Gunta Šnipke ir liepājniece un arhitekte, kas raksta dzeju ar pārtraukumiem. Tie reizēm ilgst daudzus gadus, un šobrīd ir atkal rakstīšanas laiks.

Ir izdoti dzejoļu krājumi: "... bērns ienāca..." (1995), “…un jūra” (2008). Maijā tiem piepulcējās trešais krājums “Ceļi”. . Tas izceļas ar poētisku precizitāti, negaidīti asi un dzidri iezīmētu personīgās un mums visiem redzamās laiktelpas izjūtu.

Septembrī Gunta Šnipke ne tikai saņēmusi Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas balvu – sudraba tintnīcu, bet arī Dzejas dienu balvu piešķirta Guntai Šnipkei par krājumu "Ceļi".

1955. gadā dzimusī Šnipke pēc arhitektūras studiju pabeigšanas dažus gadus nostrādājusi Rīgā, bet 1981.gadā atgriezās dzimtajā Liepājā un tai ir veltījusi visus savus talantus un ikdienas darbu. Viņa bijusi pilsētas galvenā māksliniece un joprojām ir Vecliepājas rajona arhitekte. Tāpat Šnipke veidojusi Pasaules arhitektūras dienas pasākumus Liepājā, ir daudzu arhitektūrai veltītu rakstu autore un žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle.Līdztekus intensīvai dzīvei arhitektūrā Šnipke jau kopš 70.gadiem aktīvi iesaistās literatūrā un pašlaik darbojas žurnālā "Domuzīme", kā arī interneta žurnālos "Punctum" un "Satori". Kopš 2008.gada Šnipke ir Rakstnieku savienības biedre un cieši piederīga LRS Liepājas nodaļai.

***

Vārdos izteikts laiks. Tā var raksturot latviešu literatūrai, publicistikai un vēsturei veltīto žurnālu “Domuzīme”. Par jaunāko numuru vēstīs Rudīte Kalpiņa.