1977. gadā Pauls Dambis komponē Koncertu balsij, flautai un kamerorķestrim.

1978. gada 2. martā JVLMA Lielajā zālē notiek jaundarba pirmatskaņojums – solisti ir Maija Krīgena (balss) un Vilnis Strautiņš (flauta), muzicē arī Latvijas filharmonijas kamerorķestris, diriģē Tovijs Lifšics.

Laikraksta “Padomju Jaunatne” 1978. gada 4. marta laidienā Ingrīda Zemzare raksta: “Kā sasāpējušu problēmu pagājušajā [Komponistu savienības] kongresā mūsu viesi minēja arī dzīvas, ātras mūzikas mazo īpatsvaru. Šeit apsveicami Paula Dambja centieni gaišas vienkāršības virzienā, kas aizsākušies jau viņa “Danču dziesmās”. Tomēr Koncertā balsij, flautai un kamerorķestrim, manuprāt, mazliet traucē komponista izvēlētais tembrāli viendabīgais kamerorķestra sastāvs, jo zūd viena no pašam pievilcīgākajām Paula Dambja formveides iespējām – proti, smalkā detalizācija, katras balss, katras frāzes individuāla izrādīšana, apsvēršana. Tomēr Maijas Krīgenas un Viļņa Strautiņa duets muzicēja brīvi un jauki, un kopumā mundrais skaņdarbs atstāja priecīgu iespaidu. Vai tas ir solis uz priekšu autora daiļradē – autora, kurš mūs vienmēr radinājis gaidīt kādu virzienrādošu novitāti? Nezinu.”

Kāpēc trompetes partijai līdzīgā solobalss likta sabalsīs ar flautu? Kas īpašs attieksmē pret mūziku piemīt elegantā vecuma komponistiem? Vai šis daļēji nozaudētais skaņdarbs iederētos uz mūslaiku koncertskatuves?

“Izrakumu” viešņa šoreiz ir Maijas Krīgenas kādreizējā studente JVLMA, Paula Dambja vokālās mūzikas ilggadēja interprete Ieva Parša.