Atzīmējot Romana Sutas 120 gadu jubileju, klajā nākusi viņam veltīta monogrāfija. Monogrāfijas sastādītāja Laima Slava norāda, ka Suta noteikti bija viens no sava laikmeta garšas veidotājiem, mākslas aktualitāšu apzinātājiem, mākslinieka atbildības lauka paplašinātājiem. Tieši viņš vispārliecinošāk aktualizēja lietišķās mākslas - modernā dizaina - statusu, līdz pirmajiem īstajiem latviešu mākslas starptautiskajiem panākumiem virzot darbnīcas "Baltars" produkciju. Viņam bija savi piedzīvojumi un scenogrāfiski atklājumi teātrī un visjaunākais izaicinājums - darbs kino.

Monogrāfija ietver plašu albuma daļu ar atskatu uz Romana Sutas daudzpusīgo māksliniecisko darbību. Teksta daļā klasiskā modernisma pētniece Dace Lamberga par Romana Sutas dzīves un “augstās mākslas” ceļiem, Eiropas klasiskā modernisma pētniece Gledisa Fabra sniedz ieskatu starpkaru internacionālajā Parīzes mākslas dzīves ainā, ieskicējot arī Sutas vietu tajā, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Natālija Jevsejeva iepazīstina ar Romana Sutas scenogrāfa, interjera mākslinieka un dizainera gaitām, bet kinozinātniece Inga Pērkone paver skatu uz maz zināmo tālaika kinomākslinieka pasauli, savukārt Sutas audzēkņa Rīgas Tautas augstskolā Herberta Sila atmiņas vēsta par viņu kā pedagogu.

Vaicāta, ar ko Romana Sutas laiks atšķiras no mūsdienām, Dace Lamberga uzsver: "Pirmkārt, ekonomiskā situācija tolaik bija ļoti smaga - Latvija karā bija zaudējusi cilvēkus... Taču vairāk nekā mūsdienās tika domāts par kultūru. Kaut arī nebija naudas, 1920. gadā tika dibināts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, jaunie mākslinieki rīkoja izstādes, un jau 1919. gadā parādījās raksti par mākslu. Romans Suta ļoti aktīvi darbojās...

Tā ka no vienas puses bija milzīgas problēmas, bet no otras - radošs pacēlums. Mūsdienās mākslinieki vairs nav tik vienoti -  viņi ir vairāk individuālisti, katrs veido savu izteiksmi.

Tolaik jaunā māksla, kas saistījās ar kubismu, iestājās par formu vienkāršojumu un vienojās cīņai pret akadēmismu. (..) Suta bija pasaules cilvēks. Protams, savas valsts patriots, bet, domājot par latviešu mākslu, viņš uzsūca vērtīgāko arī no ārzemju mākslas, kas viņam šķita svarīgs, kas interesēja. Viņš arī daudz darīja latviešu mākslas popularizēšanā ārpus mūsu valsts robežām."

"Lida. Citādā" ir radiožurnālistes Ingrīdas Strodas grāmata par savu klasesbiedri Lidiju Pupuri - par aktrisi, kura vēl vienmēr nenogurstoši iepriecina savus skatītājus gan uz Dailes teātra skatuves, gan radioierakstos, gan dzejas lasījumos, gan kino un televīzijas ekrānā. Kādreizējā Dailes teātra III studijas audzēkne, Eduarda Smiļģa, Pētera Pētersona aktrise stāsta par savu dzīvi, lomām, uzskatiem un dzīves filozofiju.

Kā ir rakstīt ne tikai par aktrisi, bet arī par savu skolas biedreni? "Jā, biju tik vieglprātīga un piekritu," smejas Ingrīda Stroda. "Izrādījās - biju pieķērusies kā pie īsta "reņģu tovera", jo ar Lidu mācījos kopā piecarpus gadu, tad mūsu ceļi šķīrās, un tad jau viņu redzēju kā aktrisi. Diezgan vēlu mūsu klase sāka satikties, un ne jau vienmēr Lida bja klāt - tad viņai filmēšana, tad izrādes mēginājumi, izbraukumi.

Bet saņēmu dūšu un mēģināju. Bija ļoti grūti rakstīt, jo mani jau brīdināja - rakstot par Lidu, jāiet dziļumā, un tas dziļums bija biedējošs. Lida nemaz tik viegli neatveras!

Sēdējām kafejnīcās, staigājām gar Daugavu, kur savulaik bija Staburags, stāvējām pie trolejbusa pieturas, bet - nekad, nekad nevarēju ar viņu mierīgi parunāt, jo Lidai nepārtraukti zvanīja telefons. Ne velti saku - viņa ir kā Māte Terēze! Visiem viņu vajag. Tāpēc man škiet, ka līdz galam tomēr viņu vēl neatklāju. Lidija ir tāda, kā man reiz teica omīte - vīram, meitiņ, vienu kāju rādi, bet otru - nerādi..."

Un ko par grāmatu saka pati tās galvenā varone Lidija Pupure? "Pirmkārt, jau pašā sākumā teicu - par sevi man grūti runāt; varu runāt par saviem dzīves cilvēkiem, un tad jau arī es atklāšos. Arī savu darbu pati nevaru vērtēt. Stāstīt par lomām un to tapšanu ir kas cits - kā tās tapušas, kādi sarežģījumi bijuši. Bet, lai tā pastāstītu par sevi - no malas taču sevi neredzu! Piedāvājums bija negaidīts, jo vienmēr šķitis - nu, ko nu es.

Grāmatu var rakstīt par jebkuru cilvēku... Ikviena dzīve ir tik interesanta!  Katrs ir tā vērts, lai par viņu uzrakstītu grāmatu.

Mūsu izpausme summējas no visa, ko esi piedzīvojis, pārdzīvojis, kādus cilvēkus esi saticis, pie kādām atziņām nonācis, ko iemācījies. Tāpēc arī saku - esmu daudzu cilvēku produkts."

Sarunā aktrise neslēpj - īpaši sāpīgs bijis radošā klusuma periods. "To grūti un sāpīgi atcerēties. Jo pirmais posms bija ļoti bagāts. Un tad bija jāpaliek mājās... Bet, ņemot vērā, ka man ļoti patīk dzeja un sabiedrība bija pieradusi pie koncertiem, visu "klusuma laiku" esmu sevi izteikusi šādos pasākumos. Un tas mani bagātinājis - dzejā ir kvintesence, tas nav mazāk kā loma!"

Lidijas Pupures balsi glabā arī daudzi Latvijas Radio fondu ieraksti. "Latvijas Radio ir burvīgs," teic aktrise... "Visvairāk mani aizkustināja, kad tiku aicināta ierakstīt Zentu Mauriņu - viņas pārdomas, atmiņas. Viņa man bija lielais skolotājs."