"Galvenais - sekot pašam. Lai viss izdodas dabiski, tāpēc dažādu laikmetu piespēlētās idejas savu iespēju robežās es cenšos pārkausēt savā individuālajā stilā savā kausējamā krāsnī. Tikko manam stilam draud ielikšana rāmītī, aktīvi protestēju," atzīst komponists un pianists Pēteris Plakidis, kuram 4. martā – skaista jubileja: septiņdesmit! Atzīmējot šo svarīgo notikumu, "Klasika" šo nedēļu izsludina par Pētera Plakida mūzikas nedēļu.
Nedēļas komponista godā Meistaru sveiksim ar viņa simfoniskajiem darbiem Romualda Kalsona, Paula Megi, Vasilija Sinaiska un Normunda Šnē interpretācijā, sveiksim ar Latvijas Radio kora ieskaņojumiem Edgara Račevska un Sigvarda Kļavas lasījumā, atcerēsimies Raiņa "Dagdas burtnīcas", spēlēsim Plakida domubiedru - Dzintara Beitāna, Ivara Bezprozvanova, Viļņa Pelnēna, Ulda Urbāna ierakstus, būs Maijas Krīgenas un Ievas Paršas balss un, protams, paša jubilāra klavierspēle.
Pētera Plakida mūziku klausīsimies pirmdien, otrdien un trešdien plkst. 20:05 un piektdien 21:30. Bet sestdien Pēteris Plakidis būs galvenais varonis ciklā "Mūsu leģendas".
Senči - antīkajā Grieķijā
Uzvārds "Plakidis” – ne vēsts no latviskuma! Intuīcija neviļ – Pētera senči nākuši no antīkās kultūras valsts Grieķijas. Vectēvs bijis īsts grieķis, pēc amata - tirdzniecības aģents. Grieķu asinis ritējušas arīdzan viņa izredzētajā - Pētera Plakida vecmāmiņā, kura pasē tomēr uzsvērusi savu latvisko izcelsmi. Iespējams, no šīs tautas mentalitātes Pēteris Plakidis paņēmies harmoniju, mieru un līdzsvarotību, ko nevar nepamanīt arī viņa radītajā mūzikā: skarbums, dramatisms, prieks, sāpes un viss pārējais ir intelektā izsvērts, jūtās izauklēts un sirdī izjusts harmonisks veselums. Nekā lieka. Katrai skaņai te neaizstājama vieta.
Meistars bez rāmja
Muzikālajā izteiksmē Pēteris Plakidis ir klasicistiski līdzsvarots prātnieks, kura iekšējais urdītājs neļauj iegrimt pašpietiekamībā, bet gan emociju, domu un profesionalitātes dziļumus arvien liek meklēt un meklēt gan Rietumeiropas, gan krievu mūzikas, gan vēl sazin kādos (tikai viņam vien zināmos!) likumsakarību apcirkņos. Un tas ļautu Plakidi dēvēt gan par stilizāciju virtuozu, gan viņa rokrakstam piedēvēt jauna latviešu mūzikas virziena godu un dēvēt to par neoklasisku, neobarokālu, neoromantisku, ja vien... pats komponists nebūtu tik noraidošs pret vārdu neo.
Ieinteresēšana
Plakidis ir viens no retajiem latviešu komponistiem, kas bieži un regulāri sēžas pie klavierēm, turklāt to dara ne tikai brīžos, kad atskaņojama paša, bet arī citu komponistu un citu laikmetu mūzika. Pamatā šī darbības sfēra saistīta ar muzicēšanu kameransambļos.
"Publikai ir iesīkstējis aizspriedums pret kamermūzikas žanru. Tad varbūt lietderīgi būtu kaut pāris vārdos pateikt, kas ir sonāte: ka tā ir kā aizraujošs kriminālstāsts… Mēģināt ar populāro manieri, radot intrigu AP mūziku," saka Pēteris.
Un intrigas vārdā komponists ar klausītāju itin bieži un itin labprāt sazinas ne tikai muzikāli, bet arī vārdiski. Tikai tad seko nākošais etaps - spēlēšana, ko pavada spēlēšanās:
"Katrai dziļai mūzikai piemīt daudzi slāņi, un jebkas jāspēlē tā, lai, virsējo slāni paklausoties, rastos vēlme to noklausīties vēlreiz, atklājot kārtu pēc kārtas. Tāpēc pirmajai reizei jābūt ie-interesējošai."
Komponists uzskata, ka kopējs muzicēšanas process vispār nodibina ciešāku cilvēcisko kontaktu. "Tā ir saruna vairākos plānos - ne tikai ar publiku, bet arī ar kolēģiem. Bez vārdiem," - tā Pēteris Plakidis. Tiesa gan: spilgtākais apstiprinājums šai domai ir sadarbība ar dziedātāju Maiju Krīgenu (mecosoprāns): iesākumā koleģiāli muzikālajai sadarbībai bija lemts pāraugt arī dzīves duetā gadu desmitu garumā. Un desmiti turpinās.
Pirmais skaņdarbs - opera!
Opera "Iedomīgais sienāzis" pēc Dzidras Rinkules - Zemzares dzejoļiem rakstīta tad, kad mazajam Pēterim bijuši astoņi gadi… Tā gan diemžēl palikusi nepabeigta, tā ka par pirmo īsto skaņdarbu (jeb pareizāk - ciklu) lielais komponists Pēteris Plakidis tomēr uzskata Trīs prelīdes klavierēm ar Aleksandra Skrjabina un Alfrēda Kalniņa stilistikas ietekmēm.
"Vispār esmu prātīgs cilvēks"
Rets komponists prot tik garšīgi pasmieties un ar savu kompozīciju skaņām raisīt smaidu arī klausītāja sejā, kā to dara Pēteris Plakidis. Groteska viņa mūzikā savijas ar humoru un ironiju, kas ietērpta adekvātās muzikālās formās.
Neoklasicisms, neoromantisms, neobaroks - komponista rokraksta jau minētās pazīmes, bet bieži izšķirošā ir emocionalitāte: viņa mūzikai raksturīgs atvērts un atsaucīgs skatījums uz visu notiekošo apkārtnē un paša dzīvē. Viņš - neapšaubāmi viens no latviešu komponistu izlases košākajiem ziediem, kas ikvienā savā darbā meklē kādu mūžīgu, nepārejošu vērtību. Tā tas ir gan simfoniskajās partitūrās un kordziesmās, gan kamermūzikā un perfekti izkoptajā pianista piesitienā.
Jokus mūzikā var ievīt mākslīgi: meklējot trāpīgas tembru kombinācijas, anekdotiskus instrumentu dialogus, ironiskas faktūru sarunas. Bet, ja pamatā nav dabiska spontanitāte, visam būs mākslotības dvesma.
"Joku taisīšana zināmā mērā arī ir "māksliņa", bet mans humors vairāk balstīts apstāklī, ka vispār esmu prātīgs cilvēks... Uz dzīvi skatos kā visi humoristi, kas ikdienā ir sadrūmuši, pikti, dusmīgi uz visu pasauli tikai tāpēc vien, ka viņiem jāsacer kārtējais humora gabals..."
Tādējādi komponista sacītais ir atslēga noslēpumam - ka pamatā Plakida mūzika, protams, ir nopietna. Par tās dziļumu pārliecinās katrs, kas viņā ne tikai klausās, bet arī ie-klausās. Plakidis ir nopietns mākslinieks un reizēm savas domas trāpīgi izliek arī uz papīra.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X