"Norakstītie" ir ilggadējās sociālās un bērnu invalīdu aprūpētājas, mammas un audžumammas Ilgas Raščevskas debijas romāns.

Romānu vērtīgu padara tā dokumentālisms, jo Ilga Raščevska rakstot izmantojusi gan savu ilglaicīgo darba pieredzi, strādājot ar problēmjauniešiem, gan personisko pieredzi. Autore nevairās atklāti runāt par sāpīgākām un aplamām grāmatas varoņu rīcībām. Izlasītais liek šiem dzīvesstāstiem ticēt. Ticēt arī cerības staram, ko autore pauž darba noslēgumā. Jo norakstīt kādu kā pilnīgu neveiksmi vienmēr ir priekšlaicīgi. Tā ir saruna par dzīves neredzamo pusi laikā, kad cieņā ir “veiksmes stāsti”...

Vaicāta, kā tas nākas, ka tik smaga grāmata uzrakstīta tik raitā, viegli lasāmā valodā, tās autore Ilga Raščevska klusi atzīstas: "Nezinu, vai rakstīju viegli. Vienkārši rakstīju ar mīlestību. Īsi sakot - kā jutu, tā rakstīju..."

Cik šajā grāmatā daudz ir no tā, ko redzējusi savā darbā? "Viss! Ne tikai darbā - arī dzīvē. Laikam jau tā īstā motivācija uzrakstīt grāmatu bija tā, ka par daudz visa kā bija sakrājies. Jo visbiežāk ir tā: tu sāc runāt ar kādu, bet neviens jau tā īsti tevī neklausās. Tāpēc gribējās pateikt skaļi. Ir cilvēki, kas to nezina - bet ir likteņi, kuros nav bijis nekāda veiksmes stāsta - tikai pāreja no vienas sistēmas uz otru, un tā bija smaga pāreja, kas izpostīja ļoti daudzu cilvēku dzīves.

Vismaz divas trešdaļas cilvēku nezina, ko nozīmē Latvijas slavenais "veiksmes stāsts" vai treknie gadi.

Bet viens nu gan. Šodienas jaunieši ir brīnums, lai arī ko par viņiem saka. Viņi saprot lietas, kuras mēs, pārējie, iemācāmies ap 40."

Autore arī atzīstas: notikumu secība raisijusies itin kā pati no sevis. "Pavisam savādāk biju domājus - bet viņi vienkārši dzīvoja. Daudzi saka, ka ir ļoti labi. Ka patiesi. Ka, grāmatu lasot, ir, par ko padomāt. Citi saka, ka "gruzona" jau tā pietiek, un par to lieki nav jādomā. Jau tagad zinu, ka rakstīšu turpinājumu - jau diezgan daudz kas tapis. Ir jāvelk paralēles ar viņiem - mēs visi esam cilvēki. Ja kāds palasītu uzmanīgāk, tur ir arī Latvijas sieviete - tāda ir vide. Jā, visi viņi krīt. Taču jautājums tikai, vai ceļas. Vai pietiek spēka."

 

Savukārt Valda Grēviņa visu publicēto dzejoļu grāmatā "Veca cilvēka dziesmas” ir aptverts laika posms no 1909. gada līdz pat 1968. gadam, kad dzejnieks aiziet mūžībā. Tās ir 20.gadsimta romantiskā, vientuļā, dzīves traģisma un ironijas caurstrāvotā dzejnieka rindas, kas krājuma sakārtotājai, dzejnieka mazmeitai Martai Dziļumai likusi izvēlēties arī otru nosaukumu - "Pēdējā dzeju grāmata”.

Izdevējai Ligitai Kovtunai Valdis Grēviņš visupirms asociējas ar slavenajām dziesmām "Kavalieru gads", "Virši zied" un "Dzelzsgriezeju". "Un arī ar to, ka Valda radinieki man ir visapkārt - gan Gundega Saulīte, gan Marta Dziļuma, kura izcili šo krājumu sakārtojusi - ar milzīgu cieņu, inteliģenci un labu gaumi."

Raimonds Briedis Valdi Grēviņu sauc par "dzejnieku, kura mīlestība atrodas starp dzīvību un nāvi", bet ko par sava vectēva dzejas apkopošanu saka viņa mazmeita Marta Dziļuma? "Dzejas kārtošanas darbs ir ļoti eksakts, tas ir domāšanas darbs.

Dzeju lasot, vari justies aizkustināts, bet sakārtošanai tas traucē - jāpanāk, ka esi tīrs. Laba dzeja aizkustina, bet jāmeklē brīdis, ka neesi aizkustināts, bet vari strādāt ar galvu.

Mūsu princips bija - kārtot publicētos Grēviņa dzejoļus, jo nepretendējām uz absolūti visu viņa dzejas antoloģiju. Cik pazinu Valdi Grēviņu, viņam bija ļoti kritiska attieksme pret savu darbu - vairākkārt viņš atgriezās pie sava dzejoļa, un, ja tas galu galā tika publicēts, tas nozīmēja, ka izgājis pamatīgu vētīšanu."