Jau labu laiku Zviedrijā dzīvojošie latvieši atdzīvinājuši Aizgavēņa tradīcijas, kas tiek koptas un lolotas Zviedrijas latviešu katoļu biedrībā pašā Stokholmas centrā.

Pirms nedēļas pie mūsu tautiešiem Zviedrijā viesojās "Etnovēstu" jaunā vēstnese Madara Rone. "Šajā projektā piedalos jau trešo gadu – nelielā folkloristu saimē kuģojam uz Zviedriju, lai piedalītos Aizgavēņa pasākumā. Lustējam, dancojam,” stāsta Madara. "Mise notiek baznīcā, bet pēcāk draudzes istabā uzklājam galdu, dancojam un ejam rotaļās. Cilvēku – vietējo latviešu – ir pamaz, bet viņi no pilnas sirds šeit iesaistās, runā un jautā, kā ir Latvijā," stāsta Madara.

Zviedrijas latviešu katoļu biedrības priekšsēdētāja ir Anita Elksne, kuras vecāki Otrā pasaules kara laikā aizceļojuši uz Ameriku – tur arī Anita dzimusi, bet 1975. gadā pārcēlusies uz Zviedriju. Viņa atzīmē: "Protams, līdzās Aizgavēnim mums ir arī parastās latviešu tradīcijas – Ziemassvētkos ēdam kaladas, arī gavējam.”

Priesteris Andris Priede, kurš ir arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcu un reliģiju vēstures katedras docētājs, uzsver, ka Meteņu jeb Aizgavēņa svinēšana nebūt nav jauna tradīcija: "Zviedrijas latviešu katoļu biedrība dibināta 1947. gadā, un vairāki ļaudis joprojām ir tās kodols kopš laika, kad te ieradās. Joprojām tradīcijas ir aktīvas un nenogurdināmas.”

Biedrības aktīvākās kundzes sarūgtinājis fakts, kad 1989. gadā mūžībā aizgājis Kazimirs Vilnis, viņu garīgais kapelāns, un, kaut dievkalpojumus turpināja vadīt Pēteris Dupats, 90. gadu sākumā Aizgavēņa tradīcijas pārtrūkušas.

"Kad pirms gadiem sešiem septiņiem sāku šeit kalpot, nolēmām, ka atjaunosim tradīcijas. Protams, nevaram atļauties vecās trimdas labākajās tradīcijās rīkot dzejas vakarus, lasījumus, kurās dāmas ieradās vakarkleitās, tāpēc nolēmām atjaunot Aizgavēni,” stāsta Andris Priede.

Vai patiesi folklorai un kristīgajai ticībai ir kas kopīgs? "Bet tās abas taču nekas nešķir!” uzskata priesteris. "Jo kas tad ir folkloras saturs? Vācu teologs Roberts Tillihs uzsvēris, ka kultūra ir reliģijas forma, bet reliģija – kultūras saturs. Ja atņemsim kādai no Eiropas vai pasaules kultūrām to reliģisko bāzi, cik ilgi šī kultūra būs spējīga pastāvēt?

Folklora neapšaubāmi ir kultūras vitālākā daļa – jo tā ir tautas kultūra, un tā pilnībā nav iedomājama bez reliģijas. Piemēram, kas Kurzemē ir Suitu sievas? Katoļu anklāvs luterisma jūrā.

Bieži vien tas ir pārpratums, kuru no abām pusēm mēģina mākslīgi kultivēt kristiešu fundamentālisti, kuriem folklora var likties kā sarkana lupata  spāņu vērsim toreadoru cīņās. Fundamentālistiem liekas – folklora ir maģija. Ugunī, ugunī!”