Izdevniecība "Neputns" klajā laidusi divus režisoram Alvim Hermanim veltītus izdevumus - albumu "Alvis Hermanis" un režisora dienasgrāmatu, kas pierakstīta 2015./2016. gada sezonas laikā.

Albums ir vizuāli krāšņs un emocionāli bagāts izdevums, kurā iekļauta attēlu izlase no 43 vizuāli interesantākajām Alvja Hermaņa izrādēm, Edītes Tišheizeres eseja, Sarmītes Ēlertes intervija ar režisoru, kā arī Normunda Naumaņa kritiku fragmenti. Albums izdots latviešu un angļu valodā divos atsevišķos izdevumos. Savukārt "Dienasgrāmata" ir Alvja Hermaņa pierakstītais 2015./2016. gada sezonas laikā.

"Albums bija pirmā ideja, kas tapa ilgā laikposmā, ļoti intensīvi sākumā bija divi, un tad - viens gads," stāsta "Neputna" vadītāja Laima Slava.

"Kad sākās mūsu pēdējais darba gads, Alvis teica - varbūt es te tādu dienasgrāmatu par sezonu parakstīšu. Nemaz nenoticēju, jo tas bija tādā kopējā sarunā, pa gaisu, starp citu. Kad pāris mēnešu pirms albuma iznākšanas datuma viņš pateica - ir, esmu rakstījis, - tas bija ļoti patīkams pārsteigums!"

Laima uzsver - darbs pie dienasgrāmatas publicēšanas ritējis ļoti intensīvi: "Un rezultātā tā ir brīnišķīga lieta, kas vēl daudz ko paskaidro. Tur ir atsauces uz pagātni, notikumu atskats - sadarbība ar Barišņikovu, Netrebko, Domingo... Tas noteikti patiks tiem, kuri mīl operu. Un ik pa brīdim dienasgrāmatā ir filozofikas pārdomas, ko nozīmē būt režisoram.

Lasot dienasgrāmatu, sajutu, cik baisi smags ir režisora darbs, un cik intensīvi Alvis to veic...

Te redzam to milzīgo emocionālo piesātinājumu, kas raksturīgs katrai izrādei. Šis man ir lielas baudas darbs - jā, arī patiesu pūļu darbs, bet ļoti skaists uzdevums šis ir bijis.

Tas jau ir "Neputna" uzdevums - lai grāmatas nav sausas, lai uzrunātu cilvēkus. Neesmu ne teātra zinātniece, ne teātra kritiķe, esmu vienkārši skatītāja, kura jau sen atradusi savu teātri - un tas ir Jaunais Rīgas teātris. Jaunībā tas bija Jaunatnes teātris. Tik vienkārši.

Visām Alvja izrādēm raksturīga humānā nots. Jā, viņš reizēm runā provocējoši, bet visu caurvij doma par cilvēkam būtisko, svarīgāko, par vērtībām. Alvja izrādes ir arī ļoti vizuālas - un galvenais, ka vizualitāte ir humānajā straumē, kurā gribam dzīvot un ticēt, ka humānā gudrība cilvēkā uzvarēs - un nevis tumšie, provokatīvie spēki.

Izvilkt humāno sakni no visa - man šķiet, tā ir Alvja specialitāte, pāruzdevums. Skaidrs un nepārprotams.

Jo kas tad mākslinieku interesē? Kā Alvis pats saka - tā ir dzīve."

Savukārt teātra zinātniece Edīte Tišheizere sarūpējusi albumu. Kāds bijis šis darbs? "Neteiktu, ka esmu sekotāja Normundam Naumanim - sen atpakaļ, kad albums tika iecerēts, autoram vajadzēja būt vienam, un tas bija Normunds. Pēč viņa traģiskās aiziešanas stāsts sākās no jauna. Nevarēju un nevaru būt viņa darba turpinātāja, jo Normunds bija sekojis viņam no paša sākuma. Redzējis visu."

Mazliet pasmejoties, Edīte atklāj: "Privāti ar Alvi iepazinos jau ļoti sen - biju tikko atgriezusies no Maskavas, un piesaistīja Konservatorijā pasniegt jaunajiem aktieriem.

Alvis bija mans students - to varu atcerēties ar lepnumu, bet tas beidzās diezgan nejauki: mēs ļoti sastrīdējāmies... Tas notika eksāmenā, kurā teicu, ka mani neinteresē tādi studenti, kas domā tik vienpusīgi. Cik ļoti man nebija taisnība!

Un vienu laiku viņa darbībai nesekoju. Veidojot albumu, man vajadzeja sekot, ko Alvis nozīmē teātra pasaules izplatījumā, ņemot ne tikai Normunda materiālus, bet arī ārzemju rakstus, publikācijas, recenzijas, intervijas, lai veidotu kopiespaidu. Un man ir šausmīgi žēl, ka pazīstu jau pieaugušo Hermani-režisoru, bet ne iesācēju Hermani-režisoru..."

Vaicāta, kas ir albuma adresāts, Edīte Tišheizere ir pārliecināta: "Neviens, kuru neinteresē Hermanis un kurš par viņu neko nezina, albumu, protams, pat rokā neņems. Savukārt tiem, kuri viņu zina, tā ir iespēja uzzināt to, kas nav bijis viņu redzeslokā. Tas nav albums par Jauno Rīgas teātrī - jā, tas ir svarīgākā, bet ne vienīgā daļa. Daudziem varētu būt interesanta daļa, ko Alvis darījis ārpus Latvijas - tie ir gan teātru, gan operu iestudējumi. Vienīgais, ko no Hermaņa esmu redzējusi pilnīgi visu - tās ir viņa ārpus Latvijas iestudētās operas."

Un kā Edīte vērtē dienasgrāmatu? "Ļoti daudziem teātra māksliniekiem, kuri raksta, ir ļoti laba valoda - neaizmirsīsim, ka ik dienu viņi sastopas ar labu literatūru. Arī Alvis raksta ļoti labi. Šis bija gads, kad tiešām viņam sekoju gandrīz visu - tāpēc ļoti interesanti bija salīdzināt rezultātu ar viņa paša pārdomām.

Hermani jau nav iespējams skaidrot. Vari rakstīt par to, kas tevi viņa izrādēs skar vai neskar un stāstīt stāstu, ko tu esi izlasījis.

Tas ir interesants piegājiens - uzzināt, par ko domājis radītājs brīdī, kad viņš rada. Un tad ieraudīt galarezultātu."

Bet Džila Mensela ir viena no visvairāk lasītajām Lielbritānijas autorēm Latvijā un pasaulē. Kā ierasts, arī jaunajā romānā "Brīvais lidojums" viņa liek lietā visus līdzekļus - asprātīgu tēlojumu, stindzinošus baiļu mirkļus, neparedzamas intrigas un visnegaidītāko risinājumu. Par šo grāmatu viedokli pauž Ieva Drozdova.