"Grāmatu stāstos"  turpinām pievērsties Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem, un šoreiz laiks pienācis kategorijai "Spilgtākā debija literatūrā".

Tai nominēta Madara Gruntmane ("Narkozes", Neputns), Sabīne Košeļeva ("Rīga - Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts", Zvaigzne ABC), Elīna Bākule-Veira ("Zilonis okeāns", Pētergailis) un Anita Mileika ("Mūžīgā nepārtikusī stirna", Latgolys studentu centrs).

Dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš sarunā uzsver, ka debijas dzejas laukā ir stilistiski atšķirīgas. Viņa favorītes - Madara un Elīna: "Viņu veikums ir nesavienojami trauki; te runa par spilgtu debiju..."

Madaras Gruntmanes pirmā publikācija bija žurnālā "Latvju teksti" 2015. gada jūlijā. Kāpēc viņa sākusi rakstīt dzeju? "Goda vārds, atbildes nav… Kad sāku rakstīt, prātā nāca rindas, kuras vienkārši ir jāraksta. Neapzinājos, ka rakstu dzeju, kaut ko paliekošu. Bija vienkārši impulss – ka jāraksta. Un to arī darīju,” stāsta Madara, kuras ikdienas profesija ir dažādu kultūras pasākumu rīkošana, producēšana, gaismu instalāciju veidošana. Nule viņa kopā ar kolēģiem atgriezusies no Singapūras gaismas festivāla atklāšanas.

"Tā Madara, kura organizē un producē, nav saistīta ar Madaru, kura raksta dzeju," teic jaunā autore.

"Dzeja ir mana intīmā, personīgā puse. Neviens nezināja, ka rakstu. Vispār jau man ir Pelnrušķītes cienīgs stāsts. Reiz savus dzejoļus parādīju Guntaram Godiņam – tolaik abi strādājām Kultūras pārvaldē. Pagāja 10 gadi, un teicu: "Tagad..." Pēc tam viņš zvana un saka: "Madara, mums jāsatiekas!” Nevienā brīdī neiedomājos, ka viņš ierosinās veidot grāmatu. Guntars bija mans Meistars, mans Skolotājs. Rezultātu aizsūtījām uz "Neputnu”, un Laima Slava paziņoja: "Jā, mēs izdodam!" Bet vispār, domājot par nākotni, esmu ļoti piesardzīga ar domu par turpinājumu. Dzeja, māksla nav vērsta uz pasūtījumu, pienākumu. Tā ka esmu mierīga un varu gaidīt, ķert mirkļus, kurus rakstu. Tie ir svēti brīži.”

Par Anitas Mileikas veikumu – Aivara Eipura rakstītās rindas: "Latgales puses autoriem patīk savās grāmatās ievietot arī latgaliski rakstītus dzejoļus. Tā tie negribot norāda, ka tas ir dialekts, nevis valoda, jo citādi tie būtu dzejoļi latviski netulkotā valodā, kas šādā izdevumā nebūtu vēlams. Jaunās autores grāmatā daudz stiprāki ir latviešu literārajā valodā rakstītie dzejoļi, kas gandrīz viscaur, par spīti dažām ne visai veiklām vietām, uzrāda atzīstamu briedumu, un ir dzeja, kas būtu labāko dzejnieču cienīga.”

Un kāpēc dzeju sākusi rakstīt Elīna Bākule-Veira? "Tas bija izaicinājumus, kuru man uzticēja angļu valodas skolotāja Amerikā, katram no studentiem lūdzot uzrakstīt mājasdarbu – vienu dzejolīti.

Sēdēju uz grīdas, šķirstīju vārdnīcu un izmisusi domāju – ko vispār nozīmē rakstīt dzeju?! Pratu labi rēķināt, man patika mūzika, bet – dzeja? Kad uzrakstīju pirmo dzejoli, pārņēma absolūta eiforijas sajūta – ka valoda ir kas vairāk. Negribēju vien beigt to darīt...

Skolotāja bija priecīga – teica, ka tas jāturpina. No savas matemātikas, ekonomikas nonācu brīnumu pasaulē. (..) Bijis visādi. Esmu sēdējusi naktī pie datora, dzejolis iet, iet un iet, un tam nav gala, lapu pēc lapas… Citreiz – ar roku, kladītē. Līdz ar to, ka mans rokraksts ir tāds, kāds ir, var padomāt gan tā, gan tā... Bija periods, kad likās – nevajag un nedrīkst publicēties. Jo – līdzko tevi paslavē, sāc skatīties uz sevi kā kaut ko īpašu.”

Visbeidzot, uzklausām Sabīni Košeļevu. Kādiem jābūt pamatnosacījumiem, lai kļūtu par rakstnieku un uzrakstītu grāmatu? "Pieredzei, protams, jābūt. No zila gaisa jau nekas nerodas. Sākumā ir jādzīvo, lai varētu par dzīvi runāt. Tikai tad, kad esi iepazinis sevi un apkārtējos, tikai tad vari kaut ko pateikt arī par pasauli. (..) Šo grāmatu nevar atdalīt no manas dzīves. Viens ir tas, ka lietas kuļas pa galvu, bet cita lieta - koncentrētā veidā to uzlikt uz papīra, lai būtu baudāmi un neizklausītos pēc demagoģijas," stāsta Sabīne.

Vaicāta, kas viņu visvairāk kaitina latviešu literatūrā, Sabīne Košeļeva neslēpj: "Tā ir nemitīgā gaušanās, vaimanāšana, pārmetumu meklēšana ārpus sevis - ka visi citi ir vainīgi pie visām manām nelaimēm".

Vai grāmatu rakstīšana arī nav savu pārdzīvojumu un nastas noņemšana? "Nu, viena lieta ir terapeitiskā rakstīšana", bet no otras puses... Jau vairākkārt esmu teikusi, ka mana grāmata nav jāuztver kā mana autobiogrāfija vai dokumentāla proza. Jā, tur ir mana dzīve, bet - cik lielā mērā, to nevienai dzīvai dvēselei neatklāšu," smejoties teic autore, kura ir diplomēta žurnāliste, studējusi literatūrzinātni, strādājusi bankā, bijusi sabiedrisko attiecību speciāliste, biroja administratore un arī viesmīle. Šobrīd visbiežāk viņas nodarbe saistīta ar tekstu rakstīšanu – visbiežāk tās ir dažādas reklāmas.