Iepriecināti, lustīgi, apmierināti, pilniem punčiem un noguruši. Vienā vārdā - laimīgi.

Tieši tā 2. februāra vakarā jutās Berlīnē dzīvojošie latvieši, kuri Vācijas galvaspilsētā aizsākuši jaunu tradīciju - latvju danču vakarus.

Nebūs lieki atgādināt, ka par Berlīnes latviešu diasporu un tautiešiem pasaulē Rozīte Katrīna Spīča vēstījusi jau 9. janvāra "Etnovēstīs"...

 

Savukārt šonedēļ, pateicoties Rozītei, ielūkojamies danču vakarā, kas pagājušajā piektdienā jau otro reizi risinājās vienā no Lido restorāniem Kirsons.

Latvju danču vakara idejas autors ir Jānis Vizulis, kurš atklāj: "Sōbrīd jūtamies iepriecināti, lustīgi, apmierināti, pilniem punčiem un mazliet noguruši. Vienā vārdā - laimīgi.

Idejas aizsākums radās mājupceļā no Luksemburgas, kur "Dzērvēm" bija dzimšanas diena. Uz blakus beņķa dīdījos un dīdījos, domājot, ka vajag kaut ko izdomāt...

Radās doma, ka jātaisa danču vakari. Ilgs laiks pagāja, kamēr ideja nobrieda līdz galam."

Lai gan latvju danču vakarā Jānis visas ar dančiem saistītās norādes skandējis latviešu un vācu mēlē, skanējušas arī citas valodas, jo pasākuma rīkotāju mērķis - mūsu dančus izvest tautās.

"Ja tas notiktu tikai latviešu vidē, būtu tā, ka vāries savā sulā. Ja savu tradīciju izved pasaulē, tad tiec atpazīts," - tā Jānis.

Berlīnes latviešu bērnu un kultūras biedrības vadītāja Vinija Folkmane teic - latvju danču vakari latviešu kopienai nozīmē jaunus kontaktus, jaunas tikšanās un iepazīšanās. "Šovakar bija sanākuši jauni cilvēki, kuri nav latviešu tautības. Tas nozīmē to, ka mēs savu kultūru un tradīcijas nesam tālāk pasaulē."

Zanda Liepiņa bijusi tā, kura ierādījusi dejas: "Kopumā bija diezgan labi - dancotāji bija atsaucīgi, varēja nolasīt no acīm, kurš bija gatavs nākt dejot."

Protams, danči nevarētu notikt, ja nebūtu atnākuši daudzie dancot gribētāji. Rozīte sarunājas ar Vizmu un Jāni, un viņu ataicinātajiem internacionālajiem draugiem.

Rozīte vaicā arī Jāņa un Vizmas draugiem, kā patikuši danči, un vai vispār zina, kas tie par dančiem bijuši?

Draugs no Dienvidāfrikas zina, ka tie bijuši latviešu danči, un dancošana bijusi jautra. Un labi, ka bijuši daži cilvēki, kas dančus mācējuši parādīt.

Savukārt norvēģu draudzene stāsta, ka, lai arī mūzika bijusi atšķirīga no norvēģu mūzikas, pāris deju soļus viņa atpazinusi... Danču vakars te, Berlīnē, ļāvis viņai nedaudz sajust savas mājas. Jauniete brīnās, kā folkmūzika var vienot tik attālas zemes kā Norvēģija un Latvija. Rozīte gan neuzskata, ka šīs valstis atrastos pārāk tālu viena no otras, un vaicā, vai bijuši kādi īpaši grūti deju soļi, ko apgūt, jauniete norāda uz to pašu Sila Juri... Kopumā danči bijuši ļoti aktīvi un visnotaļ paātrinājuši pulsu.

Vēl Rozīte aprunājas ar jauniešiem, kas uzzinājuši par danču vakaru feisbukā. Uzmanību esot piesaistījis Ievas Kungas veidotais pasākuma plakāts. Dancot gribētāji ir no Slovākijas, Krievijas un Vācijas. Rozīte piebilst, ka Berlīnē tik tiešām var sastapt cilvēkus no visas pasaules!

Uz jautājumu, kā padevusies dancošana, jauniete atbild, ka kopumā vajadzētu nedaudz vairāk prakses, un būtu labāk. Daži soļi bijuši viegli, citi sarežģītāki. Savukārt pavadošā mūzika bijusi brīnišķīga, arī ritms bijis uztverams. Sākotnēji bijis nedaudz bail piedalīties, jo šķitis, ka visi pārējie ir profesionāļi, taču, kad nonākuši deju placī, tad tas bijis jautrs piedzīvojums. Jaunieši ar sajūsmu gaida nākamo reizi, un gaidīs paziņojumu atkal feisbukā.

Noslēdzot atskatu uz otro Berlīnes latviešu danču vakaru, neliela saruna ar Berlīnē dzīvojošo žurnālistu Martinu, kurš pats arī spēlējot vijoli... Rozīte jautā, vai šī bijusi pirmā reize, kad Martins dejojis latviešu tautas dejas?

Martins atbild apstiprinoši. Tas esot bijis ļoti jauki, ļoti uzjautrinoši. Muzikanti spēlējuši ar dvēseli, un visi dejojuši un priecājušies līdzi. Tas esot bijis skaisti! Un noteikti arī pa brīdim iedzert ko atspirzinošu un nedaudz atpūsties nenāk par skādi.

Rozīte vēlas noskaidrot, ko Martins domā par latviešu tautas mūziku tieši kā danču mūziku? Martinam esot tāda sajūta, ka dažādu tautu mūzikas mēdz būt ļoti līdzīgas. Viņš apsver, ka tikpat labi šāda mūzika varētu nākt no Basku zemes vai no Rumānijas, vai no kādas citas vietas. Tā esot viegli saprotama mūzika, ritms un arī dejas soļi. Cilvēkus priecē šīs tradicionālās dziesmas un tradicionālie instrumenti.

Rozīte vaicā, vai deju soļus bijis viegli apgūt. Martins saka - ja ir laba deju partnere, kura šos soļus ierāda, tad dejot iemācīties nebūt nav bijis grūti...