Latvijā ir daudz lietu, notikumu un apstākļu, kas tās iedzīvotājus var darīt laimīgus. Dace Rukšāne ir izvēlējusies un aprakstījusi sešdesmit dažādus dzīves mirkļus, kas raksturo latvieti un veicina prieku, aktivitāti un galu galā laimi. Grāmata "Latviskais laimes kods" ikvienam atgādina, ka ikdienu veido daudzas lielākas un mazākas laimes. Tikai tās jāpamana! Lai būtu vieglāk orientēties, autore sešdesmit dzīves mirkļus ir vienmērīgi sadalījusi pa mēnešiem - katrā mēnesī pieci. Grāmata, kas mudina iedvesmoties priekam un laimei.

"Tas bija diezgan liels darbs - sāku ar savu ģimeni, kurai prasīju, kas tad ir tās lietas, kas asociējas ar latvietību. Tad pārgāju uz draugiem, pēc tam - uz paziņām, un vēlāk jau arī uz feisbuku," atklāj Dace Rukšāne.

"Atbildes bija ļoti dažādas, un sākumā pat likās - kā gan savākšu tās sešdesmit lietas?! Bet beigās pat palika pāri, bija grūti izvētīt, kuras atstāt ārpusē.

Interesanti, bet daudzas no lietām, kas iekļuvušas grāmatā, daudziem cilvēkiem bijušas padomā, vēl pirms viņiem biju pastāstījusi par grāmatu.

Pirmkārt jau liela daļa lietu, ko izvēlējos vispirms, bija tās, ko pati esmu piedzīvojusi, jo man grūti rakstīt bezpersoniski - arī šeit visās lietās klātesošs ir savs es."

Dace savā radošajā ikdienā apvieno divas puses - viņa ir gan rakstniece, gan žurnāliste. "Karjeru sāku kā rakstniece, bet pirms padsmit gadiem mani aicināja rakstīt žurnāliem.

Tur ir tikai divi dažādi noskaņojumi, kas jāuzņemas, darbu sākot - vai nu tu ķidā sevi, vai klausies. Ķidāt sevi ir pavisam kas cits, nekā klausīties. Bet man jau kopš bērnības ļoti patīk ieklausīties otrā cilvēkā.

Varbūt tāpēc izdodas intervēt cilvēkus."

Dace arī neslēpj: "Sākumā man pašai bija jābūt skaidram atskaites punktam, no kāda rakursa intervēt cilvēkus. Un nebūt nebija tā, ka visiem uzdevu vienus un tos pašus jautājumus! Par dažiem cilvēkiem bija skaidrs, citi bija jāmeklē caur paziņu paziņām, kas varētu pastāstīt par konrētām tēmām. (..)

Kā jau var manīt grāmatā, daudzi vēlējās palikt anonīmi, taču materiāla izrādījās daudz vairāk, nekā iekļuvis grāmatā. Taču piezīmes palikušas manā diktofonā, ir arī ar roku rakstītas, ir datorā, tāpēc mana grāmata ir bišķiņ plašāka.

Ar dažiem satikos pat četras reizes, ja pirmajās reizēs atbildes šķita formālas."

Arī grāmatas vizuālais tēls radies interesanti: "Kad grāmata jau nāca gatava, izdevniecība visiem darbiniekiem izsūtīja vēstules un lūdza sameklēt bildes par šo tēmu. Tā ka grāmata ir ļoti liels kopējs darbs, kurā cilvēki ieguldījuši savu artavu."

Dace Rukšāne ir azartiska sēņotāja, un arī grāmatas prezentācijā viesi mielojušies ar viņas marinētajām beciņām. Tālab Daces atbilde uz vaicājumu, kura lieta viņai  pašai raisa asociācijas ar latvisko laimes kodu, šķiet tikai loģiska.

Rakstniece smejas, ka pirmkārt jau tā patiesi esot sēņošana: "Esmu sēņojusi kopā ar ļoti daudzām latviešu rakstniecēm - tā ir gan meditatīva nodarbe, gan krājējas, apzinātājas un mežu mīlētājas esence."

Kolektīvās monogrāfijas "Fin de siècle literārā kultūra Latvijā" mērķis ir pavērt ieskatu literatūras un kultūras sociālajā vēsturē, izsekojot mijiedarbei starp sociālajām pārmaiņām un kultūras procesu. To izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds un grāmatas autori ir LU LFMI pētnieki Benedikts Kalnačs, Pauls Daija, Eva Eglāja-Kristsone un Kārlis Vērdiņš. Periods no 19. gadsimta 90. gadiem līdz Pirmā pasaules kara sākumam Latvijā ir raksturīgs ar iepriekš nepieredzētu estētisko un idejisko daudzveidību, kas atbalso norises citos Eiropas reģionos. Tas ir latviešu modernās kultūras nostiprināšanās laiks, ko raksturo ideju un vērtību plurālisms. Šo periodu mēdz apzīmēt ar franču valodas vārdiem fin de siècle (gadsimta beigas) - terminu, kura sākotnējā nozīme saistīta ar atteikšanos no agrākās estētiskās pieredzes, kā arī ar noteikta laikmeta beigām un jauna posma sākumu. Par izdevumu stāsta Benedikts Kalnačs, cita starpā uzsverot: "19. gs. un 20. gs. mijas lit ir būtiska pirmkārt jau tāpēc ,ka tā ir ļoti int lasāmlit - tas ir veida,s kad mūsdienu lit. atrodas savā veidošaznš dprocesā. 19. gs. garumā notiek ļoti būtiski att procesi latvišu vakodā sarakstīto tekstu mākslkinieciskā pilnveidē.