Dzintars Sodums ir viens no tiem izcilajiem rakstniekiem un tulkotājiem, kam valodas izjūta ir īpaši izkopta.

Jau piekto reizi tieši viņa dzimšanas dienā, 13. maijā, Ikšķiles novada pašvaldība pasniedza Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā. Dzintara Soduma 95. dzimšanas dienā balvu par novatorismu literatūrā saņēma dzejnieks Jānis Tomašs par debijas krājumu "Melnie darba cimdi". Žūrijas pamatojumā bija teikts: "Jānim Tomašam izdevies ienest jaunu noti latviešu mūsdienu literatūras bagātajā un sazarotajā dzejā. Tomaša novatorismam ir ļoti dabiska un nesamākslota tīrradņa balss. Krājuma rindās kopā sader izsmalcinātais ar vienkāršo, veidojot svaigu un neparastu stilu."

Jānis Tomašs: "Jau bērnībā man patika domāt un veidot tekstus. Dzīvoju vidē, kur nebija ne telefona, ne interneta, arī televizors bija tikai melnbaltais, un tāpēc prāts raisījās. Nav jau kā tagad, kad prāts aizņemts ar visādām muļķībām. Man nepatīk tas vārds - "dzejnieks", jo to lieto ļoti daudzi: gan tie, kuri ir dzejnieki, gan tie, kuri nav. Piemēram, vārdu "fiziķis" lieto tikai tie, kuri patiešām ir fiziķi.

Man patīk cilvēki, kuriem savukārt patīk galējības. Ja kaut ko dara, tad tikai galējībās - citādi nemaz nevar būt! Man ļoti patīk kontrasti, tāpēc arī tekstus speciāli veidoju tieši tādā veidā.

Stingri skatos, lai dzejolis būtu perfekts - nu, vismaz lai man pašam tas patīk. Un tikai tad citiem."

Vaicāts, kālab pievēršas Centrāltirgus tēmai, Jānis neslēpj: "Līdzīgi kā pasaulē ir balts un melns, Iņ un Jan, arī Centrāltirgū redzam absolūtas galējības - pats nabadzīgais slānis satiekas ar tiem, kuri brauc ar limuzīnu klases automašīnām. Tur tu sajūti īsto dzīves garšu, nevis dzīvojot skaistā biroju rajonā, kur nekas nenotiek, cilvēki runā tikai par naudu, dokumentiem, papīriem, un tā arī paiet tā dzīve. Centrāltirgū var izjust visas iespējamā garšas!"

Taujāts par attiecībām ar Dzintara Soduma personību, Jānis saka tā: "Man ļoti patika Dzintara Soduma daba - viņa raksturs un tas, ka domas plūsma viņam ir pilnīgi citāda nekā pārējiem.

Sodumam nav raksturīga "zirga domāšana" - ka uzliek klapes uz acīm un iet tikai vienā virzienā.

Arī dumpinieciskums viņam tipisks. Par Latviju, kas svēta mums un arī viņam pašam, Sodums atļaujas pateikt ko skarbu. Ja mūsdienu skolasbērni savos sacerējumos uzrakstītu tikpat skarbi, neviens nesanemtu labu atzīmi. No šabloniskās domāšanas netiekam vaļā."

Un kuras tēmas Jānim Tomašam šodien šķiet aktuālas? "Es daudz rakstu par sevi - to, ko pats piedzīvoju, nevis par notikumiem, kas notikuši kādā citā gadsimtā. Man svarīgi, lai tas, kurš lasa manu dzeju, ļoti asi izjustu laikmeta elpu. Tāpēc man ļoti būtiski runāt par "telefonu paaudzi", piemēram, vai ātrajiem kredītiem."

Balvu par novatorismu literatūrā pasniedza arī tulkotājam Knutam Skujeniekam par Genādija Aihī grāmatas "Paklanīšanās dziesmai" atdzejojumu. "Par Knuta Skujenieka atdzejoto Genadija Aihi grāmatu precīzi un skaisti teicis Uldis Bērziņš: "Tā ir īpaša dzeja. Izteiktā smalkums un izjustā "prastums" sadūrušies tādā attiecībā, kādu latviski prot varbūt tikai Skujenieks". Uzteicot šo izcilo atdzejojumu nevar nedomāt par visu atzītā meistara Knuta Skujenieka tulkojumu kopumu - to mirdzumu un dziļumu".

Knuts Skujenieks par krājumu: "Grāmatas oriģināls bija krieviski. Aihī bija slavens čuvašu dzejnieks, izcils atdzejotājs - ne velti čuvaši viņam Tautas dzejnieka titulu piešķīra ne jau tikai dēļ krievu tekstiem. Bijām pazīstami. Maskavā mācījos pirmajā kursā, viņš - ceturtajā vai piektajā. Klīda baumas par viņa frankomāniju, no studijām izslēdza uz gadu un aizturēja diplomdarbu kā "neriktīgu". Vēlāk satikāmies Maskavā, kad turp devāmies kopā ar Uldi Bērziņu."

Čuvašu valoda ir visarhaiskākā no šīs cilmes valodām, kurā runājuši Volgas bulgāri. Taču Skujenieka atdzejas valoda ir ļoti latviska. "Tas laikam no bērnības. Ne Maskavas institūts, ne lēģeris nevarēja to tik vienkārši nomākt - tas cilvēkā ģenētiski ielikts."

Ar Dzintaru Sodumu Knutam Skujeniekam ciešas saskarsmes nav bijis. "Izņemot viņa "Ulisu". Zinu, ka visu mūžu viņš bijis buntavnieks, un konstatēju arī to, ka viņš bijis cilvēks, kurš visu mūžu nodzīvojis bez būtiska gandarījuma. "Uliss" ir vainagojums. To uzlūkoju ne tik daudz kā daiļdarbu, cik lingvistisku laboratoriju. Protu novērtēt gan to, kas izdarīts ar latviešu valodu, gan to, ko Džoiss izdarījis ar stilu," - tā Knuts Skujenieks.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas sagatavotais personālais bibliogrāfiskais rādītājs "Knuts Skujenieks. Bibliogrāfija" ir veltījums izcilajam latviešu dzejniekam, atdzejotājam un literatūrkritiķim Knutam Skujeniekam (1936), kurš aizvadītajā gadā atzīmēja 80. dzimšanas dienu.

Dzejnieka bibliogrāfija sniedz plašu panorāmisku skatu ne tikai uz viņa dzīvi un daiļradi, bet arī uz Latvijas kultūrainavu ilgā laika posmā - no 1950. gada, kad žurnālā "Bērnība" publicēts pirmais K. Skujenieka dzejolis, līdz mūsdienām. Bibliogrāfijā ap trīsarpus tūkstošos ierakstu apkopots K. Skujenieka devums dzejā, cittautu folkloras un dzejas atdzejā, kritikā, publicistikā un citās jomās, kā arī materiāli par dzejnieka dzīvi. Rādītājā ietverti galvenokārt publicētie darbi: grāmatas, materiāli no periodiskajiem izdevumiem, teksta daļas, attēli, fotogrāfijas, skaņu ieraksti, notis, elektroniskie resursi. Rādītāja zinātnisko vērtību palielina virkne palīgrādītāju. Svarīgākie no tiem ir K. Skujenieka darbu alfabētiskie rādītāji un personu rādītājs. Par šo izdevumu raidījumā vēstīs Māra Daneberga.