Šonedēļ "Grāmatu stāstos" ielūkojamies indiešu rakstnieces Gajatri Čakravorti-Spivakas darbā "Vai pakļautie spēj runāt", par kuru pārdomās dalās kultūrpētnieks Deniss Hanovs, kā arī itāļu rakstnieka Kurcio Malapartes romānā "Nolādētie toskānieši", par kuru vēsta tulkotāja Dace Meiere.

Visa sākumā bija lekcija. Pēc pieciem gadiem tā pārtapa par eseju. Bet pēc 30 gadiem, pieminot eseju "Vai pakļautie spēj runāt", mēs runājam par kanonisku postkoloniālisma studiju tekstu, kuru nav iespējams apiet ne universitāšu kursos, ne teorijas grāmatu apskatos.

Stāsta Deniss Hanovs: "Jēdziens "pakļautie" nāk tieši no postkoloniālisma studijām, un šis teksts ir hrestomātisks. Ir ļoti vērtīgi, ka tas iztulkots dažādās valodās.

Jo arī Latvijas sabiedrība ir tieši tāda - postkoloniāla, jo vairāki gadsimti pagājuši citu kultūru politiskajā, militārajā un arī ekonomiskajā ietekmē.

Mums arī tipiska virkne iezīmju, kas raksturīgas sabiedrībām, kas atbrīvojas no postkoloniālisma kultūras arī atmiņas un intelekta kontekstā."

Grāmata uzrakstīta pirms 31 gada: vai šodien varam teikt, ka laiki mainījušies? Deniss Hanovs uzskata: "Esejas teksts ir klasisks, tāpēc vienmēr būs aktuāls. Spivaka vairāk stāsta par koloniālisma vēsturi, un grāmatas pirmā daļa veido tiltu uz tagadni - viss atkarīgs no tā, kā pētnieki to iztēlojas, konstruē. Spivaka cenšas nepakļauties, viņa kritiski vērtē gan Marksa priekšstatus par 19. gadsimta strādnieku šķiras attiecībām ar kapitālu, gan nežēlo franču filozofu Fuko, kas ir viens no 20. gadsimta titāniem, kurš analizējis, kā vara dažādos veidos pakļauj cilvēku. Tāpēc arī man kā pētniekam tieši pirmā daļa šķiet ļoti interesanta: ir vērts paskatīties uz sevi spogulī... Grāmatas otrā daļa tieši saistīta ar rakstnieces kultūrvidi, Indijas tradicionālo sabiedrību. Ne tikai milzīgie dabas resursi, bet arī viņu tradicionālā kultūra tika pakļauta koloniālismam. Diemžēl arī mūsdienu Latvijā, kad mēs "nedzirdam" cita cilvēka pagātni, labprāt mīlam to konstruēt: interneta vide ir pilna ar priekšstatiem, ka 50 gadi padomijā bija ekonomikas, izaugsmes un industrializācijas periods un civilizācijas rašanās periods, kas nomainīja lauku kultūru.

Pakļautības ir dažādas, un nemitīgi veidojas jaunas pakļautas grupas. Jo cilvēku var pakļaut ne tikai politika, bet arī telpas nepieejamība, zems dzīves līmenis; arī nabadzība ir diktatūra, kas var ietekmēt demokrātijas kvalitāti.

Tāpēc pakļautības jēdzienu varam attiecināt uz ļoti plaša spektra izpausmēm."

Kurcio Malapartes romāns "Nolādētie toskānieši" tapis 1956. gadā, un tas ir veltījums rakstnieka dzimtajai Toskānai. Vienlaikus tas ir arī ironisks darbs. Tulkotāja Dace Meiere uzskata, ka šo grāmatu var lasīt ikviens. Vispirms jānopērk biļete uz Itāliju, tad jāizlasa grāmata un tad jādodas ceļojumā uz Toskānu ar grāmatu azotē, lai varētu to labāk izpētīt - gan grāmatu, gan Toskānu...

"Itāļi ir ļoti dažādi - ir toskānieši, umbrijieši, sicīlieši un tamlīdzīgi. Paši itāļi, satiekoties ārpus Itālijas, steigšus noskaidro, no kurienes ir otrs sarunas partneris, jo no tā atkarīgs, kā risināt tālāko sarunu... Turklāt tas attiecas uz visām jomām - politiku, kulināriju, mūziku. Toskānā ir daudz nostūru, kur varam baudīt to pašu izjūtu, par ko runā Malaparte.

Malapartes stāstīto gan nekad nevajag uztvert kā precīzu atstāstu vai autobiogrāfiski precīzu dokumentējumu, jo viņš ir piederīgs sirreālismam, maģiskajam reālismam. Pat viņa dokumentālie romāni ir sirreāli!

Tāpat viņa bērnības un jaunības atmiņas ir gan kariķētas, gan pārspīlētas; viņš visam piešķīris pasakas un fantāzijas elementu, bet grāmatām tā ir fantastiska papildus vērtība."