti īpašs. Pirms koncerta viņas stāstīja: "Protams, mūziķiem šī ir ļoti skumja diena, turklāt Mālera Trešā simfonija, ko atskaņosim, mūs rosina emocijām. Tomēr vēl šovakar Andris būs mūsu priekšā kā galvenais diriģents, viņš ir fantastisks un mēs noteikti izbaudīsim ik mirkli vēl kopā. Domāju, ka koncerts, kā vienmēr, būs brīnišķīgs un iedvesmojošs. Andris orķestri iedvesmo un ļauj tam spēlēt un komunicēt ar publiku. Droši vien būs gan asaras, gan smaidi, gan zosāda un aizrautība – tā ir vienmēr, jo Andris ir viens no vislabākajiem pasaulē". "Kopš pirmās reizes, kad spēlējām Andra vadībā, bija skaidrs, ka viņš viņš ir ļoti dabisks, spontāns, radošs. Šajā ziņā viņš īpaši nav mainījies, tas dārgakmens viņā joprojām ir, tikai klāt vēl nākusi lielāka pārliecība. Viņš ir tik spontāns, mēs bieži nezinām, kas būs tālāk, bet viņam izdodas panākt, ka mēs viņam sekojam. Manuprāt, viņš ir pārspējis mūsu cerības".

Andra Nelsona paveikto Birmingemā vērtē BBC Music Magazine redaktors Olivers Kondijs: "Viņš ir atstājis lielu ietekmi ne tikai uz Birmingemu, bet uz visu Lielbritāniju. Pirms septiņiem gadiem, kad Andris sāka strādāt Birmingemā, viņš vēl nebija plaši pazīstams, bet tagad viņš ir augstas raudzes diriģents, kura vārdu locījuši pat "Berlīnes filharmoniķi". Attīstība bijusi abpusēja: Birmingemas simfoniskais orķestris ir daudz sasniedzis kopā ar Andri Nelsonu, savukārt Andris daudz ieguvis strādājot ar šo orķestri. Man patīk kā Andris diriģē: tas ir vizuāli, interesanti un aizraujoši, jau caur viņa kustībām vien var saklausīt mūziku. Un viens no iemesliem, kāpēc viņa šeit pietrūks, ir tā īpašā komunikācija, kāda Andrim ir ar orķestri. Klausītājiem patīk vērot diriģentus, kas uz podesta kustās un dejo. Manuprāt Andris ir viens no retajiem īpašajiem diriģentiem".

Orķestra direktors Stīvens Medoks Stīvens Medoks atceras sadarbības pirmsākumus:  "Vēl pirms paziņojuma, ka Andris kļūs par orķestra māksliniecisko vadītāju, mēs ar viņu sēdējām Rīgas lidostā un es uz papīra lapas rakstīju skaidrojumus, kā tieši Birmingemas simfoniskais orķestris darbojas, stāstīju par dažādajām komitejām un struktūrām. Andris visu ātri aptvēra, bet es turpināju atkārtot, ka šis orķestris ir kā liela ģimene. Un šīs ģimenes locekļi ir arī klausītāji, kas jūtas kā daļa no orķestra. Manuprāt, Andris to saprata, un viņa sniegtajās intervijās tas vienmēr bijis jūtams. Arī šajos divos noslēguma koncertos, kur uz skatuves ir orķestris, koris, jauniešu koris un bērnu koris, bet zālē divos vakaros kopskaitā pulcējas četri tūkstoši klausītāju, mums tiešām ir sajūta, ka visa orķestra ģimene ir sanākusi kopā, lai atsveicinātos no Andra".

Ēriks Ešenvalds par sava skaņdarba „Ezeri atmostas rītausmā” atskaņojumu Birmingemā stāsta: "Ja būtu Latvijas koris! Jo tās krāsas, tas vokāls, kāda ir Baltijas skaņa, tad būtu 100% tajā dziedājumā panākami. Šim Anglijas korim nav iekšā tik daudz vokālās dukas, kāda ir mums Latvijā. Bet to var saprast, jo viņi nav profesionāls koris, viņiem ir kādi seši koncerti sezonā. Es gribēju mēģinājumos ielikt visu sirdi un dvēseli un komentēt, bet sapratu, ka viņi nevar izdarīt tā, kā es to gribētu. Bet orķestris! Man grūti atrast vārdus, lai izstāstītu to mūzikas ceļojumu, to visumu, ko piedzīvojām! Cik svarīgi, ka tieši caur diriģentu tiek izstāstīts muzikālais stāsts. Lieliski bija klausīties, aizvērt acis vai skatīties, kā Andris Nelsons katru frāzējumu vada ar pirkstu galiem, pleciem, palēcieniem, un kā orķestris viņam seko! Tas tiešām bija notikums".

Andris Nelsons pēc koncerta atzinās :"Man šis ir tiešām skumjš brīdis. Un šovakar Mālera simfonijas pēdējā daļā es tiešām raudāju. Tas nemaz tik bieži negadās. Kā jau saka – ja uz aktieris uz skatuves raud, tad skatītāji zālē smejas, jo tas izskatās komiski. Bet šovakar – jūs varat smieties – es tiešām raudāju. Man šī nodaļa, kas ilgusi septiņus brīnišķīgus gadus, ir noslēgusies, taču orķestrim priekšā lieliska nākotne. Un, kā jūs zināt, šis orķestris, vienmēr ir izvēlējies brīnišķīgus diriģentus".