Raidījumu ciklā "Trio: Itālija - Latvija - Luksemburga" šoreiz ceļojam uz Milānu. Savu redzēto, piedzīvoto un pārdzīvoto šajā Itālijas kultūras pērlē atklāj mākslas zinātniece Aija Nodieva, dizainere, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore Barbara Ābele, kā arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālās klases studente Laima Lediņa. Kādi vēl pārsteigumi sagaidāmi, klausieties raidījumā!

Uzskata, ka pilsētas nosaukums saglabājies no ķeltiem, kuri šo pilsētu ap 600. gadu p.m.ē. arī dibinājuši. Tulkojumā tas nozīmē - pilsēta līdzenuma vidū. 

"Uz Milānu braucu baudīt operu. Milāna - tā man ir mūzikas pilsēta," saka Aija Nodieva. Un patiesi: runāt par Milānu un plašāk neapspriest tās lepnumu - La Scala operteātri, nav iespējams.

Haoss un mazuļi augstskolā

No Milānas jeb Džuzepes Verdi konservatorijas nesen atgriezusies jaunā dziedātāja Laima Lediņa. Izrādās, ka sākumā viņa nemaz nav gribējusi turp doties...

"Negribējās ļauties tam haosam. Tā arī bija: nekādu lekciju sarakstu nav, viss jāplāno un jākārto pašam. Manuprāt, ja ar pasniedzējiem neizdodas sazināties pāris mēnešu garumā - tas jau ir par traku! Bet beigās viss mainījās. Tā labā lieta, ko iemācījos no itāļiem - nestresot par visu tik šausmīgi..."

Laima arī plašāk stāsta par pašu konservatoriju, kurā apmeklējusi gan vokālo, gan kordiriģentu nodaļu. Viņa uzbur ainu gan par ēku, kuru grūti pamanīt, jo tā iekārtojusies bijušajā klostera ēkā līdzās baznīcai, gan tajā sastaptajiem cilvēkiem. "Konservatorija ir divreiz mazāka nekā mūsu Mūzikas akadēmija, bet studentu tajā - reizes divas vairāk. Turklāt tur mācās visi - gan mazie bērni, gan pieaugušie." Auras ziņā ēkā valda senuma sajūta: "Mūsu akadēmija ir stipri modernāka, un arī Verdi klātbūtni tur īsti nevar just - tā  vairāk izjūtama Milānas ieliņās. Izrādās, ka dižais komponists pat nav vēlējies, lai konservatoriju nosauc viņa vārdā - tā dzirdēju no citiem studentiem," atklāj Laima Lediņa un pastāsta arī par mācību procesu, kas esot absolūti citādāks, nekā Latvijā! Viņas pieredzētais nudien ir raibs un aizraujošs...

Bērza skrituļdēļi Milānas ielās

Tikām Latvijas Mākslas akadēmija uz Milānu pavisam drīz vedīs savu veikumu. Stāsta LMA profesore Barbara Ābele: "Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas studenti sparīgi gatavojas savam ceļojumam uz Milānu: priecājamies, ka mums ir iespēja piedalīties pasaules lielākajā dizaina mesā, kas atvēl atsevišķu sadaļu jaunajiem dizaineriem un dizaina skolām.

Lai gan saskaņā ar mesas stratēģiju katra jaunā skola tur var iekļūt tikai vienu reizi, mums tas izdevies jau treškārt. Iepriekš mūs pamanīja, pateicoties mūsu stāstiem un attapīgajam vēstījumam, kas uzrunāja mesas rīkotājus.

Šogad uz Milānu tiks vests skaists latvisks stāsts, jo mūsu studenti ir īsteni savas zemes patrioti.  "Maģistrantūras 1. kursa studenti veidojuši savu stāstu par Latvijas bērzu, kurš sava mūža 70 gados kļūst par lietaskoku, sakrājot enerģiju, ko nodot cilvēkiem. Šī enerģija šajā gadījumā netiek nodota vis stacionāru mēbeļu formātā, bet gan... skrituļdēļos. Tādējādi jaunie studenti iestājas par kustību. Viņu uzdevums - pasaulē, kas pieblīvēta ar priekšmetiem, darīt labu: skrituļdēlis ir kā alternatīvs transporta veids, kas samazina automašīnu kaitīgo gāzu izmešus, bet no otras puses met izaicinājumu biroja cilvēkiem mainīt savus ieradumus..."

Barbara arī atklāj dizaina mesas mērogus un tās metamorfozes gadu gaitā. "Šai nedēļai ir divi aspekti. Pirmais - komerciālais, jo lielā mesa ar 24 paviljoniem atgādina mikrorajonu ar ielu pa vidu. Cilvēku piesātinājums šeit ir milzīgs. Otrs aspekts - stilīgais: tā ir cilvēku kopā sanākšana dizaina lielpilsētā - neskaitāmie dizaina saloni, dažādi notikumi, industriālie kvartāli pārvērtušies par dizaina alejām un megapolēm. Pasākums izpleties tik plašs un nozīmīgs, ka ikviens grib būt tam piederīgs."

Itāļu mafiozo un nepazīstamā Opolais

Mākslas zinātniece un operas cienītāja Aija Nodieva atgādina, ka La Scala tulkojumā nozīmē - kāpnes. "Tātad teātris pie kāpnēm. Savulaik tur atradušās pamatīgas kāpnes, pie kurām celts arī teātris. Ja saka: Teatro alla Scala - tas skan tik  inteliģenti..."

Uzklausām Aijas Nodievas aizraujošo stāstu par to, kā viņa šeit ieradusies pirmo reizi un kā iepazinusies ar savu mafiozo, kurš Aiju ar biļetēm apgādājot (protams, par atlīdzību) līdz pat šai dienai. Tiesa gan, divas reizes viņa biļetes pati pirkusi arī kasē. Viena no reizēm bijusi tā, kad Prokofjeva operā "Spēlmanis" dziedājusi vēl pavisam nepazīstama soliste - Kristīne Opolais...

Aija Nodieva sirsnīgi ironizē, ka Verdi Rekviēms La Scala mājas lapā tiekot dēvēts par "Verdi labāko operu". Seko stāsts arī par tā apmeklējumu - solistu ansamblī mirdzējusi Elīna Garanča, Jonass Kaufmans, bet pie diriģenta pults stāvējis Daniels Barenboims. "Sastāvs tāds, ka traks varēja palikt! Fantastiski!"

Par La Scala opernamu savs stāsts ir arī Barbarai Ābelei un Laimai Lediņai, kura neslēpj sajūsmu par ēkā izvietoto muzeju un spilgtākajiem šajā opernamā piedzīvotajiem muzikālajiem brīžiem.

Uz La Scalas skatuves - Jānis Zābers un Elīna Garanča

Raidījuma gaitā ieklausāmies arī no Latvijas Radio arhīviem ārā celto 1964. gada ierakstu, kurā savos iespaidos par stažēšanos La Scala operteātrī stāsta leģendārais latviešu tenors Jānis Zābers.

Savukārt pavisam nesen operteātrī La Scala operas "Karmena" titullomā debitēja mūsu pasaulslavenais mecosoprāns Elīna Garanča. Klausāmies fragmentu no Gundas Vaivodes sarunas ar dziedātāju. "Pirmoreiz uz šīs skatuves kāpu, šķiet, 2012. gadā ar Roberta Šūmaņa dziesmu ciklu "Sievietes mīla un dzīve". Sajūta bija nervus kutinoša, jo gan prasīgās publikas, gan atmosfēras un vēstures dēļ La Scala ir īpašs teātris. Publika uzņēma diezgan labi. Katrā ziņā, tas bija tik liels emocionāls pārdzīvojums, ka dažu skeptiskāk noskaņotu skatītāju viedoklis man nudien šķita mazsvarīgs," atceras Elīna. Otra reize bija Verdi Rekviēms, bet nupat Elīna Garanča šeit piedzīvojusi īstu debiju, turklāt ar viņai tik tuvo un saprotamo Karmenas lomu. Kāda šoreiz bijusi sajūta?

"Kāpt uz La Scala skatuves vienmēr ir psiholoģiski komplicēti: to teikuši daudzi mani kolēģi - ka negribas uz La Scala braukt, jo publika te ir tik ārkārtīgi prasīga.

Bieži pat nevar saprast, kam īsti tā piekasās: Kallasa, Pavaroti, Tebaldi, Kaufmans, Ņetrebko, Domingo - visi savulaik saņēmuši savus bū! un visi jutušies kā giljotīnas priekšā.

Tāpēc tā vienmēr ir psiholoģiski grūta situācija dziedātājam: tu ej uz skatuves, centies sniegt no sevis vislabāko, bet... Galu galā jūties kā gladiatoru cīņās - vai imperators to pirkstu pacels uz augšu vai tomēr nolaidīs uz leju. Turklāt lielie kliedzēji bieži protestē anonīmi!"

Elīna ar lielu gandarījumu atzīst, ka viņas Karmena nav saņēmusi it nevienu bū! "Bija tikai un vienīgi ovācijas, un to uzskatu par lielu sasniegumu un atalagojumu. Mēs, dziedātāji, gribam uzskatīt, ka La Scala publika labi saprot gan franču, gan itāļu mūziku, viņiem ir sava domāšana un uzskati, ko tieši viņi vēlas sadzirdēt, kas tieši viņiem ir vajadzīgs. Galu galā - viņi pieredzējuši visas zvaigznes, ieskaitot Toskanīni..."

Interviju ar Elīnu Garanču pilnā apjomā aicinām noklausīties ŠEIT!

Bū! kā profesija un Itālijas himna

Gan bū!, gan bravo! saucienus Milānas La Scala opernamā pieredzējusi arī Aija Nodieva, un par šīm detaļām sīki un smalki viņai pastāstījis jau minētais "mafiozo". Izrādās, ka bubošana ir... profesija!

Aija Nodieva arī atklāj, ka biļešu cenas uz pirmizrādēm La Scala operteātrī ir ļoti dārgas - ap 2000 eiro.  Šo biļešu īpašniekus gaida arī bankets. "Ak, kungs.. Dārgakmeņi, viss mirdz un laistās," savos novērojumos dalās mākslas zinātniece.

"Uz pirmizrādēm La Scala opernamā vienmēr ierodas Itālijas prezidents: viņam ienākot zālē, publika ceļas kājās, visiem roka uz sirds un orķestris spēlē Itālijas himnu. Tas ir tāds brīdis, kuru vārdos grūti aprakstīt..."

Aijas Nodievas pavadībā izstaigājam vēl dažas Milānas vietas: Verdi ielu, Džuzepes Verdi dibināto pansionātu bijušajiem mūziķiem - operdziedātājiem, kā arī iegriežamies Verdi kafejnīcā, kas saglabājusies no seniem laikiem. Arī Barbara Ābele piedāvā ekskursiju uz dažiem īpašiem muzejiem un skaidro, kāpēc tieši Milāna tiek uzskatīta par modes Meku un tās noteicēju.