"Uzskatu, kas laiks, kas mums atvēlēts starp diviem dzīves mirkļiem uz šīs zemes, jādzīvo skaisti," saka rakstniece Sandra Vensko, kura dzimusi, augusi, mācījusies un arī dzīvo Liepājas pusē.

Dzejoļus un esejas sākusi rakstīt 14 gadu vecumā, un šobrīd pazīstama kā dzejas, prozas un dramaturģijas darbu autore. Viņas darbus iepazinuši gan pieaugušie, gan bērni. Un ne velti: pati rakstniece izaudzinājusi trīs dēlus. Viņas lugas iestudētas gan teātros, gan izskanējušas radio. Raidluga "Lielās pļavas iemītnieki" (1996) Latvijas Radio izskanējusi pat vairākkārt.

Kas ir Sandras līderis, etalons un piemērs dzejas jomā? "Neticami, bet - Rainis. "Zelta zirgu" izlasīju, būdama vēl maza meitene. Ilgus gadus nevarēju saprast, kā Antiņš spēj uzjāt stikla kalnā... Jā, mani vienmēr saistījis Raiņa gars, ko viņš atstājis. Viņš ir un paliek nākotnes rakstnieks. Gadiem ritot, viņa teiktajā atrodu arvien jaunas atklāsmes..."

Rakstniece nenoliedz, ka no Raiņa arī daudz mācījusies: "Tā ir ritmika, valodas plūdums, gudrība. Man svarīgi, lai dzejā nav tikai sajūsma, kad pirksti pieskaras klaviatūrai, bet ir arī kas cits, kas disciplinē un liek nepazaudēt domu."

Jau desmit gadus Sandra Vensko savus darbus rada datorā. Taču viņai tīk rakstīt arī ar smaili uzasinātu zīmuli: "Tad vārdiem ir pilnīgi cits raksturs, dzejolis veidojas košs, kaligrāfisks. Tā ir bauda! Jo dators daudz atņem no mūsu rokraksta. Jā, man patīk skaistums - nevis banālā izpratnē, bet tverot pasauli kopumā. Tam pieder arī dzejoļa uzrakstīšana ar zīmuli. Kā glezna, kā grafika..."

Vaicāta, kā izdodas proporcionāli sadalīt laiku prozas un dzejas radīšanai, Sandra teic: "Varu rakstīt prozu - lappusi, pusotru, un piepeši kāda rindiņa izskatās dzejiska: tajā brīdī dzejolis ir klāt un tas jāpieraksta! Bet daudz šādi tapušus dzejoļus esmu izdzēsusi. Un tad prātoju - kur gan paliek dzejoļi, kad tie izdzēsti?"

Ikdienā Sandra daudz laika velta Liepājas pusē mītošo literātu sabiedriskās dzīves organizēšanai, turklāt ir viena no komandas, kas izdod žurnālu "Vārds". "Pirmkārt tas ir svarīgi man pašai: ja ilgas stundas esmu pavadījusi pie rakstāmgalda, pienāk mirklis, kad gribas atslēgt prātu. Man patīk un gribas, lai kolēģi ir radoši, aktīvi. Esmu komandas cilvēks, kurš ārkārtīgi mīl savu zemi, savu valsti. Nu, neprotu apdziedāt tikai mažo, šauro Leišmalīti..."