Latvijas Mākslas akadēmijā sācies jauns mācību posms, kas nesis vairākas pārmaiņas - darbu sācis jaunais rektors Kristaps Zariņš, prorektora amatā -  Andris Vītoliņš, jauni studenti un citi ne mazāk svarīgi notikumi.

Mūsu pirmais sarunu biedrs ir Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Vītoliņš. Tad uzklausām Martas Prēdeles sagatavoto reportāžu par pārmaiņām studentu dzīvē, bet noslēgumā kopā ar asociēto profesori Viju Zariņu dodamies uz Venēcijas biennāli.

"Kad iedomājos par Mākslas akadēmijas mācību gada sākumu, vienmēr ir tādas nostalģiskas atmiņas par laikiem, kad pats vēl mācījos," stāsta Andris Vītoliņš. "Tolaik mācības sākās oktobrī, jo vēsturiski bija iegājies, ka studenti palīdzēja lauku saimniecībās novākt ražu."

Prorektors neslēpj - pie jebkuras varas vai pozīciju maiņas sākotnēji ir mazliet haoss - visiem jāsaprot sistēma, ir pārmaiņu mirklis, kad vairāk ir stresa un haosa. "Ar to jau biju rēķinājies - ka radošais process aizies otrajā plānā un saimnieciskās lietas ņems virsroku, jo ir daudz lietu, kuras jāpārveido."

Līdz 12. novembrim mākslas galerijā Insignia Vidzemes koncertzālē "Cēsis" apskatāma Andra Vītoliņa izstāde "Urbānā poēzija", kurā iekļauti arī pavisam jauni darbi.

"Pilnīgi neplānoti iznāca, ka mana piekrišana jaunā posteņa ieņemšanai sakrita ar to, ka pabeidzu gleznot, burtiski nomazgāju rokas un no viena notikuma ielēcu nākamajā," pasmaida Andris Vītoliņš.

Un ko prorektors novēl studentiem? "Apzināties, kas ir patiesie un kas - maldu ceļi. Digitālo un sociālo mediju laikmetā tas ir smagi, ja apzinies, ka vismaz 80 procentu informācijas, kas tur pieejama, ir tukšas muļķības. Tas ir pats grūtākais - atšķetināt sēnalas no patiesības."

Sarunās ar studentiem noskaidrojam, ka pie izremontētām telpām tikuši keramiķi - uzreiz cita sajūta strādāt! Izremontēta galvenā telpa, cepļa telpa, ģipsētava. Pārmaiņas ieviestas vizuālās komunikācijas stundu plānā - vairāk var pievērsties specialitātei. Un kopumā LMA mainījies arī skatījums uz mākslu, vairāk dodoties brīvdomāšanas un modernās mākslas virzienā, cilvēkam ļaujot brīvi lidot. Akadēmiskums vairs nav tik liels.

Tikām savos iespaidos par Venēcijas biennāli dalās Vija Zariņa. "Šogad biennālē, kura notiek jau 57. reizi, piedalās 57 pasaules valstis ar aptuveni 130 mākslas projektiem, tāpēc visu apskatīt gluži vienkārši nav reāli... Vēl jo vairāk, ja zinām, ka mūsdienās pasaulē tiek rīkotas vismaz 125 laikmetīgās mākslas biennāles. Venēcijas biennāle tika radīta 1895. gadā ar mērķi piesaistīt cita veida tūristus, un tagad šī izstāde izvērtusies par ļoti lielu starptautisku notikumu, vienu no respektablākajiem mākslas pasaulē. Protams, ne viss ir kvalitatīvs, ne viss ir interesants. Piemēram, iepriekšējā biennāle bija vienkārši īsta politinformācija..."

Asociētā profesore arī atzīmē: "Izvēloties Venēcijas mākslas biennāles pasākumus, katram ir savi favorīti. Pēc šogad redzētā varu teikt, ka piedāvājums ir tik daudzveidīgs, ka ikkatrs tajā atradīs ko sev vērtīgu.

Taču ir trausla robeža - aizvien vairāk jūtams, ka māksla sāk pārvērsties par tādu kā izklaidi. Taču šajā ziņā ir arī ļoti veiksmīgi piemēri - man ļoti patika Venēcijas paviljons.

Tas ir kas tāds, ar ko venēcieši var lepoties. Tā ka acis, ausis vaļā - mērķis nav visu aptvert, vienkārši jāļaujas intuīcijai."