Jānis Ivanovs, līdzās simfonijām, instrumentāliem koncertiem un kamermūzikai sacerējis piecpadsmit vokalīzes, kuras, pretstatā izvērsto partitūru kontrastiem un spriedzei, pārsteidz ar savu trauslumu un intravertumu, kam pāri pārklāts liels skumju plīvurs. Katrai no miniatūrām ir virsraksts vai nosaukums, kas bez teksta paskaidrojošās klātbūtnes ievirza konkrētā ainavā vai tēlā, visbiežāk Latvijas dabas norisēs smeltā. Lūk: "Gājputni", "Gubu mākoņi", "Migla", "Lietainā dienā", kas ļauj vaļu meditatīvai iztēlei. Tās ir poētiskas, sirsnīgas un, lai gan kontrastainas, kopumā nostaļģiskas.

Komponists tās radījis plašā, turpat divdesmit gadu lielā amplitūdā no 1964. līdz 1982. gadam. Iespējams, pamudinājums sacerēt pirmo viņam radās nejauši, vēloties ieskandināt un saklausīt sev raksturīgos izteiksmes līdzekļus kora balsīs. Un ik pa laikam radās atkal jauna, ar citām niansēm papildinot jau esošās. Iespējams, dabas poēzija un cilvēka iekšējās pasaules atspulgi atbalso jaunības gadu aizraušanos  ar franču impresionismu. Līdz ar to Ivanova krāšņajam simfonismam līdzās nostājusies pieticīga, visiem saprotama vienkāršība, kas padarījusi meistara mūziku pārlaicīgu, ārpus esošu jebkādām pasaules norišu kolīzijām un kontekstiem.

Rindas no muzikologa Arnolda Klotiņa apraksta 1995. gadā klajā nākušajam diskam:

"Kā liecina nosaukumi, Vokalīžu mūzikas pamatā visbiežāk ir kāds ainavisks iespaids, dabas vērojums. Šai ziņā varam runāt par tā saucamā ziemeļu impresionisma klātbūtni, kas nav svešs it īpaši skandināvu un somu komponistiem, sākot ar Grīgu. Ne velti mēģinot raksturot vokalīžu harmoniju izteiksmi, grūti iztikt bez vārda „krāsa”.

Krāsu zvīļošanas un laistīšanās iespaidu it sevišķi izraisa biežā balsu paralēlē kustība un gleznainie akordu pretstatījumi. Ne mazāk svarīgs Jāņa Ivanova mūzikā ir spēcīgais emocionālais pārdzīvojums, ko raisa dabas vērojums. Tas plešas no jūsmas līdz savdabīgai gleznai grūtsirdībai un allaž ir dziļu pārdomu apvaldīts, universāls. Cilvēka balsu jūtpilnā izteiksme bez teksta konkretizējošās sīkumainības ir īsti piemērots līdzeklis šāda vispārināta pārdzīvojuma izteikšanai. Vokalīzes iekšēji nepretendē ne uz ko vairāk, kā muzikālām skicēm, taču tās ir savā formā kompozicionāli perfektas, pat elegantas".

Prof. Jānis Torgāns atzīmē:"Jāņa Ivanova simfonisms, lai cik augsts un dziļš, tomēr ir primus inter pares: gan priekšteču un laikabiedru saitēs siets, gan pasaules pieredzē balstīts. Tas nav savrups. Vokalīzes – lielā mērā ir. Te saplūst simfonisks vēriens, vispārinājums un kamermūzikas smalkums, intimitāte, detalizācija. Arī pats miniatūrisms ir svarīgs – tieši kā princips, estētiskā pozīcija. Ar to visu vokalīzes ir avota lāse, kurā atspoguļojas pasaule un bezgalība".

Raidījumā Jāņa Ivanova vokalīzes skan kamerkora Ave Sol un diriģenta Imanta Kokara ierakstos. Pārraides viesis - diriģents Uldis Kokars.