6. maijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā notika kompozīcijas katedras studentu instrumentālās kamermūzikas jaundarbu konkurss, kuru rīkoja JVLMA kompozīcijas katedra sadarbībā ar Pētera Vaska fondu. "Jāzeps" izvaicā JVLMA kompozīcijas katedras vadītāju, profesori un komponisti Selgu Menci, komponistu Pēteri Vasku un 1. vietas ieguvējus - komponisti Lindu Leimani un mūziķus Artūru Kuzminu un Edgaru Railu.

Konkursā izskanēja 12 neparasti, skaisti un interesanti darbi. Kāds ir Selgas Mences viedoklis par tiem kopumā? "Lindas Leimanes darbs nenoliedzami bija pārāks. Un, ja konkursā ir vismaz viens profesionāls, meistarīgs pienesums, ir ļoti labi," uzsver profesore. "Studentu veikums bija ļoti dažāds: jaunieši bija pamatīgi iedziļinājušies retāk lietojamo mūzikas instrumentu izzināšanā - tas nāks par labu viņiem pašiem. Dažos gadījumos vienkārši pietrūka formveides meistarības, lai interesantos atradumus un efektus sakārtotu pārliecinošā skaņdarba struktūrā. To, cik šie darbi būs dzīvotspējīgi, rādīs laiks un noteiks atskaņotāji."

Arī komponists Pēteris Vasks uzsver: "Nebija nekādu šaubu par pirmo vietu - Lindas partitūru ir prieks turēt rokā! Tā ir meistarīgi uzrakstīta, labi izstrādāta - par visu ir padomāts. Protams, arī citos konkursos mēdz būt skaistas partitūras, bet šoreiz arī rezultāts ir izcils." Komponists atklāj, ka pirmoreiz tikusi piešķirta specbalva arī labākajiem interpretiem. "Un šoreiz iznāca tā, ka labākie interpreti izrādījās tieši Lindas Leimanes darba izpildītāji!"

Pētera Vaska fonda un JVLMA kompozīcijas katedras sadarbībā rīkotais konkurss noticis jau ceturto gadu pēc kārtas. Trīs reizes uzvaru guvusi tieši Linda Leimane. "Kāpēc tā? Man nav ne jausmas... Laikam jau īstākā un precīzākā formula ir - darbs. Un vēl svarīga nozīme ir sākotnējai iedvesmai. Pat ja sastopies ar pirmajām grūtībām, jāmeklē jauni ceļi, lai tā uzplaukst no jauna," atklāj komponiste un pauž gandarījumu par šogad konkursa goda vietā celto instrumentu piedāvātajām iespējām.

Konkursā prēmētā darba nosaukums ir Mémoire Involontaire, kuru latviskot Linda nesteidzas. Ja nu tomēr, tad lai būtu "Netīšā atmiņa".

"Netīšās atmiņas terminu ieviesis Marsels Prusts, un jutu, ka tas lieliski rezonē ar manām izjūtām. Tās ir lietas un objekti, kas pēkšņi izraisa atmiņas no iepriekšējās pieredzes un visai jauks veids, kā organizēt materiālu, un to tad arī īstenoju savā darbā. "

Darba pirmatskaņotāji - trompetists Artūrs Kuzmins un sitaminstrumentālists Edgars Rails - atklāj savas izjūtas, iestudējot Lindas kompozīciju. Stāsta Artūrs: "Pirmo reizi ieraugot skaņdarba notis, sapratu, ka uzsvars tiks likts uz precizitāti un ritmisko zīmējumu." Savukārt Edgars neslēpj, ka partitūra ir īsts izaicinājums ikvienam sitaminstrumentālistam.

"Linda parūpējusies, lai instrumenti mūziķim atrodas visapkārt - nemitīgi jāgrozās un jāvingro... Nošu teksts prasīja lielu atdevi gan laika un pacietības, gan nervu ziņā..."