Šo cikla pārraidi veltām komponista Viļņa Šmīdberga oratorijai "Ugunsskrējiens" ar Jāņa Petera un latviešu tautas vārdiem, kas rakstīta jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim. 

Gan pati partitūra, gan arī "Klasikas" rīcībā esošais ieraksts datēts ar 1988. gadu - tātad aizritējuši gandrīz trīs gadu desmiti un, kā dzirdēsiet, pabalējušas arī dažas paša autora atmiņas. Taču mūžīga ir pati tēma - upuru piemiņai, kā vēstī šīs partitūras veltījums.

Pirms uzrunājam raidījuma īpašo viešņu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kompozīcijas katedras vadītāju, profesori, komponisti Selgu Menci un pašu autoru, vispirms maza atsauce uz skaņdarba tekstuālo mugurkaulu un virsrakstu. Lūk, ko tālajā 1971. gadā rakstījis Gunars Irbe trimdas latviešu literārā izdevuma "Jaunā gaita" 86. numurā, pievēršoties Jāņa Petera dzejoļu krājumam "Asinszāle": "Petera dzeju raksturo ārkārtīgi kāpināta intensitāte, kas ir pilnīgi neatkarīga no "tematiem" un "motīviem", bet kuŗas pamatā - māka lietot savu valodu, atmazgājot to no gružiem, tuvinot vārdu vārdam, esot nesaudzīgam pret teikumu un gramatisko formu mānīgo dabu. Tāda dzeja nebeidzas ar uzrakstīto vai pasacīto vārdu, bet ir kā zem vairāku atmosfairu spiediena tapis kodols, kas spēj, enerģijai atbrīvojoties, aizraut līdz tos, kam dzeja domāta - emocionāli, aistētiski. (..) Petera dzejā ievērojamu vietu ieņem uguns motīva risinājumi. Šis motīvs ieskanas ar neparastu intensitāti jau krājuma otrā dzejolī "Ugunsskrējiens":

Ugunsskrējiens tevi mūžam mocīs, iezemieti, -
latvju zeme - ugunszeme,
aizpērnā un pērnā, -
kal šo domu, dzen šo domu
un šo domu ietriec
tā kā naglu nokaitētu
savējā un bērna bērnā...

---

Selga Mence: "Detaļas ar acīm apskatīt bija bauda.

Ar baudu un patiku visu klausījos un arī skatījos notīs. Vilnis man vienmēr un visos darbos asociējas ar instrumentācijas un simfoniskā orķesatra meistaru, viņam vienmēr katra nots un tembrs ir savā vietā un kopaina ir perfekta.

Profesionālā ziņā ar lielu cieņu pret viņu izturos un apbrīnoju, cik skaisti Vilnis to spēj.

Orķestra krāsas arī šajā oratorijā ir visdažādākās – gan liriskās stīgu vietas, gan perfekti sitaminstrumentu vai metālpūšamo creshendo. Vispatīkamākais – ka atrasts ļoti labs līdzsvars starp orķestri un kori, kas šādos darbos nav nemaz tik vienkārši. Viss ir ļoti samērīgi – koris dzirdams un orķestris – krāšņs. (..) Gan tajos laikos, gan šodien izmantotais teksts var saistīties ar jebkuras tautas traģiskajām lappusēm.

Parasti sakām – cik žēl, ka neskan tas vai tas, arī “Izrakumu” kontekstā. Bet tur ir tā bēda – esam tik maza valsts, bet tik bagāti ar daudziem labiem darbiem un labiem komponistiem, ka tie daži orķestri, kuriem jāspēlē tik daudz kas, vienkārši fiziski nespēj to apzināt, bet mēs – noklausīties šo bagāto mantojumu.

Šajā gadījumā bagātība ir kā liela nasta – gribētu izmantot, likt lietā, bet ne vienmēr sanāk."

Vilnis Šmīdbergs: "Mazliet man abi atskaņojumi kopā jūk: toreiz oratorija tika atskaņota divkārt - ar Latvijas Radio kori un ar Valsts akadēmisko kori “Latviija”.

Jāņa Petera dzejolis jau sen man gulēja prātā. Pirmsākumu gan neatceros – iespējams, oratorija bija Kultūras ministrijas pasūtījums. Darbu rakstīju ilgāku laiku – divus gadus. Lielais radošais realizācijas process notika vairākos radošajos namos, kas bija lielākā un pozitīvākā padomjlaika iezīme.

Biju Ulanovā, Druskininkos un citviet, bet aizsāku rakstīt Repinā, 50 kilometru aiz Pēterburgas. Trāpījās tur būt kopā ar Marģeri Zariņu – tolaik viņu vēl tuvu nepazinu, bet mēneša laikā tikāmiies katru dienu. Viņš gribēja, lai parādu uzmetumu – klavierizvilkumā nekad neesmu rakstījis, bet gan uzreiz partitūrā. Viņš, to uzskatot, ieteica, lai izmantoju latviešu tautas dziesmas – jaudīgās kara dziesmas. Gāju uz Folkloras krātuvi, ilgi sēdēju un pētīju – kara dziesmas nudien mums ir šaušalīgas...

Oratorijas rakstīšana nejauši sakrita ar mūsu zīmīgajiem sabiedriskajiem notikumiem. Dzejolī “Ugunsskrējiens” Peters stāsta par konkrētu vietu un notikumu – kā Latgalē vācieši izdedzināja Ančupānu ciemu, bet ļaudis nogalēja...

Rakstot oratoriju, aizgāju pie Petera, kurš toreiz bija Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Lūdzu, vai nevarētu neaktualizēt konkrētu darbības vietu – jo tādā gadījumā dzejolis iegūtu citādu nozīmi, traģēdija tiktu vispārināta.

Peters deva atļauju rīkoties brīvi. Tas bija kā bumbas sprādziens... Teksts ieguva pilnīgi citu nozīmi, plus vēl tautas dziesmas.

Vērtēšanas gaitā Selga tolaik bija galvenā atbildīgā par mūziku, tur bija viss kārtībā. Bet otrā sektorā, kas bija atbildīgs par tekstiem, komisija tik viegli cauri nelaida. Kaut attieksme toreiz jau bija liberālāka, vienalga lika pārtaisīt un drusu mīkstināt.”

1988. gada jaundarbu – Viļņa Šmīdberga oratoriju "Ugunsskrējiens" korim un simfoniskajam orķestrim ar Jāņa Petera un latviešu tautas vārdiem – klausāmies Latvijas Radio kora, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Imanta Rešņa ieskaņojumā.