Šajā reizē pieķeramies liepājnieka Agra Engelmaņa vienai no pirmajām simfoniskajām partitūrām, kas saukta par "Poēmu kosmosam".

Rakstīta tā 1976./1977. gadā, pirmatskaņota 1978. gadā. Un tas arī palicis kā vienīgais šī opusa atskaņojums. Toreiz pie LNSO diriģenta pults bija Aleksandrs Viļumanis.

Agra Engelmaņa dzīves dati: 1936-2011. Komponists teju visu mūžu dzīvojis un strādājis Liepājā, absolvējis Konservatoriju profesora Ādolfa Skultes klasē un 1977. gadā uzņemts arī Komponistu savienībā.

Lielākoties Agri Engelmani pazīst ar kora dziesmām, bet šķiet, ka neapjausti dārgumi slēpjas viņa kamermūzikā un simfoniskajā mūzikā.

Arī šajā reizē, protams, sarunājamies ar ekspertu "no malas", kurš noklausījies mūsu "izrakto" partitūru. Un Agra Engelmaņa "Poēmas kosmosam" sakarā tas ir Pēteris Vasks.

Pirms sarunas ar Pēteri, kurā mēģinām apjaust gan laika kontekstu, gan toreizējos Engelmaņa muzikālos iespaidus un šī darba nianses, aicinām ieklausīties Rūtas Paulas sarunā ar Agri Engelmani, kas notika 2001. gadā pēc komponista 65. jubilejas.

Vēl kāds zīmīgs Olafa Gūtmaņa rakstītais laikrakstā "Padomju Jaunatne" 1981. gadā: "Kā komponists Agris visu laiku grib palikt ēnā.

Kādreiz atzinās: jaunībā, kad tikko bija sācis rakstīt notis, gribējis pieņemt pseidonīmu, lai neviens neuzzinātu, ka tas ir viņš, kas mēģina apliecināt sevi mūzikā. Redzu, ka šī izjūta viņu neatstāj vēl šodien. Kad izpildīts viņa skaņdarbs, kad jāiet paklanīties publikas priekšā, komponists Agris Engelmanis ir gatavs vai zemē ielīst.

Tā nav poza, tā nav dziļi noslēpta patmīlība, bet tā ir viņa patiesā būtība.”

Atgriežoties pie opusa "Poēma kosmosam", vienīgā apjaustā saruna, kur Agrim Engelmanim kāds pajautā par šo skaņdarbu, ir Oresta Silabrieža saruna ar komponistu, kas publicēta 2008. gada 3. numura "Mūzikas saules" laidienā. Orests Silabriedis jautā: "Vai "Poēma kosmosam" ir jūsu kosmosa mīlestības apliecinājums?"

Engelmanis atbild: "Tā ir Olīša (Oļģerta) Grāvīša ideja. Viņš saka: "Nu nevar to tavu gabalu laist bez nosaukuma, nevar teikt "Kaut kas orķestrim". Tad nu es uzliku nosaukumu "Poēma kosmosam". Labs konjaks no tevis!" Bet kāpēc kosmosam? Nu, tur viss tā ejot pa gaisu, tāpēc.

Vēl 1978. gada Komponistu savienības plēnuma koncertā, kur skanēja "Poēma kosmosam", programmiņā šādi par savu darbu teicis Agris Engelmanis: "Mani jau kopš jaunības gadiem saviļņojusi Mikolaja Konstantīna Čurļoņa glezniecība. Tajā it kā saredzamas tālās vilinošās kosmosa vīzijas. Šos tēlotājmākslas priekšstatus padziļinājusi iepazīšanās ar Leonardo da Vinči dzīvi un it īpaši – padomju kosmonautu varoņdarbi. Tā radās "Poēma kosmosam" – lielam simfoniskam orķestrim ar pastiprinātu sitaminstrumentu grupu.

Esmu centies attēlot mūsu Zemes pirmatnību.

No gadsimtu dzīlēm izaug planētas pulsācija, iezīmējas šodienas darba duņa. Tematisko materiālu sažuburojumā, politonālajā līniju patstāvīgajā zīmējumā gribējās paust visas cilvēces darbības daudzpusību. Bet magnetofona ieraksts, kas papildina simfoniskā orķestra skanējumu, simbolizē kosmosa tāļu vilinājumu. Bezgalības fantastika sauc varoņus. Un cilvēks piepilda gadsimtu sapni. Kosmosa vārti atveras…"