Pēdējo divu gadu laikā latviski iznākušas vairākas interesantas un nozīmīgas grāmatas, kas tulkotas no čehu valodas.

Boženas Ņemcovas "Vecmāmiņa", Josefa Škvorecka romāns "Cilvēka dvēseles inženiera stāsts", Patrika Ouržedņīka "Europeana", Tomāša Zmeškala "Mīlestības vēstule ķīļu rakstā", Mihala Čerņīka bērniem domātā grāmata "Krāsainā pasaule. Es gribu to redzēt", Jaroslava Seiferta "Mēra stabs / Skūpstu grāmata". Latviski gaidām izdevumu par hernhūtiešiem. Tagad iznākusi vēl viena grāmata: Pavela Kohouta romāns "Diplomēta bende". Jaroslava Hašeka "Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā" latviešu lasītāji ir ļoti iemīļojuši, to apliecina gan teātra iestudējumi, gan izrādēm rakstītās dziesmas, gan citāti no Šveika, ko nereti dzirdam sarunās. Tagad, kad latviski iznākusi Pavela Kohouta "Diplomēta bende", šķiet, ka čehi par būtiskiem jautājumiem, arī kas ar politiku saistīti, labprāt runā ironiski. Vai ironija literatūrā palīdz saprast citas valsts vēsturi, tās kopsakarības? Par to vēsta Čehijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Miroslavs Koseks, bet viņa teikto latvisko Māris Delveris.

Elena Ferrante ir itāļu rakstniece - bet tas arī viss, ko varam par viņu pavēstīt.

Pēc autores pieprasījuma itāļu izdevējs ir apņēmies neatklāt, vai Elena Ferrante ir vīrietis vai sieviete un kas viņš/viņa ir.

Minējumi ir dažādi: no populāras žurnālistes līdz universitātes profesorei, aizdomas kritušas gan uz sabiedrībā zināmiem, gan tikai šaurās speciālistu aprindās pazīstamiem cilvēkiem. Bet pierādījumu nav! Un romāni turpina iznākt cits pēc cita, sajūsminot lasītājus un kritiķus - bez Neapoles tetraloģijas tapuši arī citi darbi. Vēl viens brīnišķīgs paradokss - lai gan autores personība paliek noslēpumā tīta, žurnālu "Times" tas nav kavējis Elenu Ferranti ierindot starp 100 ietekmīgākajiem pasaules cilvēkiem 2016. gadā. "Grāmatu stāstos" par to plašāk stāsta tulkotāja Dace Meiere.

Ciklā "Vērtē lasītājs" - "Kalpones stāsts". Viena no mūsdienu izcilākajām prozaiķēm ir kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda, kura savos tekstos ir asi nesaudzīga un vienlaikus žilbinoši asprātīga. Nule kā latviski tulkots viņas jaunākais romāns "Sirds mirst pēdējā", kur autore skaidro kas ir brīvība un par ko esam ar mieru to atdot? Raidījumā izskan viedokļi par Mārgaretas Atvudas romānu "Kalpones stāsts".

Mārgaretas Atvudas romāns-distopija "Kalpones stāsts" ( Handmaid's Tale) pirmo reizi izdots 1985. gadā un kopš tā laika piedzīvojis neskaitāmus atkārtotus izdevumus. Pēc šīs grāmatas motīviem ir uzņemta filma, iestudēta opera un balets, vairākas teātra izrādes un radiouzvedumi.

Silvija Brice raksta: "Mārgareta Atvuda ir rakstniece ar lokanu prātu un spožu fantāziju, un laimīgs tas lasītājs, kurš ļauj autorei ņemt sevi pie rokas un vest arvien dziļāk iekšā noslēpumainajā un valdzinošajā labirintā, kāds ir ikviens viņas romāns."