Šīs reizes fokusā Jura Karlsona Otrais koncerts klavierēm un simfoniskajam orķestrim pianista Teofila Biķa, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Paula Megi 1990. gada ierakstā.

Juris Karlsons koncertu raksta 1983. gadā un tajā pašā gadā tas tiek arī pirmatskaņots – toreiz pie klavierēm Arnis Zandmanis, pie LNSO diriģenta pults Vasilijs Sinaiskis. Pirmatskaņojums izskan Komponistu savienības plēnuma ietvaros, kur vienā koncertā bijuši pieci pirmatskaņojumi. Kā raksta Ludvigs Kārkliņš grāmatā "Simfoniskā mūzika Latvijā”, Karlsona divdaļu koncerta iecere nenoliedzami ieintriģējusi klausītājus, un "šī skaņdarba intonatīvā eksplozija un abu daļu reljefās kulminācijas liecināja par autora māksliniecisko temperamentu un spēju veidot vērienīgas koncepcijas".

Starp citu, Pirmo koncertu klavierēm un kamerorķestrim Juris Karlsons rakstīja 1974. gadā, pēc deviņiem gadiem top otrais, 2002. gadā trešais - Koncerts-simfonija divām klavierēm un orķestrim, 2009. gadā vēl viens - Fantāzija klavierēm un orķestrim. Un tad 2012. gadā Juris Karlsons intervijā Andrim Vecumniekam atzīst: "Nu, cik tad var tos Klavierkoncertus rakstīt – priekš četriem jau ir grūti ko jaunu izdomāt!”

Tomēr nē. Juris Karlsons izdomā vēl. 2016. gadā top Koncerts čellam, klavierēm un sitaminstrumentiem un orķestrim... Un klavieres vienmēr klātesošas.

Bet par Otro koncertu klavierēm un simfoniskajam orķestrim sarunājamies ar pianistu Vestardu Šimku, kurš reiz mācījies pie pianista Teofila Biķa. Viņš atceras, ar kādu lepnumu skolotājs stāstījis par šī koncerta atskaņojumu. Turklāt notīs komponists nav pierakstījis aplikatūru jeb pirkstus – īpaši neaptverami tas šķiet, klausoties koncerta II daļu, kur Juris Karlsons pianistam uzticējis īstu gammu sacensību...

Izrādās, šajā partitīrā ir ne tikai vienreizēja instrumentācija orķestrim - skaņdarba noslēgumā orķestris dzied pavisam burtiski (!). To var uzzināt, lasot Andra Vecumnieka disertāciju, kur viņš šo opusu apraksta šādi: "Maksimāli galēji kontrasti rada pat pārlieku teatralitāti skaņdarba beigās – drāma noslēdzas ar orķestra dziedājumu  (zemsvītrā komentārs: Orķestra mūziķi tiešām dzied).”

Turklāt drāmu Juris Karlsons noslēdz ar klavieru vāka aizciršanu, kas līdzinās, kā Andris Vecunieks raksta, "ugunsdrošā dzelzs priekškara (nevis skatuves priekškara!) nokrišanai, kā filmas pārrāvums un vēstījuma pārtraukums”.

Paša komponista teiktais šajā kontekstā: "Aizcirst vāku – viss, vairāk nekā nav! Хватит! [Pietiek!]”