Šoreiz raidījumā viesojas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 3. kursa horeogrāfs Juris Gogulis un beļģu horeogrāfs Kriss de Feiters (Chris de Feyter), kuri vēsta par mūsdienu dejas izrādi "Sāncenšu bari", bet komponists Kristaps Pētersons šo svētdien aicina uz viesu namu "Susēja" pie Aknīstes, kur notiks Kristapa instalācijas "3 dziesmas ar Pola Celāna dzeju, kuras skan vienlaicīgi" atskaņojums.

Augustā dziedātājs Armands Siliņš savā "Susējā" rīkoja nu jau par tradīciju kļuvušo festivālu "Sansusī", un viens no spilgtākajiem baudījumiem tajā bija Kristapa Pētersona opuss. Šo svētdien festivāla saimnieks un Kristaps atkal aicina izbaudīt šo piedzīvojumu.

"Protams, man ir būtiskas iebildes, ka meža taku Susējā nosauca manā vārdā, bet tāda nu ir Armanda izvēle," ar nopietnu smaidu sejā saka Kristaps. "Atkārtosim tieši to pašu instalāciju, kas notika vasarā. Šoreiz mērķis - kā mežs skan ziemā, kad kokiem nav lapu. Skaņa varētu būt tiešāka, tīrāka. Otrs - laikam jau galvenais mērķis - mēģināsim to visu ierakstīt. Kā skan mežs ziemā. Centīsimies dabas ambiences sajūtu pārcelt uz ierakstu."

Kristaps teic, ka dzejai, kas izmantota viņa darbā, piestāv jebkurš gadalaiks, un katrreiz tas iedod citu dimensiju,citu skatu leņķi. "Pretruna, manuprāt, neveidojas." Tāpat sarunā Kristaps skaidro, kā darba atskaņojums risināts tehnoloģiski. "Viens no svarīgākajiem parametriem - akustika un skaņas izvietojums telpā, respektīvi, mežā, un distances ievērošana starp skaņas avotiem jeb stacijām."

Tikām jau otrdien JVLMA notika mūsdienu dejas izrāde "Sāncenšu bari", kuras horeogrāfs Kriss de Feiters Latvijā ieradies atkārtoti. "Te viesojos jau pērn, kad JVLMA sniedzua meistarkasi. Tad arī ieminējos, ka gribētu strādāt ar studentiem vairāk - jutu, ka viņi ir izsalkuši pēc darba. Ideja rezultējās izrādē.

Man deja ir kā savvaļas zirgs, kurš var skriet, kurp vien vēlas. Esmu uzaudzis kopā ar pieradinātu vilku; esmu no viņa daudz mācījies - uzticību, atvērtību.

Vēlāk studēju vilku bara hierarhiju - sapratu, ka tur nav lielas atšķirības no cilvēku sabiedriskajām struktūrām. Mani ļoti interesē cilvēku un dzīvnieku instinktīvā rīcība, uzvedība un komunikācija. Kad sāku prātot par šo performanci, nospriedu: to iestudēšu kopā ar latviešiem - cilvēkiem, kuri dzīvo zemē, kas pārklāta mežiem, kuros atrodami savvaļas vilki. Savos darbos allaž iekļauju tēmas par sabiedrības sociālajiem aspektiem.

Mūsdienās aizvien vairāk esam tendēti uz individuālismu - mēs dzīvojam tādos kā ciklos: radām ko skaistu, tad iznīcinām, un atkal sākam visu no gala.

Izrādē uzdodu jautājumu - ja vēlamies pilnveidoties par labākiem cilvēkiem un dzīvot mierīgākā pasaulē, vai mums patiesi jāsamierinās ar savu ciklisko iedabu, vai tomēr varam tiekties pēc kā augstāka?"

Juris Gogulis: "Diemžēl studiju procesā ar laikmetīgo deju nesastopamies - tāpēc arī bijām izsalkuši pēc kustībām, pēc kaut kā jauna. Pēc meistarklasēm pie Krisa jutāmies gandarīti, ka viņš atkal brauc pie mums - sajūtas pēc izrādes ir neaprakstāmas. Neko tādu nebijām jutuši." Viņš arī atklāj, kā notiek horeogrāfu studijas JVLMA. "Liels uzsvars ir uz baletu, klasisko deju, lai gan baleta trupā iekļūt iespējams vien tad, ja esi beidzis horeogrāfijas vidusskolu. Esam dauzveidīgi horeogrāfi, un viss atkarīgs no paša - jādibina kaut kas savs: grupa, studija."

Konkurss!

Balva: vēl viena iespēja iegūt Mākslas akadēmijas plānotāju 2016. gadam.
Jautājums: kalendāros parasti ierakstītas vārda dienas, bet šoreiz par dzimšanas dienu - šīs dienas datumā, 28. janvārī, dzimis kāds mūsdienu komponists. Neuzmanīgi lasot uzvārdu, var sajaukt ar 16. gs. komponistu. Viņa mūzika skan Terenca Malika filmā "Dzīvības koks" un Paolo Sorentīno filmā "Dižais skaistums". Kas viņš ir?
Atbildes sūtiet uz adresi jazeps@latvijasradio.lv līdz pirmdienai.