"Galvenais - se­kot pašam. Lai viss izdodas dabiski, tāpēc dažādu laik­metu piespēlētās idejas savu ie­spēju robežās es cen­šos pārkausēt savā individuālajā stilā savā kau­sē­ja­mā krāsnī. Tikko manam stilam draud ielikšana rāmītī, aktīvi pro­tes­tēju," atzīst komponists un pianists Pēteris Plakidis, kuram 4. martā – skaista jubileja: septiņdesmit! Atzīmējot šo svarīgo notikumu, "Klasika" šo nedēļu izsludina par Pētera Plakida mūzikas nedēļu.

Nedēļas komponista godā Meistaru sveiksim ar viņa simfoniskajiem darbiem Romualda Kalsona, Paula Megi, Vasilija Sinaiska un Normunda Šnē interpretācijā, sveiksim ar Latvijas Radio kora ieskaņojumiem Edgara Račevska un Sigvarda Kļavas lasījumā, atcerēsimies Raiņa "Dagdas burtnīcas", spēlēsim Plakida domubiedru - Dzintara Beitāna, Ivara Bezprozvanova, Viļņa Pelnēna, Ulda Urbāna ierakstus, būs Maijas Krīgenas un Ievas Paršas balss un, protams, paša jubilāra klavierspēle.

Pētera Plakida mūziku klausīsimies pirmdien, otrdien un trešdien plkst. 20:05 un piektdien 21:30. Bet sestdien Pēteris Plakidis būs galvenais varonis ciklā "Mūsu leģendas".

Senči - antīkajā Grieķijā

Uzvārds "Plakidis” – ne vēsts no latviskuma! Intuīcija neviļ – Pētera senči nākuši no antīkās kul­tū­ras valsts Grieķijas. Vectēvs bijis īsts grieķis, pēc amata - tirdz­nie­cī­bas aģents. Grieķu asinis ritējušas arīdzan viņa izredzētajā - Pētera Plakida vecmāmiņā, kura pasē tomēr uzsvērusi savu latvisko iz­cel­smi. Ie­spē­jams, no šīs tautas mentalitātes Pēteris Plakidis paņēmies harmoniju, mieru un līdzsvarotību, ko nevar nepamanīt arī viņa radītajā mūzikā: skarbums, dramatisms, prieks, sāpes un viss pārējais ir intelektā izsvērts, jūtās izauklēts un sirdī izjusts harmonisks veselums. Nekā lieka. Katrai skaņai te neaizstājama vieta.

Meistars bez rāmja

Muzikālajā izteiksmē Pē­teris Pla­kidis ir klasicistiski līdzsvarots prātnieks, kura iekšējais urdītājs neļauj iegrimt pašpietiekamībā, bet gan emociju, domu un profesionalitātes dziļumus arvien liek meklēt un meklēt gan Rie­tum­ei­ro­pas, gan krievu mūzikas, gan vēl sazin kādos (tikai viņam vien zināmos!) likumsakarību apcirkņos. Un tas ļautu Plakidi dēvēt gan par sti­­lizāciju virtuozu, gan viņa rokrakstam piedēvēt jauna latviešu mū­zikas virziena godu un dē­­vēt to par neo­klasisku, neobarokālu, neo­ro­man­tisku, ja vien... pats kom­ponists nebūtu tik noraidošs pret vārdu neo.

Ieinteresēšana

Plakidis ir viens no retajiem latviešu komponistiem, kas bieži un re­gulāri sēžas pie klavierēm, turklāt to dara ne tikai brīžos, kad at­ska­ņo­ja­ma paša, bet arī citu komponistu un citu laikmetu mūzika. Pamatā šī dar­bī­bas sfēra saistīta ar muzicēšanu ka­mer­an­sam­bļos.

"Pub­li­kai ir iesīkstējis aizspriedums pret kamermūzikas žanru. Tad varbūt liet­de­rīgi būtu kaut pāris vārdos pateikt, kas ir so­nā­te: ka tā ir kā aizraujošs kri­mi­nālstāsts… Mēģināt ar po­pu­lāro ma­nie­ri, radot intrigu AP mūziku," saka Pēteris.

Un intrigas vārdā komponists ar klau­sī­tā­ju itin bieži un itin labprāt sazinas ne tikai muzikāli, bet arī vārdiski. Tikai tad seko nākošais etaps - spēlēšana, ko pavada spēlēšanās:

"Katrai dziļai mūzikai piemīt daudzi slā­ņi, un jeb­kas jāspēlē tā, lai, virsējo slāni pa­klausoties, ras­tos vēlme to noklausīties vēl­reiz, atklājot kārtu pēc kārtas. Tāpēc pir­majai reizei jābūt ie­-in­teresējošai."

Komponists uzskata, ka kopējs mu­zi­cē­ša­nas pro­­cess vis­pār nodibina ciešāku cilvēcisko kon­tak­­tu. "Tā ir sa­ru­na vairākos plānos - ne tikai ar pub­­li­ku, bet arī ar ko­lē­ģiem. Bez vārdiem," - tā Pēteris Plakidis. Tiesa gan: spilgtākais apstiprinājums šai domai ir sadarbība ar dziedātāju Maiju Krīgenu (mecosoprāns): iesākumā koleģiāli muzikālajai sadarbībai bija lemts pāraugt arī dzīves duetā gadu desmitu garumā. Un desmiti turpinās.

Pirmais skaņdarbs - opera!

Opera "Iedomīgais sienāzis" pēc Dzidras Rin­ku­les - Zemzares dzejoļiem rakstīta tad, kad mazajam Pēterim bijuši astoņi gadi… Tā gan diemžēl palikusi ne­pabeigta, tā ka par pirmo īsto skaņdarbu (jeb pareizāk - cik­lu) lielais komponists Pēteris Plakidis tomēr uzskata Trīs prelīdes klavierēm ar Alek­san­dra Skrjabina un Alfrēda Kalniņa stilistikas ie­tek­mēm.

"Vispār esmu prātīgs cilvēks"

Rets komponists prot tik garšīgi pasmieties un ar savu kompozīciju skaņām raisīt smai­du arī klau­sī­tāja se­­jā, kā to dara Pēteris Plakidis. Groteska vi­ņa mū­zikā sa­vijas ar humoru un ironiju, kas ie­tērp­ta adek­vātās mu­­zi­kā­lās formās.

Neoklasicisms, neo­­ro­man­tisms, neo­baroks - komponista rokraksta jau minētās pa­zī­mes, bet bieži iz­šķi­ro­šā ir emocionalitāte: viņa mūzikai rak­sturīgs atvērts un atsaucīgs skatījums uz visu no­tie­­­ko­šo apkārtnē un pa­ša dzīvē. Viņš - neapšaubāmi viens no latviešu kom­ponistu izlases ko­šā­ka­jiem zie­diem, kas ikvienā sa­vā darbā meklē kādu mū­­­žīgu, ne­pār­ejošu vērtību. Tā tas ir gan sim­fo­nis­ka­jās partitūrās un kordziesmās, gan kamermūzikā un perfekti iz­koptajā pianista pie­si­tie­nā.

Jokus mūzikā var ievīt mākslīgi: meklējot ­trā­pī­gas­ tem­­bru kom­binācijas, anekdotiskus instrumentu dialogus, ironiskas fak­tūru sarunas. Bet, ja pamatā nav dabiska spon­ta­ni­tāte, visam būs mākslotības dvesma.

"Joku taisīšana zināmā mē­rā arī ir "māk­sliņa", bet mans hu­mors vairāk bal­stīts apstāklī, ka vispār esmu pr­ā­tīgs cilvēks... Uz dzīvi ska­tos kā visi humoristi, kas ik­dienā ir sadrūmuši, pik­ti, dusmīgi uz visu pasauli ti­kai tāpēc vien, ka viņiem jā­sacer kārtējais humora ga­bals..."

Tādējādi komponista sacītais ir atslēga noslēpumam - ka pamatā Plakida mūzika, protams, ir nopietna. Par tās dziļumu pārliecinās katrs, kas viņā ne tikai klausās, bet arī ie-klausās. Plakidis ir nopietns mākslinieks un reizēm savas domas trāpīgi izliek arī uz papīra.