Latviešu mūzikas zelfa fonda izrakumos šoreiz dodas Signe Dzenīte, un vēlāk - arī altists Pēteris Trasuns. Visupirms gandrīz pusstundas garumā citātos un sarunās piedāvājam iepazīt Maijas Einfeldes Sonāti-meditāciju altam un klavierēm, un noslēgumā šo sonāti arī kopīgi noklausīties. Pirms norit saruna ar Pēteri Trasunu, daži svarīgi fakti un atziņas.

Maija Einfelde latviešu mūzikā arvien bijusi savrupa ceļa gājēja, neiekļāvīga jelkādā plašākā strāvojumā vai domubiedru kopā, taču tas nenozīmē, ka komponistes jaunradē nebūtu saskares ar laikmeta tendencēm. Einfelde bijusi lieciniece daudziem procesiem latviešu mūzikā – jaunu stila virzienu dzimšanai, uzplaukumam un norietam, izmaniņām dažādu žanru traktējumā. Un ttomēr – laimetam tipiskās tendences Maija Einfelde arvien pavērusi kādā mazāk ierastā rakursā. Tas attiecas tiklabu uz agrīnās jaunrades dominanti kamermūziku, kā arī uz ērģeļdarbiem, simfonisko un jo īpaši kora mūziku.

Bet mēs paliekam pie kamermūzikas. Šķirot Baibas Jaunslavietes grāmatu "Maija Einfelde dzīvē un mūzikā", atrodam zīmīgu novērojumu – proti, 80. gadu pirmajā pusē Maijas Einfeldes mūzikā ienāk jauns žanrs: sonātes stīginstrumentiem un klavierēm. No četrām šajā laikā tapušajām sonātēm trīs ir iezīmīgas ar sēru motīviem. Pirmā sonāte vijolei un klavierēm (1980) veltīta komponistes kādreizējā skolotāja Jāņa Līcīša piemiņai. 1982. gadā top sonāte čellam un klavierēm domažorā un tā veltīta Igoram Stravinskim, ar kura daiļradi Einfelde 80. gadu sākumā bija aizrāvusies. Savukārt 1983. gadā rakstīta Sonāte meditācija altam un klavierēm – kas, neraugoties uz kādreizējām nesaskaņām, ar pietāti veltīta Jāņa Ivanova piemiņai...

Veltījums ir arī tieši saklausāms un ieraugāms notīs – proti, Maijas Einfeldes Alta sonātes pirmās daļas nosaukums ir Andante replicato un tajā ir tiešs izvērsts citāts, ko komponiste aizguvusi no sava skolotāja klavierdarba ar tādu pašu nosaukumu Andante replicato. Ivanovs šo skaņdarbu rakstīja 1963. gadā, turklāt 12 toņu skaņkārtā, un Maija Einfelde šobrīd saka, ka Ivanovs visdrīzāk būtu apvainojies, ka viņa Ivanova skaņdarbu norakstījusi un pielikusi vēl klāt alta balsi.

Interesanti, ka Ivanova skaņdarbam Andante replicato ir apakšvirsraksts, un tas ir Meditatio,  kas rosina vilkt vēl zīmīgākas paralēles ar Maijas Einfeldes opusu.

Vēl būtisks fakts, ka Einfeldes sonātei ir divas redakcijas. Pirmajā redakcijā komponiste izmantoja Dmitrija Šostakoviča kriptogrammu jeb autogrāfu – D S C H, notis re - mibemol - do - si, otrajā redakcijā tās aizvietoja ar savu autogrāfu: E F D E (mi - fa - re - mi).

Sonāti-meditāciju 1984. gadā pirmatskaņoja Andrejs Senakols un Veneta Miķelsone, turklāt mākslinieki to spēlējuši ne tikai Konservatorijas zālē un ierakstījuši Latvijas Radio, bet arī Maskavas Komponistu savienībā, kur, kā raksta Baiba Jaunslaviete, šis atskaņojums ieinteresējis tolaik ievērojamo altistu Fjodoru Družiņinu, viņš arī palūdzis sonātes notis un vēlāk tās devis iestudēt saviem studentiem...

Sonāti ir arī atskaņojušas Ilze un Dace Kļavas, arī altiste Ineta Abakuka un pianiste Ināra Pikša, lietuviešu altists Donats Katkus, bet no deviņdesmitajiem gadiem līdz pat šodienai par aizrautīgu šīs sonātes interpreti ir kļuvusi arī Andra Dārziņa, viņa to spēlējusi sadarbībā ar dažādiem pianistiem. Andras Dārziņas sadarbība ar Maiju Einfeldi un viņas skaņdarbiem būtu brīnišķīgs stāsts citai reizei, bet šoreiz uzmanību veltām pašiem šīs sonātes pirmatskaņotājiem, ar kuriem arī maijai Einfeldei izveidojās brīnišķīga sadarbība un draudzība.

Šī ieraksta eksperts - altists Pēteris Trasuns. Viņš atklāj savus iespaidus par Maijas Einfeldes Sonāti- meditāciju altam un klavierēm.

Klausītāju vērtējumam Sonāti-meditāciju nododam 1984. gada ierakstā - muzicē altists Andrejs Senakols un Veneta Miķelsone.