Noslēdzot laikmetīgo operu cikla Lulu rudens sezonu, 14. decembrī Kaņepes Kultūras centrā bija skatāms cikla piektais iestudējums – vācu mākslinieka Heinera Gebelsa (Heiner Goebbels) instalācija-performance “Štiftera lietas” (Stifter’s Dinge).

Pagājušajā gadā tā bija iekļauta Rūras triennāles programmā. Pats autors to dēvē par klavierdarbu un performanci bez aktieriem, izpildītājmāksliniekiem, pianistiem, cilvēkiem. Uz skatuves solistu dzīvi dzīvo dažādi instrumenti un priekšmeti.

Apaļā galda diskusijā savu redzējumu par laikmetīgo operu pauda režisores Margo Zālīte un Zane Kreicberga, komponists Andris Dzenītis, bet diskusiju vadīja muzikoloģe, kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskā direktore Baiba Kurpniece. "Jāzeps" piedāvā atskatu uz šo spraigo viedokļu apmaiņu.

Jau pats mākslas darbs "Štiftera lietas" raisa jautājumu: vai bez cilvēku, aktieru un dziedātāju klātbūtnes patiesi šis darbs uzskatāms par operu?

"Vienīgā "Štiftera lietu" saikne ar operas žanru ir tās ārišķīgais iznesīgums, tikai vokālistu virtuozitātes vietā ir filigrāna milzīgu naudas līdzekļu ieguldīšana mākslas darbā," uzskata Andris Dzenītis. Citiem vārdiem – "finanšu akrobātika", kā to definē Margo.

Tomēr viņa uzsver ne tikai finanšu lomu projekta veidošanā un mārketēšanā: "Neidealizēsim. Savu stilu Gebelss izkopis vismaz 20 gadu garumā."

Bet vai stila un žanru definīcijām vispār šodien ir kāda nozīme? "Kāpēc visu nepieciešams ielikt atvilktnītēs, rāmjos, nosaukumos? Jo mazāk pie kaut kā piederi, jo šodien esi interesantāks," ir pārliecināts Dzenītis.

Tikām Baiba Kurpniece min Ņujorkas Metropoles opernama veikto statistisku: tā rāda, ka kopš 80. gadiem tikai 10% teātra repertuāra veido laikmetīgi iestudējumi, kas ir pretstatā 20. gadsimta 20. gadiem, kad laikmetīgais repertuārs veidoja vairāk nekā pusi no visiem iestudējumiem.

"Šādā aspektā jau kuro reizi jācitē Pjērs Bulēzs, kurš izteicās, ka jāuzspridzina visas operas, jo repertuārs griežas ap vienu un to pašu asi. Kāda jēga, ka Vācijā ceļ jaunus operteātrus, ja saturiski nekas nemainās?"

"Operteātris ir smagnējs veidojums, kurš turklāt ir ļoti rijīgs: tāpēc ļoti rūpīgi jāpārdomā repertuārs, lai gūtu peļņu un zāles būtu piepildītas. Cik daudz mūsu vidū ir laikmetīgās mākslas cienītāju? Mazliet mazāk par džeza mīļotājiem," pārdomās dalās Andris Dzenītis.

"Arī es pats labprātāk izvēlos baudīt otrpus okeānam tapušus darbus, nevis vāciski runājošajās zemēs tapušos darbus, jo vēlme secīgi kaut ko turpināt bieži vien beidzas ar to, ka nekas netiek turpināts. Ja skatāmies to pašu Albana Berga "Voceku" ar tām raksturīgajām "šausmām" un blakus noliekam mūsdienu "šausmas", piemēram, Volfganga Rīma operu, redzam, ka nekur tālu neesam tikuši," vērtējumā skarbs ir Andris Dzenītis.

Attēlā: skats no Heinera Gebelsa instalācijas-performances “Štiftera lietas”

Konkurss!

Konkursa jautājums: kāda ievērojama kultūras festivāla mākslinieciskais vadītājs no 2012. līdz 2014. gadam bija Heiners Gebelss?
Balvā: izdevniecības "Upe tuviem un tāliem" disks "Mazās muzikālās pasakas".
Atbildes jāsūta uz e-pastu jazeps@latvijasradio.lv līdz pirmdienai, 22. decembrim.