Ideja par Jēkaba Graubiņa (1886–1961) poēmas "Atraitnes dēls" (1958) tapšanu pieder Zinātņu akadēmijas korim un teātrim, tā rodas atkušņa laikā – 50. gadu otrajā pusē.

Zinātņu akadēmijas kora diriģents Daumants Gailis un tautas režisore Marga Tetere vēlas iestudēt lielāku darbu. Ir doma, ka poēmas tekstu runātu aktieri un noskaņā visus ievadītu kādas kora epizodes, taču galu galā rodas oratorija aktieriem, solistiem un jauktam korim a cappella. To izrāda 1959. gada dzedrā 19. aprīļa dienā pārpildītā Zinātņu akadēmijas  zālē. Pēc tam “Atraitnes dēls” klusē līdz Graubiņa 100. dzimšanas dienai.

Vienubrīd bija plānots komponēt korim un orķestrim, tomēr galu galā izvēle krita par labu a cappella versijai. Vizbulītes Bērziņas grāmatā “Daudz baltu dieniņu” teikts – labāk šādi, nekā ar mazu orķestrīti, jo uz lielāka orķestra dabūšanu maz cerību.

Pats Jēkabs Graubiņš teicis: "Radīt vajadzīgo jutoņu ar lielu, labu kori vien, tā būtu jauna pasākuma ieviešana lielu poētisko darbu interpretācijā."

“Atraitnes dēls” savā ziņā ir kā aizstājējs izsūtījuma gados iecerētajam, bet neuzrakstītajam latviskajam rekviēmam, kuram pēc atgriešanās no Soļikamskas nometnes īsti neizdodas atrast teksta autoru. Oratorijas pēdējais posms “Izskaņa” patiešām arī ir kā ilgotais un neuzrakstītais rekviēms.

“Izrakumu” sērijā klausāmies pagaidām vienīgo Graubiņa poēmas "Atraitnes dēls" ieskaņojumu, kas Edgara Račevska vadībā tapis par godu komponista 100. jubilejai.

Uz skatuves poēma likta 1986. gada 14. aprīlī LU Lielajā aulā. Latvijas Radio koris ir vērienīgā a cappella opusa balsts. Uzdevums ir ļoti grūts – te rītausmas plaiksnījošā vokalīze un izskaņas smagnējais, fatālais koris siminorā, dzelzs rumaku tēlojošais dinamiskais koris, trūkuma un izmisuma balsis, nāvesmurgu baisās balsis, sēru gājiena staltais tēlojums. Koris ar lielu saprašanu izpaužas ideālā tīrskaņā, saskanīgā ansamblī un augstā dziedājuma intensitātē. Izcili dzied Pēterpils “vārtsardze” Lilija Greidāne. Skaisti dzied Leonora Ratniece (tik vien, ka teksta artikulācija varētu būt izteiktāka). Nepārspējama ir kontralta partiju dziedošā melnā māte Maija Krīgena, iespējams, ka tas ir viens no spožākajiem mūsu lieliskā kamerdziedones veikumiem. “Atraitnes dēls” nebūtu iespējams bez Dinas Kuples un Andra Bērziņa neuzspēlētajiem, spēcīgi izjustajiem runātajiem tekstiem, un savā vietā kā sarkanais punktiņš Valda Kalnrozes gleznās ir arī Miervaldis Ozoliņš – bēduvēsts nesējs.

Memuāru grāmatā “Mana laika sejas” Jēkabs Graubiņš atstāsta Paula Šuberta reiz teikto, sak, Jāzeps Vītols domājot – Graubiņš tik tāds amatnieks savās kompozīcijās. Pašam Graubiņam Vītols sacījis – jūsu komponista dāvanas nav no lielajām. Arī pats Graubiņš savureiz izteicies visai pieticīgi par savu veikumu. Bet citureiz atkal it kā saspītējas, sak, es tomēr arī ko varu. Edgars Račevskis ar Radio kori 70.–80. gados daudz darījis, lai mēs dzirdētu – patiešām Graubiņš ko var.

Pēc “Atraitnes dēla” atskaņojuma Vija Briede raksta par iedvesmas brīnumu līdzās vienā elpā ar dziesmu: “Visu milzīgo partitūru zinādams no galvas, diriģents atbrīvoti ļāvās mūzikas varai, to vadīdams un virzīdams ar gados iemantotajiem prasmes, gribas un paškontroles impulsiem. Ar sava žesta noteiktību, apzināti veidoto un sasniegto skaidrību.”

Sarunā ar Dziesmusvētku virsdiriģenti Agitu Ikaunieci vērtējam šāda izteikti traģiska skaņdarba vietu mūslaiku klausītāja uzmanības zonā un pievēršam uzmanību dažiem sevišķi spilgtiem momentiem poēmas ritējumā.

(Izmantoti fragmenti no Oresta Silabrieža teksta grāmatai “Latvijas Radio koris. Fakti. Atmiņas. Attēli”)